Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Vēlies pievienoties?

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Kas valda valodu, valda prātu


Par burkānu lauku un mums
22.11.2005

Kad tautai atņem cerību, ļoti ātri iestājas morālais pagrimums.
(A. Broijārs)

Ak, šis mūsdienu steidzīgais tehnoloģiju pārbagātības un metropoles laiks... Temps, kādā dzīvojam, pielīdzināms baltās laboratorijas žurciņas nemitīgajiem centieniem apsteigt pašai savu riteni. Vienīgais, ko varam veltīt otram cilvēkam, ir: es steidzos un man nav laika. Bet ne par to būs šis stāsts. Kaut gan interesanti būtu uzzināt, kad kāds no mums ir pievērsis uzmanību tam, cik graciozi rudenī krīt lapas. Lai nu paliek sentiments dzejniekiem un citādi domājošajiem, jo - mums taču nav laika.

Ātrums ir milzīgs. Katru dienu kāds aiziet bojā ceļu satiksmes negadījumā, kura cēlonis ir ātrums. Attīstības posts. Kā vējš skrien, kā miets atduras.

Tik pierasts pie pasaules kārtības, tāpat kā saule katru dienu lec un riet. Neviens neprasa, kāpēc. Visiem mums ir savs taisnais ceļš uz priekšu. Arī saulei. Visi kā tādi zirdziņi ar klapītēm uz acīm tikai skrienam, kur mums (it kā) noteikts. Un saucam to par ikdienu.

Pie savas ikdienas tā pieraduši, ka par vienu, ļoti svarīgu lietu atceramies tikai tad, kad plašas saziņas līdzekļi atspoguļo kādu notikumu. Ir jau daudz tādu svarīgu lietu, taču man padomā bija kas cits. Kad televīzijā stāsta par svešā mēlē runājošo pasākumiem, kad avīzes raksta par «nabaga» krievvalodīgajiem, tikai tad no sirds dziļumiem uzpeld senā un zināmā patiesība par izcelsmi. Par latvieti.

Televīzija katru dienu velta daudz laika, lai mums iemācītu, kādu veļas pulveri pirkt, ar kādu automašīnu braukt un kur iepirkties, bet nav neviena, kas ik pa laikam atgādinātu latvietim par viņu pašu. Ātrāki braucamie, interneta tehnoloģijas un atvērtās robežas tuvina viņu pasaules pilsoņa statusam, bet vai maize vairs nav maize, ja tai uzsmērē sviestu? (Pareizi, tā ir sviestmaize...)

Atgriežoties pie saules, kas lec, tāpēc ka vienkārši tā jābūt un kuras pienākums ir tā būt, gribētos, lai arī latvietim būtu jābūt tādam tāpēc, ka tā ir. Tikai saule ir viena un varena, bet latviešu maz un niecīgi. Un patriotisms nav to ikdiena. Pārāk maz ir to, kas to atgādinātu steidzīgajā pasaules kārtībā, lai neaizmirstam tāpat kā reklamētā veļas pulvera marku. Pat to grūti paturēt prātā, kur nu vēl aizdomāties līdz pamatu pamatam.

Latvieša latvietību var salīdzināt ar visparastāko burkānu lauku. Bilde pavisam skaidra - burkānu laukā galvenais dārzenis ir burkāns. Neiedziļinoties sīkumos, taču katram skaidrs. Ja reiz burkānu lauks, tad tajā godā turēs burkānus. Nezāles izravēs, burkānu apčubinās un rudenī ievāks lielisku ražu. Var arī savādāk - laukā var taisīt eksperimentu un atstāt kā ir. Neravēt un nečubināties. Nezāles drīz pāraugs nabaga kultūraugu un tas pazudīs zaļajā nezāļu biezoknī. Par galveno dārzeni izraudzītais burkāns paliks mazs un niecīgs, ja vien neiznīks pavisam. Rudenī uz lauka atradīsim tikai pašus spēcīgākos.

Latvija ir tāds pats lauks, kurā mēs augam. Atšķirībā no burkāniem, kas nevar paši sevi kopt, bet ir atkarīgi no ravētāja, cilvēks ir pakārtots tikai sev. Dievs tam devis galvu. Un ne jau tāpēc, lai ziemā cepuri var uzlikt, bet lai par sevi rūpētos. Šoreiz nav runa par labi situētu stāvokli (tas, protams, arī ir svarīgi), bet par savu pamatu, par sakni.

Bet latvietis jau ir tāds pats kā visi. Viņš skrien un domā, ka viņam jāskrien. Iesteidzas veikalā, priekšā pārdevēja. Latviski nerunā. Un uz steigas rēķina noraksta kārtējo valodas barjeras pārvarēšanu. Labi jau ir, ka zina svešvalodas, tomēr labāk nemest akmeni savā lauciņā.

Par patriotismu var (un vajag) daudz runāt, tomēr tas mūsu dzīves ceļā paliek nomalē. Mūs kultivē kā universālus planētas iedzīvotājus un iestāsta, ka tā ir pareizi: starp cilvēkiem vienojošais vairs nav nacionāla piederība, bet gan tas, ka mēs visi dzīvojam uz vienas planētas un visi ir vienlīdzīgi. Un nav ko censties būt piederīgam pie kaut kādas tautas. Bet vienlīdzībā vienmēr būs tā, ka būs kāds vienlīdzīgāks par pārējiem.

Ja nu atrodas kāds, kurš ir padomājis un sapratis, ka piederība nemaz tālu nav jāmeklē, tad pārējie skrienošie viņam noteikti pateiks: būt par latvieti, tas ir nemoderni. Lūk, kosmopolīts... Jau vārda skanējums vien ir ko vērts! Kosmopolītiskie diemžēl ir vairumā, un cilvēks jau pēc savas būtības ir bara dzīvnieks. Vienmēr piesliesies vairākumam.

Tas ir tas, ko sauc par nedomāšanu. Vai arī par pašcieņas trūkumu. Kāda var būt runa par cieņu, ja savā zemē atļauj sevi aizēnot. Un, cienot pašam sevi, nemaz nesāc ar pamatu. Tas ir tas pats, ja mēs vidusskolas mācību kursu sāktu mācīties jau bērnudārzā. Bez pamatzināšanām būtu grūti, vai ne?

Ir tik viegli darīt tāpat kā citi. Būt vairākuma pusē. Pat, ja tas saka, ka latvietim ar savu patriotismu nav nākotnes? Nav jau arī, ja mēs sāksim tā domāt. Bet labāk nesteigties, vienreiz pastāvēt un padomāt, kāpēc esam dzimuši tieši šeit, Latvijā. Labāk atcerēties, ka nekur nav tik labi kā mājās, un saprast, ka nekur nevienu tā negaida, kā mājās.

Par to burkānu lauku... Iedomājoties tos abus laukus - tīro un nezālēm aizaugušo, bez vilcināšanās pateiksiet, kurš patīk labāk. Visiem patīk tīrs, izravēts burkānu lauks.


Baiba Eihenberga


Vārda dienas
Betija, Elizabete, Liza, Līze
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».