Aizrit piektais lapkritis, kopš esmu pansionātā. Bet mēs, veči, to dēvējam senajā vārdā par nabagmāju. Te sapulcināti tie, kam sava pavarda vairs nav.

Apkārtne šķiet skaista, latviska. Taču šie lauki, meži, ezers nav dzimtā puse, vecļaužu apdzīvotais nams - nav manas mājas.

Mājās atgriezīšos tad, kad sirds būs rimusi pukstēt un lūpas klusēs. Esmu krustmeitai novēlējis prāvu naudas summu ar nosacījumu, ka, aizejot mūžībā, mani jāglabā kā kristieti dzimtas kapos. Nešaubos, ka viņa man doto vārdu turēs.

Dzīvodams te, cik nu tas iespējams, cenšos pabūt vienatnē, «nečupoties», netenkot, neplēsties ar citiem pansionāta iemītniekiem un personālu. Televīzijas programmu neskatos. Propagandas raidījumi un kaŗa filmas mani uztrauc, jo neciešu melus, ļaunumu. Esmu pats kaŗojis, ejot kaujā pret savu dēlu, kas bija iesaukts vācu armijā un mājās nepārnāca. Var būt, ka tieši viņa lielgabala raidīta šķemba man pie Džūkstes norāva kāju. Viss var būt...

Arī avīžu pasakām es neticu. Vienīgais, kas mani iepriecina, ir radio koncerti un pārraidītie skaņdarbi. Tos klausos bieži un daudz. Dziesmas un mūzika mani aizved mājās. Arī šobrīd, sēžot pie loga un veŗoties bērza dzeltenajās lapās, domās atgriežos savā pusē.

Skan dziedājums par cielaviņu. Tad - par jaunību, kamolā tinēju, rudzu statiem...

Manā sirdī iestājas miers. Atmiņu kamolu ritinādams, es jau kuŗo reizi soļoju gar zilgās Lielupes krastu. Nekur citur nav tādu krāsu, smaržu un skaņu kā manā pilsētā. Nekur nav tik labestīgu cilvēku kā manā pilsētā. Viņi nāk man pretī - kādreizējie skolas un darba biedri, jaunības draugi. Zinu, ka visi viņi jau aizsaulē. Bet mana sirds tic dievišķajam augšāmcelšanās un satikšanās brīnumam.

Mīļā Zemgale!

Tu izauklēji neskaitāmas paaudzes. Arī manējo. Te šūpulis kārts mūsu bērniem un mazbērniem. Šodien pār taviem laukiem līst balta gaisma. Glāstoša un svinīga. Augstu debesīs, atvadu sveicienu saukdami un jaunu pārnākšanu apsolīdami, aizlido gājputni.

Pārnākšu arī es. Drīz. Ļoti drīz - pirms gājputniem. Mana dvēsele jau nojauš savu mājās pārnākšanas piepildījumu, šo cilvēka mūža svētāko brīdi...