Vai aci pret aci un zo­bu pret zobu?

Feļetons

Tau­tie­ši! Mī­liet cits ci­tu, pa­lī­dziet cits ci­tam. Pa­lī­dziet pat tad, ja nīs­tat viens ot­ru. Mū­su spēks ir vie­no­tī­bā – ta­jā ir mū­su pa­nā­ku­mu ķī­la, mū­su glā­biņš un uz­plau­kums.

Dau­dzas tau­tas gā­ja bo­jā sa­drum­sta­lo­tas, tā­pēc ka tām ne­bi­ja skaid­ras dar­bī­bas prog­ram­mas un ple­ca sa­jū­tas. Vie­no­tī­ba ir ne ti­kai mēr­ķis, bet tā ir arī mēr­ķa sa­snieg­ša­nas lī­dzek­lis. Pa­lī­dziet cits ci­tam, ne­bai­die­ties ie­gūt na­ci­onā­lis­tu re­pu­tā­ci­ju. Vei­do­jiet sa­vus na­ci­onā­los kad­rus.

Ga­ta­vo­jiet jau­nat­ni pār­ņemt pa­audžu sta­fe­ti. Lai sve­ši­nie­ki sa­du­ŗas ar mū­su dzi­ļo aiz­sar­dzī­bu. Kat­ru rei­zi, kad aiziet ve­cā­kā pa­audze, tā jā­aiz­stāj ar vēl stip­rā­ku.

Ne­pie­cie­šams va­dī­bas ama­tos iz­vir­zīt mū­su jaun­os cil­vē­kus, pie­rā­dot vi­ņu brie­du­mu un ģe­ni­āli­tā­ti. Lai arī tas pa­gai­dām vēl tā nav, vi­ņi no­brie­dīs ama­tā. Tam ir tais­nī­ba un tas ir gudrs, kas pie va­ras. Mums jā­no­dod sa­viem bēr­niem vai­rāk par mū­su sa­ņem­to no tē­viem, bet tie, sa­gla­bā­jot un pa­vai­ro­jot sa­ņem­to, sa­vu­kārt no­dos to sa­viem bēr­niem.

Pa­sau­le ir ciet­sir­dī­ga, un kat­ra tau­ta ir sa­vas lai­mes ka­lē­ja. Mums nav jā­rū­pē­jas par civilokupantu na­ci­onā­liem kad­riem. Ja vi­ņiem slin­kums do­māt par se­vi, kā­pēc mums par vi­ņiem jā­do­mā?

Ne­mā­cie­ties no tiem, ku­ŗi dzī­vo, ce­rot uz la­bu lai­mi. Ne­gai­diet dā­va­nas no da­bas. Ne­aiz­mir­stiet, ka vi­si augs­ti at­al­go­tie, ie­tek­mī­gie un ie­ne­sī­gie ama­ti ir mū­su na­ci­onā­lais ie­nā­kums. Ne­aiz­mir­stiet, ka ik­katrs sve­ši­nieks, kuŗš iz­audzis līdz mū­su lī­me­nim, var ie­ņemt vie­tu, ku­ŗa va­rē­tu pie­de­rēt vie­nam no mū­sē­jiem.

Viss, kas pie­der kolōnistiem šo­dien, ir vi­ņu pa­gai­du lie­to­ša­nā. Pa­ņemt no vi­ņiem to, ko Dievs mums no­vē­lē­jis, ir mū­su uz­de­vums.

Mums jākultivē mazu uzvaru taktika.

Kolōnisti ne­prot ne val­dīt, ne pa­klau­sīt. Vi­ņi ir skau­dī­gi, vi­ņi ie­nīst sa­vus tau­tie­šus, ja tie iz­vir­zās no pe­lē­kās ma­sas. Kad kau­jas di­vi kolōnisti, uz­var lat­vie­tis.

«Jeb­kuŗš pa­ze­mo­jums ir labs, ja tas ir iz­de­vīgs!» Mēr­ķa sa­snieg­ša­nas la­bā var pa­ze­mo­ties, bet pa­ze­mo­ties var arī ar cie­ņu. Nav amo­rā­las dar­bī­bas, ja tā kal­po mū­su tau­tas lab­klā­jī­bai un uz­plau­ku­mam. Mēr­ķis pa­da­ra svē­tus lī­dzek­ļus.

Nav sva­rī­gi, ko jūs sa­kāt; sva­rī­gi, kā jūs to sa­kāt. Lai jū­su paš­ap­zi­ņa tiek uz­tver­ta kā pār­lie­cī­ba, am­bi­ci­ja – kā prā­ta augst­ais li­do­jums, ma­nie­re pa­mā­cīt un iz­la­bot – kā pā­rā­kums. Sa­gro­ziet vi­ņiem prā­tu, sa­spī­lē­jiet ner­vus. Ap­spie­diet gri­bas­spē­ku tiem, kas jums ie­bilst. Kom­pro­mi­tē­jiet iz­lē­cē­jus un klai­gā­tā­jus.

Švī­kā­jiet kā­jas pa grī­du, piec­elie­ties un stai­gā­jiet, čīk­sti­niet krēs­lus, sme­jie­ties, ru­nā­jiet, sa­vā no­da­bā kaut ko dū­do­jiet, kle­po­jiet un šņau­kā­jie­ties, pār­trau­ciet ar pret­ar­gu­men­tiem, ru­nām, jo­kiem utt. Or­ga­ni­zē­jiet kolōnistiem daudz sī­ku ne­ēr­tī­bu, ku­ŗas vi­ņi uz­reiz ne­var ap­jēgt. Lie­ciet sa­vas lie­tas uz vi­ņu man­tām, kā­piet vi­ņiem uz kā­jām, pie­spie­die­ties vi­ņiem, el­po­jiet vi­ņiem se­jā, ru­nā­jiet iz­aici­no­ši ska­ļi. Lai vi­ņi jū­su el­ko­ni jūt pas­tā­vī­gi ie­spies­tu sev sā­nos.

Vi­ņi uz­ska­ta, ka se­višķs šiks ir aiz­cirst dur­vis un aiziet. Ļau­jiet vi­ņiem šo ie­spē­ju pie­klā­jī­gā bez­kau­nī­bā.

Dē­vē­jiet vi­ņus par fa­šis­tiem, un jūs re­dzē­siet, ar kā­du prie­ku pā­rē­jie kolōnisti pie­ņems šo ver­si­ju. Vis­pār jau vi­si ko­lo­nis­ti ir fa­šis­ti, bet, tik­līdz par tā­du no­sau­cat kā­du vie­nu, viņš kļūs ne­aiz­sar­gāts, jo vi­si pā­rē­jie pa­da­rīs vi­ņu par mūsu upu­ri. Spē­lē­jiet uz vi­ņu žē­las­tī­bas jū­tām. Tē­lo­jiet na­ba­dzī­gus un ne­lai­mī­gus, iz­rai­siet pret se­vi žē­lu­mu un sim­pa­ti­jas, stāstiet par tau­tu, ku­ŗa mūž­dien cieš, ti­ka ap­spies­ta pa­gāt­nē un tiek dis­kri­mi­nē­ta ta­gad. Na­ba­ga tak­ti­ka ir pār­bau­dī­ta ga­du tūk­sto­šiem. Ņe­miet no vi­ņiem to, ko vi­ņi spēj dot. Vi­sas pa­rā­dī­bas jā­redz caur mū­su in­ter­ešu priz­mu, kat­ra pa­rā­dī­ba jā­iz­pē­ta no tā vie­dok­ļa, vai tā nes la­bu­mu vai ļau­nu­mu lat­vie­šiem.

In­for­mē­jiet cits ci­tu par vi­su, kas var nest mums ļau­nu­mu vai la­bu­mu. Nau­da, kad­ri un in­for­mā­ci­ja – tie ir trīs stūr­ak­me­ņi, uz ku­ŗiem bal­stī­sies mū­su lab­klā­jī­ba. Kat­ra lat­vie­ša svē­tā­kais pie­nā­kums ir in­for­mēt ot­ru lat­vie­ti par kolōnistu no­do­miem. Šo­dien tu pa­lī­dzē­ji man, rīt es pa­lī­dzē­šu tev – šā­dās at­tie­cī­bās ir mū­su spēks.

Dievs mums no­vē­lē­jis Lat­vi­ju, un mū­su uz­de­vums ir no­tu­rēt to sa­vās ro­kās. Cen­tie­ties ie­gūt sa­vās ie­tek­mē in­for­mā­ci­jas un pro­pa­gan­das lī­dzek­ļus, iz­dev­nie­cī­bas, ra­di­o, tele­vī­zi­ju un ki­no. Ie­spie­die­ties valsts pār­val­des apa­rā­tā. Jeb­ku­rā jau­tā­ju­mā vei­do­jiet sa­vu sa­bied­ris­ko do­mu, pa­tu­rot prā­tā mū­su na­ci­onā­lās in­te­re­ses. No jeb­ku­ŗa nie­ka var ra­dīt pro­blē­mu, bet no pro­blē­mas – nie­ku. Ne­vie­nu sa­bied­ris­ko pro­ce­su ne­drīkst at­stāt paš­plūs­mā. Ja tas mums ne­nes la­bu­mu, tad pie­brem­zē­jiet to vai vir­ziet pret mū­su ie­naid­nie­kiem. Jeb­kuŗš pa­sā­kums jā­vir­za mums va­ja­dzī­gā gul­tnē. Esiet vien­mēr lī­de­ŗi, cen­tie­ties būt pirm­ie! Ne­pie­kā­pie­ties ne­kur, pat sī­ku­mos, kaut arī tā bū­tu vie­ta sa­bied­ris­ka­jā trans­por­tā vai rin­da vei­ka­lā. Ra­žo­ša­nas pro­ce­sā ad­mi­nis­trā­tī­vā un ra­do­šā da­ļa jā­veic jums. Lai vi­ņi no­dro­ši­na mel­no dar­bu, ma­te­ri­āli tec­hnis­ko ba­zi mū­su jaun­ra­dei. Lai vi­ņi se­ko dar­ba tel­pu tī­rī­bai un sar­ga mū­su dar­ba aug­ļus. Lai vi­ņi ne­pa­ce­ļas augst­āk par sar­gu un ap­ko­pē­ju. Ja jums ir va­kan­ta darba vie­ta, ņe­miet lat­vie­ti. Ja nav ie­spē­jams, ņe­miet po­li vai kā­du ci­tu, kam ir sa­vi rē­ķi­ni ar PSRS.

Neiz­pos­tiet vi­ņu pie­mi­nek­ļus, bet arī ne­at­jau­no­jiet. Pai­es laiks, un tie pa­ši sa­bruks. Bet hu­li­gā­ni un «vēs­tu­res mī­ļo­tā­ji» tos iz­va­zās pa ga­ba­li­ņam. Tē­lo­jiet, ka ne­re­dzat to, ri­si­not gran­di­ozos tau­tas saim­nie­cī­bas uz­de­vu­mus.

Tau­ta bez vēs­tu­res kā bērns bez ve­cā­kiem sāk vi­su no jaun­a, un no tās var iz­vei­dot to, kas va­ja­dzīgs, dot tai sa­vu pa­sau­les iz­prat­ni, sa­vu do­mā­ša­nas vei­du.

Mod­ri kon­tro­lē­jiet ie­tek­mī­go un ak­tī­vo kolōnistu kat­ru so­li. Ne­ļau­jiet vi­ņiem ap­vie­no­ties. Bez mums ne­ļau­jiet vi­ņiem ap­spriest ne­vie­nu jau­tā­ju­mu. Tur, kur ir di­vi krie­vi, jā­būt vis­maz vie­nam lat­vie­tim! Esiet klāt vi­sur!

Ja neiz­do­das blo­ķēt jaun­os per­spek­tī­vos kolōnistus, pa­da­riet vi­ņus va­dā­mus. Ie­sais­tiet vi­ņus sa­vās kom­pā­ni­jās, ie­len­ciet vi­ņus lat­vie­šu lo­kā, ne­ļau­jiet kon­tak­tē­ties un di­bi­nāt pa­zī­ša­nos ār­pus tā.

Ne­bai­die­ties, vi­ņu bēr­ni tik un tā būs mū­sē­jie, lai kam pie­der bul­lēns, bet te­liņš būs mū­su. Pa­lī­dzot tā­diem kolōnistiem, jūs pa­lī­dzat mū­su ko­pie­nai. Vi­ņu al­ga kļūs mū­su na­ci­onā­lais ie­nā­kums. Sa­vu bēr­nu la­bā vi­ņi zau­dēs sa­vas na­ci­onā­lās jū­tas.

Do­diet vi­ņiem ku­ku­ļus, dā­va­nas, dzir­di­niet ar šņa­bi. Par lu­pa­tām un dze­ŗa­mo vi­ņi pār­dos vi­su un sa­vu et­nis­ko dzim­te­ni arī. Un esiet mod­ri, če­kas in­kvi­zī­ci­jas ne­drīkst at­kār­to­ties. Iz­nī­ci­niet jau ie­dīg­lī cen­tie­nus no­stā­dīt mūs pret «de­mo­kra­tis­ko pa­sau­li», iz­nī­ci­niet pre­tlat­vie­šu ten­den­ces jau pa­šā sā­ku­mā, lai kā­dā vei­dā tās arī pa­rā­dī­tos.

Ne­pie­ļau­jiet, ka tiek iz­do­ti tā­di dar­bi, ku­ŗos lat­vie­ši tiek no­mel­no­ti.

At­mas­ko­jiet vi­ņus, ap­šau­biet vi­ņu dar­bu un ie­ņe­ma­mā ama­ta liet­de­rī­gu­mu, at­ņe­miet vi­ņu ie­tek­mī­gās po­zi­ci­jas sa­bied­rī­bā. Gal­ve­nais – ap­sū­dziet, lai vi­ņi ­tais­no­jas. Tas, kuŗš tais­no­jas, jau pa pus­ei ir vai­nīgs. Rak­stiet par vi­ņiem sū­dzī­bas un vai­no­jiet vi­ņus pre­tsa­bied­ris­kā uz­ve­dī­bā un eko­no­mis­kā sa­bo­tā­žā. Uz­stā­ša­nos pret valsts va­ru at­mas­ko­jiet un iz­nī­ci­niet ar valsts va­ras pa­lī­dzī­bu.

Ār­pus mū­su in­te­re­sēm nav sa­bied­ris­ka la­bu­ma. Tas, kuŗš nav ar mums, tas ir pret mums!

Aci pret aci, zo­bu pret zo­bu! Tā mā­cī­ja, tā dzī­vo­ja mū­su sen­či. At­me­tiet pa­klau­sī­bas un sa­mie­ri­nā­ša­nās jū­tas pret tiem, kas da­ra mums pār­i.

Esiet neie­cie­tī­gi pret mū­su ie­naid­nie­kiem! Ja jūs pie­do­sit vi­ņiem šo­dien ma­zu pā­res­tī­bu, tad rīt sa­ņem­sit vēl lie­lā­ku! Ne­pie­ra­di­niet se­vi pie pā­res­tī­bām un ne­ļau­jiet ci­tiem tās jums no­da­rīt.

Jānis Labsirdīgais