Pirms 87 gadiem - 1918.gada 18.novembrī - tagadējā Latvijas Nacionālajā teātrī kopā sanāca redzamākie un aktīvākie latviešu sabiedrības pārstāvji un pēc 700 gadu nebrīves perioda proklamēja brīvu, neatkarīgu Latvijas valsti. Neraugoties uz to, vācu okupācijas karaspēka klātbūtni un sarežģīto starptautisko situāciju, kā arī to, ka Latvijas pāri bija vēlušies Pirmā pasaules kara viļņi, postot visu savā ceļā un aizraidot trimdā neskaitāmus latviešus, sajūta bija patiesi svinīga. Latvijas Demokrātu partijas pārstāvis Golts to raksturoja šādi:

"Pienācis brīdis, kurā piepildās tas, ko nesen atpakaļ varējām iedomāties tikai kā tālu, nesasniedzamu sapni: latviešu tauta, kura daudz gadu simteņu bija spiesta dzīvot atkarībā no citu gribas, kurai nebija atļauta nekāda pašnoteikšanās, kurai pat par to domāt nebija ļauts, kura savā zemē varēja ieņemt ne otrās, bet gan trešās šķiras pilsoņu vietu, šodien nu reiz nostājas uz savām kājām, - tiek proklamēta apvienota, brīva un neatkarīga Latvija."

Tomēr 1918.gada 18.novembris nebija sākums. Latvieši ar asinīm bija pirkuši šo dienu; vairāk kā trīs gadus latviešu strēlnieki bija cīnījušies frontē un, Krievijas un Vācijas impērijām izjūkot kā kāršu namiņiem, bija skaidrs, ka nekas vairs nebūs, kā agrāk. Toreiz neviens vēl nezināja, ka priekšā ir smagas cīņas ar lieliniekiem un Bermonta karaspēka varzām, un daudzi skeptiski raudzījās uz tiem, daudzuprāt, "fanātiķiem", kuri bija uzdrīkstējušies spert šo soli - proklamēt brīvu Latvijas valsti. Līdzīgi kā šodien, dzirdēja neskaitāmas balsis par to, ka "tas ir par agru", "vēl jau paspēsim", "nekas nesanāks" utt.

Ja tā toreiz būtu uzskatījuši K.Ulmanis, J.Balodis, G.Zemgals un daudzi citi, mēs nevarētu lepoties ar šo savas valstiskās neatkarības periodu. Diemžēl jāsaka, ka arī mūsdienās daudzi patriotiski noskaņoti latvieši nevēlas ziedot pat brīvu vakaru, lai kādam citam latvietim, kuram varbūt ļoti nepieciešama palīdzība, no tā kļūtu labāk, un lai Latvija kļūtu kaut nedaudz latviskāka. Ir interesanti dzirdēt visus iespējamos un neiespējamos argumentus, kādēļ kaut ko nedarīt. Bieži redzams, ka tie, kas kaut ko dara, acīmredzami personīgo ambīciju motivēti cenšas izcelt savu paveikto un nomelnot vai pat noklusēt citu darbus. Svarīgs ir katrs mazumiņš, ko mēs paveicam. Sekosim moto: Latvieti! Ja Tev ir grūti - atrodi to latvieti, kam ir vēl grūtāk, un palīdzi viņam! Jo vairāk latviešu sekos šai idejai, jo lielāka kļūs iespēja, ka Latvija reiz kļūs latviska un latviešu tauta spēs sasniegt tos augstumus, ko tā sasniedza 1918.gada 18.novembra valstī.