Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Kas valda valodu, valda prātu

Būt latvietim


Laikrakstam «Latvietis Latvijā» - 7 gadi
14.11.2005

Laikraksts «Latvietis Latvijā» iznāk kopš 1998. gada 18. novembŗa. Šis - 325. - numurs noslēdz septiņu gadu posmu. Septiņi gadi - tas ir daudz vai maz?

Katram laika rituma izjūta ir citādāka, atbilstoši situācijai, kādā esam. Kad ir labi, laiks paiet ātri un nemanot, kad grūti - liekas, tas apstājies un stāv, un nekust ne no vietas. Mums šie septiņi gadi nav bijuši viegli, brīžam šķiet - pagājusi vesela mūžība. Tik daudz kas noticis gan ar mums pašiem, gan ar mūsu lasītājiem, daudzi šo pasauli jau pametuši. Visādu sarežģījumu un pašu pieļauto kļūdu ir bijis daudz. Ne vienmēr mums ir pieticis nepieciešamo zināšanu un prasmju, jo neviens no mums nav profesionāls žurnālists, bet savos nolūkos un pret lasītāju esam bijuši godīgi. Laikraksts nekad nav bijis mūsu peļņas avots vai biznesa projekts un darba vieta, kur pelnīt dienišķo maizi. «Latvietis Latvijā» ir mūsu ieguldījums latviešu labā. Dažs teiks - veltīgs. Latviešiem to nevajag, bet tas nemaina mūsu rīcības motīvus. Katrs, kas ir darbojies pie laikraksta veidošanas, nesavtīgi ziedojis savu laiku, savu naudu, garīgo spēku, lai atbalstītu latviešus. Vispirms bija vārds... Mūsu gadījumā - laikraksts. Tā veidotāji un lasītāji dibināja atklāto sabiedrisko fondu, kas pārtapa biedrībā «Latvietis». Šajos gados neesam mainījuši ne vienu burtu mūsu programmā un nostādnēs. Un nav nepieciešams to darīt arī tagad.

Ir cilvēki, kas mums saka: dzīve un politiskā situācija ievieš kādas korekcijas, tāpēc organizācijai nepieciešams pieskaņoties un pārskaņoties. Mums nav nepieciešams pieskaņoties, jo mūsu mērķi ir skaidri un kā tos sasniegt arī. Lielākās grūtības ir - kā to ieskaidrot citiem. Diemžēl šodienas latvieši ir kā pieslēgti pie sistēmas, kas ar apbrīnojamu regularitāti piejauc asinīm indi. Indi, kas atņem spēju izprast notiekošo reāli un atbilstoši rīkoties. Šī sistēma ir TV, radio, laikraksti. Šie plašas saziņas līdzekļi nepārtraukti dragā latviešu apziņu, neļaujot atjēgties. Vienīgā izeja, lai no laba prāta nepakļautu sevi šai dragāšanai un nesaņemtu vadošus norādījumus, - vismaz vienu nedēļu nelasīt nevienu laikrakstu un neskatīties TV. Jūsu domas un izpratne par notiekošo noskaidrosies, uztvere kļūs reāla un patiesa.

Mūsu spēkos ir atbrīvoties no nepārtrauktas zombēšanas. Tas, protams, nenozīmē, ka aicinu vispār neko nelasīt un neskatīties. Protams, vajag, bet ar prātu, kritiski. Varbūt nekorekts salīdzinājums, bet lielākā daļa tautas uzvedas kā atkarīgi alkoholiķi. Dzer, un tad ir paģiras, kas jālāpa. Bet, ja kādu nedēļu nedzert, tad nebūs jālāpās un dzīve iegūst citu jēgu un skaidrību. Nauda arī ietaupīsies. Pastāvošā vara ar plašas saziņas līdzekļu starpniecību nodzirda ar visādiem draņķiem un padara mūs atkarīgus no varnešiem un naudas maisiem. Mūsu bērnus jau skolas solā padara par to kalpiem. Un tas turpināsies, kamēr vien cilvēki ļausies zombēties. Ja šodien parādās kāds, kas pret to cīnās, tad tam uzrīda tos pašus zombētos.

Manuprāt, šobrīd Latvijā ir varbūt 10 000 latviešu, kam latviska Latvija vispār interesē. No šiem 10 000 varbūt tūkstotis ir gatavi latviskas Latvijas labā arī kaut ko darīt. Vairāk diemžēl nav. Lielākā daļa šo cilvēku ir jau gados veci. Arī mūsu lasītāji galvenokārt ir pirmskaŗa paaudze. Diemžēl viņi mirst un tādu, kam rūp mūsu mērķi, kļūst arvien mazāk. Latviešu tauta ir dilstošā, nevis augošā procesā. Un tas notiek nevis tāpēc, ka dažādas partijas un organizācijas nespēj apvienoties un izveidot vienu vēlēšanu sarakstu. Šāda apvienošanās kaut ko dod tikai formāli. Tas, protams, ļautu nedaudz ietaupīt līdzekļus un varbūt būtu vēl kāds sīks ieguvums. Ja visas patriotiskās organizācijas apvienotos vienā, tā būtu šo organizāciju un - galvenais - to mērķu pašnāvība. Tāpēc ka mūsu pretiniekiem daudz vieglāk uzpirkt un ietekmēt dažus vadītājus nekā daudzus. Tas iznīcinātu arī sacensības garu. Sadarbība konkrētu mērķu sasniegšanai ir kas cits. Turklāt liela daļa patriotisko organizāciju vadītāju ir tādi paši kā pie varas esošie. Starpība tikai tā, viņiem nav bijis iespējas izmantot varu un tās dotos labumus. Tas arī ir pats galvenais cēlonis, kāpēc nav reālas sadarbības: «patrioti» strādā ar elkoņiem, saprotot, ka varas doto labumu visiem nepietiks, vakances ierobežotas. Tāpēc jākliedz par skabargu cita acī un baļķis savā jāslēpj. Es kvēlajiem vienotājiem ieteiktu spert radikālākus soļus, uzreiz apvienojoties ar esošiem pie varas. Tādējādi vismaz izslēgsim daudzas kārtējās vilšanās.

Galvenais taču nav darboties darbošanās pēc. Svarīgi, lai no mūsu darbības kaut vienam latvietim reāli kļūtu labāk. Tikai tad mēs viņam kļūsim nepieciešami un viņam būs pamats mūs atbalstīt.

Latviešiem ir tikai divas izvēles: vai nu noslīkt okupantu bangojošā jūrā, vai veidot šajā jūrā latviskas saliņas, kur, cits citam palīdzot un atbalstot, iedibināt latvisku kārtību. Tikai tad būs cerība, ka latvieši pārstās izmirt. Latvieši nebrīvē nevairojas, bet, izveidojot šādas saliņas, vismaz kādā pagalmā, kādā kāpņu telpā skanēs latviešu valoda un būs latviska kārtība. Kā to panākt un kas jādara, mēs zinām. Mēs nezinām, vai tas kam ir vajadzīgs. Ja nevienam to nevajag, tad latviešu mazums turpinās dilt. Tāda ir rūgtā patiesība. Tāda pat patiesība, ka liela daļa latviešu nemaz negrib, lai Latvija būtu latviska, lai okupanti aizbrauktu. Un vēl milzīgais jaukto laulību skaits. Nav nekāda loģiska pamata uzskatīt, ka process virzās uz latviskuma pusi. Diemžēl nevar teikt, ka ar katru dienu latviešu kļūtu vairāk kaut par vienu, tāpat kā nevar teikt, ka latviešiem piederētu arvien vairāk uzņēmumu utt...

Nav iespējams vienam laikrakstam pārvarēt latviešu inertumu un ienaidnieku milzīgo pārspēku, un varbūt nākamgad «Latvietis Latvijā» vairs neiznāks. Turklāt, lai laikraksts līdz šim iznāktu, jau esmu iestidzis parādos. Nu tie jāsāk atdot.

Iespējamais lēmums nebūs padošanās, atteikšanās no cīņas. Mūsu pārliecība nemainīsies, mainīsies vien cīņas taktika. Šobrīd mēs it kā spēlējam pēc varas uzspiestajiem noteikumiem - tā ļauj mums izdot laikrakstu, mēs izdodam, mums ļauj stāvēt ar plakātiņiem, mēs pastāvam. Bet ar to ir par maz, lai panāktu latviešiem nepieciešamas izmaiņas. Turpmāk tā nebūs.


Cīņai sveiks!
Leonards Inkins


Vārda dienas
Vaira, Vairis, Vera
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».