Partiju Visu Latvijai propagandē
kā «īstos» un «pareizos», neekstrēmos nacionālistus
nākusi klajā ar jaunu, revolucionāru ideju
– visās skolās jau no 1. klases mācībām jānotiek tikai latviešu valodā. Šīs
idejas vārdā jau pirms vairākiem mēnešiem tika vākti paraksti, nesen bija
sarīkots arī mītiņš tās atbalstam. Netrūkst naivu cilvēciņu, kas vislatviešu aktivitātes uzņem ar
sajūsmu: «Jā, tik tiešām malači, kā mēs to agrāk neiedomājāmies...utt». Tomēr
gribētos viņus aicināt iedziļināties problēmas būtībā pirms izteikt atbalstu
šādām idejām.
Sāksim ar to, ka jau pašlaik
latviešu skolās netrūkst okupantu atvašu, kuru ģimenēs latviski nerunā un tiek
potēts naids pret Latviju un Latviešiem. Taču bērnus viņi sūta uz latviešu
skolām, lai tie izaugtu konkurētspējīgāki un varētu aizņemt tās darba vietas,
kas citādi pienāktos tiešām Latviešiem. Kādreiz kāds mans paziņa, nonācis
vienas no daudzajām pseidonacionālajām sīkorganizācijām rīkotajā pasākumā
stāstīja, ka tur kāds vīrs lielījās, ka viņi aktīvi nodarbojoties ar valsts
valodas mācīšanu nelatviešiem: «Nu liels paldies jums par to, ka tagad viņiem
daudz vieglāk būs ieņemt to darba vietu, kurā varētu nākotnē strādāt mans dēls!».
Neaizmirsīsim arī, ka katrs skolēns – nepilsonis, kurš beidzis pilna laika
studijas mācību iestādē ar latviešu valodu, automātiski var kļūt par LR
pilsoni, nekārtojot nekādus eksāmenus. Tātad, ieguvums okupantu pēctečiem ir
visai jūtams. No asimilācijas briesmām viņiem nav jābaidās – savā starpā viņi
sarunājas krieviski, netrūkst arī klases biedru latviešu, kas labprāt trenējas brālīgās tautas mēlē.
Bet kā lai jūtas Latvietis, kura bērns nonācis šādā skolā un klasē? Tas,
protams, nevienu no varturiem neinteresē. Kādā tikšanās reizā ar J. Dobeli,
viņš vaicāja, vai daudzi nelatvieši sūtot savus bērnus latviešu skolās, un,
saņēmis apstiprinošu atbildi, apmierināts konstatēja: «Nu re, tātad nav nemaz
tik traki, integrācijas process rit uz priekšu!». Es atcirtu, ka šādas «integrācijas»
rezultātā latviešiem Daugavpilī vispār vairs nav latviskas vides (lai cik paradoksāli
tas nebūtu, bet PSRS okupācijas laikā tāda bija), ka vairs nav iespējams
atšķirt latviešu skolu no krievu skolas. Tas pats attiecas, protams, arī uz
bērnu dārziem, un varu tikai izteikt visdziļāko līdzjūtību audzinātājām, kuras
spiestas runāt latviski ar bērniem, kas no tā ņi hrena nesaprot. Dobelis nepatikā sarauca uzacis, paraustīja
plecus un norūca: «Nu tad paši esat vainīgi...nespējat turēties viņiem pretī,
piespiest viņus runāt latviski». Redz, kā – mums pašiem jācīnās par Latvisku vidi sev apkārt, valstij nav pienākums
to nodrošināt. Saprotams, ja klasē no 30 skolēniem kādi 5 ir
krievvalodīgie, bet pārējie – latvieši, tad to nav pārāk grūti izdarīt, bet ko
darīt, ja sadalījums ir «puse uz pusi»? Un pēdējais variants nav nemaz tas
sliktākais! Mācoties Daugavpils 1. vidusskolas pēdējā, 12. klasē, 1991. gada 1.
septembrī skolas svinīgajā līnijā tās toreizējais direktors V. Lipiņš ar
lepnumu stāstīja, ka pēc augusta puča izgāšanās strauji pieaudzis gribētāju
skaits mācīties pilsētas vienīgajā latviešu skolā – esot uzņemtas 10 (desmit!)
pirmās klases, lai gan parasti nevarēja sakomplektēt vairāk par divām. Vienīgā
problēma esot telpu trūkums, bet to atrisināšot, kad uzcelšot skolas piebūvi
(tas notika pēc dažiem gadiem). Es klausījos un ar šausmām domāju – kas notiks
ar Latviešu skolu, ja tajā no 10 skolēniem 8 būs nelatvieši (!!!) un klusībā
priecājos, ka man tajā tikai viens gads vēl ir jāmācās. Vēlāk laikam daļa «integrējamo»
skolēnu tomēr izvēlējās mācīties citur, tāpēc pamatskolā klašu skaits vairs
nepārsniedza piecas, un latviešu un nelatviešu skaits tajās izveidojās apmēram
50 pret 50, līdzīga situācija ar nelielām svārstībām vienā vai otrā virzienā
šajā iestādē ir arī patlaban. Savukārt, Daugavpils 12. vidusskolā, kura PSRS
laikos bija divplūsmu skola un tagad skaitās skola ar latviešu mācību valodu,
apmēram 90% (!) audzēkņu ir nelatviešu ģimenēs auguši. Ir arī vēl tā sauktā Saskaņas pamatskola, kurā uzņem bērnus
no jebkurām ģimenēm, bet mācot it kā latviešu valodā. Kā redzams, tad praktiski
visās mācību iestādēs Daugavpilī latviešu ģimenes bērnam jau no mazotnes ir
jāsaskaras ar okupantu klātbūtni un nelatvisku mentalitāti tajās. Sen zināms – lai starp dažādām tautām noritētu mierīga
sadzīvošana, tām jādzīvo pēc iespējas atsevišķi. Ne jau velti tādā
daudznacionālā valstī kā ASV izveidojās atsevišķi nēģeru, ķīniešu, japāņu,
tagad arī krievu kvartāli. Savulaik Minsterē trimdas latvieši speciāli bija
izveidojuši mācību iestādi Latviešiem, lai tie varētu mācīties latviskā vidē.
Taču mūsu varturi šo vidi sekmīgi grauj, iepludinot tajā nelatviešus. Vai tas
nav noziegums pret Latviešu tautu, turklāt arī nacionālā naida kurināšana? Es
nepieprasu, lai, uzņemot latviešu skolā, veiktu topošajam pirmklasniekam «gēnu
testu», taču tas, lai viņa ģimenes valoda būtu latviešu, gan ir stingri
jāpieprasa un jākontrolē!
Un nu esam nonākuši pie jautājuma – kas notiks ar mūsu valsts skolām, ja
tajās tiešām tiks ieviesta Raivja Dzintara ierosinātā reforma? Daugavpilī jau
nekas īpaši nemainīsies, tur diezin vai situāciju iespējams pasliktināt, nekā
tā jau ir. Tāpat tie lauku rajoni Zemgalē, Vidzemē, Kurzemē, kur nelatviešu
skaits ir niecīgs, nekādas īpašas pārmainās nepiedzīvos. Turpretī Rīgā,
Liepājā, Jelgavā, Ventspilī gan situācija skolās kļūs tāda kā Daugavpilī. Vai «VL»
to nesaprot, vai arī apzināti cenšas panākt, pašlaik neņemos spriest,
iespējams, ka daļēji ir gan viens, gan otrs. Ir gan skaidrs kas cits – tādejādi
atkal novērš uzmanību no DEKOLONIZĀCIJAS
problēmas, kas ir vienīgais reālais risinājums nacionālajām problēmām mūsu
valstī. To, ka apgūstot vietējo valodu, okupants nebūt nekļūst vietējai
tautai lojāls, saprot arī daudzi krietni cilvēki ārvalstīs. Es iesaku izlasīt
Diženā krieva, sirdsapziņas cietumnieka Borisa Stomahina rakstu internetā «Вакцина
от русизма» (http://www.kavkazcenter.com/russ/content/2005/12/02/39875.shtml), ko noteikti derētu iztulkot arī latviski.
Vēl var rasties jautājums – vai vislatviešu
sludinātā skolu reforma neveicinās okupantu aizbraukšanu no Latvijas? Var
jau būt, ka daļēji tas varētu notikt, taču ļoti nelielā skaitā. Statistika
liecina, ka jau apmēram patlaban puse nelatviešu bez jebkādas piespiešanas sūta
bērnus mācīties skolās ar latviešu mācību valodu. Diezin vai pēc visu skolu
pārejas uz šādu statusu, kas būtiski mainīsies. Katrā ziņā zaudējumi
latviešiem, kuru bērni nonāks izteikti nelatviskā vidē, būs daudz lielāki, nekā
iespējamais ieguvums, ko varētu radīt, labākajā gadījumā, dažu tūkstošu
nelatviešu aizbraukšana. Vispār es, protams, piekrītu idejai, ka Latvijas
skolās mācībām jānotiek latviešu valodā, bet tas būs iespējams tikai tad, kad
Latviešu skaits Latvijā būs ne mazāks kā 75% no iedzīvotāju kopskaita. Kamēr
tas tā nav, lai saglabātu Latviešu
nacionālo patību un novērstu iespējamās nesaskaņas un nacionālā naida rašanos,
latviešiem un nelatviešiem jāmācās atsevišķi. Savukārt, kas attiecas uz
dekolonizāciju, tas ir darbietilpīgs, kompleksveida process, ko nav iespējams «iekustināt»
tikai ar skolu reformu, kā viens otrs varbūt naivi iedomājas. Te ir jāmainās valsts politikai kopumā,
atsakoties no noziedzīgās «integrācijas»
politikas un ar likumu nosakot Latvijā pirmtiesības Latviešiem (ko,
starp citu, pilnībā pieļauj arī ANO statūti).
Okupantam nav jāapgūst Latviešu
valoda, bet gan jāatstāj Latviešu zeme! Kā bija teikts kādā plakātā, ko
manīju, šķiet, ka «Kluba 415» organizētā pasākumā:
«Kas maizīti par hļebu sauc,
No Latvijas lai projām
brauc!».
Pie tā tad arī paliksim un to atgādināsim «VL»!
Aivars Gedroics