Pēc tumsas visspožākā ir gaisma, pēc bailēs un neziņā pavadīta laika prieks par atgūto brīvību ir vārdos neizsakāms.

1. jūlijā pirms 69 gadiem beidzās otra komunistu okupācija Latvijā. Nacionālie partizāni un aizsargi bruņotā cīņā no sarkanā terora atbrīvoja daudzus, jo daudzus pagastus un pilsētas; arī Latvijas sirdi – Rīgas labo krastu.

Šausmu pilnais Baigais gads bija pagājis, atstādams nedziedināmas rētas latviešu sirdīs un neizsakāmus zaudējumus tautai – simtiem nošauto, nomocīto Stūra mājas pagrabos, Centrālcietumā,. Baltezerā un vēl daudzviet citur; 14. jūnijā izsūtītie.

Toreiz, 1. jūlija rītā ikkatram latvietim likās, ka debesis kļuvušas zilākas, saule spožāka, ziedi krāšņāki, pat zāle zaļāka; sajūsma neizsakāma vārdos – pēc tumšās komunisma nakts atkal brīvībā!

Pat es, šī raksta autore, atceros to skaisto dienu, kaut gan man toreiz bija tikai četri gadi. Atgriezīšos tālās bērnības atmiņās... Mēs, visi mājas iemītnieki, stāvam aplī ap balto karoga mastu, tēvs velk auklu lejup, bet karogs ceļas augstāk un augstāk pretī debesīm... Mēs visi kā brīnumā raugāmies karogā...

Tā bija pirmā un vienīgā reize, kad tēva mājās redzēju paceļam Latvijas karogu.

Tagad, pārlasot 1941. gada 1. jūlija «Tēviju», saprotu pamatojumu mūsu sajūsmai – mēs sveicām brīvības atgriešanos!

«Vēsturiskais rīts Rīgā

Ceturtajā bezmiega naktī, pēc daudzām citām, kas pavadītas klausoties, vai aiz durvīm neatskanēs čekistu zābaku klaudzieni, vai nebūs jāiet pēdējā gājienā, kā jau gājuši daudzi latvieši...

Miegs bēg no pilsētas, kurā turpina «darboties sabrukušās sarkanarmijas pēdējās atliekas.» Un, kad pār Rīgas jumtiem paceļas jaunas dienas saule, rīdzinieki stājas pie radio aparātiem cerībā, ka beidzot sadzirdēs ziņu, pēc kuras izslāpusi sirds, kuru gaidot negulētas pagājušas pēdējās posta naktis.

Aparāti ieslēgti, sameklēts Rīgas vilnis un visas pazīmes liecina, ka Rīgas radiostacija sāks raidījumu. Sasprindzinājums sasniedz augstāko pakāpi, kad pulksten 9:00 skaļruņos atskan vīrišķīga, stingra balss, kurā var just dziļu aizkustinājumu. Runātājs paziņo, ka Rīga atbrīvota no komunistu laupītāju bandām, ka latviešu zeme atkal kļuvusi brīva. Beidzot, runātājs aicina latviešu uzvilkt sarkanbaltsarkanos karogus, lai sveiktu zemes atbrīvotājus – Lielvācijas vadoņa Ādolfa Hitlera varonīgos karavīrus un paustu tautas prieku par atbrīvošanu...

Tad droši, brīvi un valdonīgi visā savā skaistumā skaļruņos – tieši pēc gada un trīspadsmit dienām – pirmo reizi sāka skanēt latviešu tautas lūgšana – Dievs, svētī Latviju!

Dārgs, bezgala dārgs un neaizmirstams ir šis brīdis, kad katra latvieša sirds dzīlēs atbalsojās svētās tautas lūgšanas skaņas. Neskaitāmās acīs iespiežas valgums. Sirdis nevaldāmi dauzās krūtīs. Daudzi aizkustinājumā raud. Raud kā bērni aiz dziļa, varena, vārdos neizsakāma prieka un saviļņojuma. Latvija brīva!

Atveras logi, atveras durvis. Ilgi aizturētā priekā ļaudis steidzas ielās, steidz apsveikt paziņas, draugus, visus latviešus. Virs namiem jau saulē plīvo sarkanbaltsarkanie karogi. Tie radušies it kā uz burvju mājienu pāris mirkļos, tautas ilgu augšup sviesti. Ļaudis uzgavilē viens otram, apsveic viens otru. Līdz tam pilnīgi sveši cilvēki apkampjas un skūpstās. Viss, kas sakrājies tautas dvēselē pagājušajā posta laikā, laužas uz āru. Pāri gājēju galvām atkal un atkal skan mūsu tautas lūgšana. Atsegtām galvām, laimē starojošām sejām rīdzinieki klausās svētajās skaņās, kas apvij viņu galvas, Lielvācijas karogus, Latvijas karogus un uzlido saules pielietajās debesīs, kas šorīt staro tik pat spoži kā tautas sirds, kas dodas pretī jaunai, lielai, darba un augšanas dienai.»

Varu būt laimīga un pateicīga liktenim, ka man tajā skaistajā brīvības rītā bija iespēja redzēt uzvijamies mastā mūsu sarkanbaltsarkano karogu. Tas bija tagad jau nojauktajās tēva mājās, Daugavas krastā Ikšķilē.

Latvieši, atcerēsim šo skaisto dienu 1941. gada 1. jūliju un 2010. gada 1. jūlijā 19.00 noliksim ziedus pie Brīvības pieminekļa, godājot tos cīnītājus, kuri atbrīvoja Latviju no sarkanā nezvēra jau pirms vācu armijas ienākšanas, un pieminot tos tūkstošus, kuru dzīvības paņēma Baigais gads.