Rīgu sākotnēji aizsargāja tikai 5000 steigā sapulcinātu kareivju. Daudziem trūka apavu, nebija mēteļu; citiem mugurā bija tikai ar ādas jostu sajozts uzvalks. Kad 6.oktobrī sākās bermontiešu uzbrukums, milzīgā pārspēka priekšā tika atstāts Tukums, Ķekava, Jūrmala. Naktī no 9. uz 10.oktobri pēc smagām kaujām latviešu karavīri atkāpās no Pārdaugavas.

Visur ieņemtajos Latvijas apgabalos bermontieši bez kāda iemesla nogalināja latviešu zemniekus, pirms nošaušanas vēl spīdzinot - izdurot acis, izsitot zobus, sadurstot ar durkļiem un tml. Torņakalnā kāds ievainots karavīrs tika cepināts ugunskurā. Viņa sadegušo līķi atrada pēc bermontiešu padzīšanas. Varam iedomāties, kas bermontiešu uzvaras gadījumā notiktu ar latviešu tautu...

Situācija likās bezcerīga. Ienaidnieka pārspēks šķita pārāk liels, lai varētu cerēt uz pozitīvu iznākumu. Tomēr notika citādi. Pagaidu valdība izsludināja aicinājumu visai tautai ķerties pie ieročiem: "Melnais bruņinieks atkal nāk! Pie ieročiem! Uz pēdējo cīņu!" Un nesaskaņas tika aizmirstas. Tauta atkal bija vienota. Latvijas armijā pieteicās daudz brīvprātīgo - pavisam jauni zēni, kas pameta mācības skolā, studenti, pusmūža vīri un sirmgalvji, strādnieki, zemnieki, namīpašnieki un inteliģenti. 1919.gada oktobrī latviešu karaspēkā iestājās vēl 8000 cīnītāju. Visi devās cīņā par Latviju.

15.oktobrī notika liels latviešu karaspēka uzbrukums, kuru atbalstīja Antantes (angļu) karakuģu artilērija. Gandrīz bez zaudējumiem latvieši ieņēma Daugavgrīvas cietoksni un Bolderāju, saņemot ap 500 gūstekņu.

Bermontieši šajā vietā uzbrukumu negaidīja, jo viņu uzmanību saistīja ap 100 brīvprātīgo, kas devās triecienā pāri tiltam no Rīgas centra. Gandrīz visi šie brīvprātīgie gāja bojā varoņa nāvē Torņakalnā. Ievainotos vācieši zvēriski nobeidza...

3.novembrī Bolderājā Latvijas armija atsāka uzbrukumu un pēc sīvām cīņām 11.novembrī atbrīvoja Pārdaugavu. Par uzvaru Rīgas iedzīvotājiem vēstīja visu Rīgas baznīcu zvani. Cilvēki pēc mēnesi ilgas slapstīšanās pa pagrabiem, slēpjoties no lodēm un artilērijas šāviņiem, atviegloti uzelpoja. Ielas bija pilnas ar prieka un sajūsmas pārņemtajiem ļaudīm.

Cīņas ar bermontiešiem norisinājās arī citur - 14.oktobrī tika sakauta prāva ienaidnieka karavīru nodaļa pie Viesītes, pēc Rīgas atbrīvošanas vāciešus 21.novembrī padzina no Jelgavas. Vienlaikus tika atvairīti lieli pretinieka spēki pie Liepājas un 28.novembrī laupītāju varzas tika izdzītas no Latvijas teritorijas.

Rīgas atbrīvošanas dienā - 11.novembrī - tika nodibināts augstākais Latvijas armijas apbalvojums - Lāčplēša kara ordenis ar devīzi "Par Latviju!". Un tā katru gadu 11.novembrī mēs svinam tautas varoņspēka - Lāčplēša - svētkus, pieminot kritušos varoņus un atceroties tā laika notikumus.

No šī latviešu varoņlaikmeta mums visiem ir daudz, ko mācīties. Mums jākļūst iejūtīgākiem pret citiem latviešiem. Jāiemācās arī dot, ne tikai ņemt. Jāiemācās dzīvot pēc moto: "Latvieti! Ja Tev ir grūti, atrodi to latvieti, kam ir vēl grūtāk, un palīdzi viņam!" Jo tikai tas latvietis, kurš no cita latvieša grūtā brīdī būs sagaidījis palīdzīgu roku, jutīs savu tautu un mīlēs savu valsti. Un vajadzības gadījumā būs gatavs to aizstāvēt. Līdz pēdējam.