Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Kas valda valodu, valda prātu

Vēlies pievienoties?

Būt latvietim


Kur tu esi, svētku sajūta?
28.11.2005

18. novembra rītā es pamodos kā bērns pirms Ziemassvētkiem. Gaidīju lielo brīnumu. Ja Ziemassvētki jau sen man vairs neliekas noslēpumaini ar savu skaļo vilināšanu veikalos, tad šajā rītā man likās - jābūt kaut kam svētam. Svētkiem jābūt.

Kamēr gausais rīts vilka nost savu tumsas segu, es pacietīgi gaidīju un no sirds izbaudīju to brīnišķīgo sajūtu, kas sākas kaut kur sirdī, un tad pārņem katru šūniņu, līdz liekas, ka tā sajūta ir kļuvusi liela un taustāma. Man liekas - tieši tā jūtas bērni, kamēr viņi vēl nav svētkos vīlušies, un pieaugušie, kas vēl spēj būt bērni.

Caur mazliet vaļā palikušajiem aizkariem jau spraucās gaisma. Es nekad neaizvelku aizkarus cieši, jo man patīk no rīta izbaudīt, kā gar aizkaru malām ieplūst gaisma. Beidzot 18. novembris bija pamodies un iznācis visā savā krāšņumā. Pār mūžam pelēko un neapmierināto Rīgu klājās balta sniega sega. Es zinu, ko manā vietā nodomāja tūkstošiem autobraucēju un simtiem sētnieku, un zināju, ko domās neskaitāmie mazie cilvēciņi, kad modīsies.

Es nelēkāju kā kucēns aiz prieka. Patiesībā sajūta bija svinīga, pat dramatiska. Sniega pārslas bija tieši tik lielas un krita tieši tik lēni, ka no prāta dzīlēm uzpeldēja citāts: «Kad sniegs krīt tik pārdabiski lēni, iespējams, iemeslu dzīvot ir daudz vairāk nekā mirt.»

Ar tādu pacilājoši patīkamu svinīgumu devos Rīgas ielās. Lielais 18. novembris bija pārpildījis mazā latvieša sirsniņu. Nebija blakus neviena, kas pārmetoši skatītos un šūpotu galvu, ka es vēl priecājos par sniega pārslām skropstās un šallē. Debesis bija tik tuvu kā vēl nekad! Vai vēl labāku dienu varētu atrast, ja no sirds gribētu gavilēt?

Prieks pagaisa ātri - līdz tramvaja pieturai 5 minūšu gājienā sajūsmu nomainīja apmulsums. Cilvēki bija tikpat parasti kā vakar. Pārdevējas veikalā bija tikpat garlaikotas kā vakar un garāmgājēji bija tikpat drūmi kā vakar. Mīlīši, taču 18. novembris šodien, vai tad nav ne kripatiņas prieka? Mazumiņš lepnuma?

Nē, nebija vis. Cilvēki gāja tikpat saliekušies kā ikdienā. Viss tramvajs likās aizkavējies vakardienā. Vai arī... Ja tā padomā, kam tad tie svētki šodien. Cik daudz no visas pilsētas priecājās prieka pēc nevis tāpēc, ka par brīvu varēja pabraukt sabiedriskajā transportā?

Noglabāju savu svētku sajūtu dziļāk azotē un devos autoostas virzienā. Spītniece manī bija pamodusies, un tā teica - labi, nevajag arī, es braucu prom ar visu novembri!

Te es viņu atradu, to svētku sajūtu. Autoostā. Tā atklāti ņirgājās no autobusu saraksta. «Svētku dienā tev nebūs iegribēt apkārt braukāt,» tā teica. Es biju spiesta pacietīgi gaidīt savu autobusu, ja tik izmisīgi vēlējos tikt prom. Lieliski, valsts svētkos iesprūdusi autoostā. Mana svētku sajūta ierāvās dziļi sirds nostūrī. Ja tā padomā, nemaz tika jauki nebija - vēss un mitrs. Pakalpojumu sfēras darbinieki laikam tīšuprāt šodien bija nodarbināti ar sevi vairāk nekā ar savu darbu.

Es sāku justies nožēlojami. Ne par kaut ko konkrēti, bet vispār. Kāda māmiņa rādīja savam bērnam kā «ai, cik sliktās kaijas» knābj un dzenā baložus. Bērnam varbūt izveidosies kāda psiholoģiska problēma, ar kuru pusmūžā vajadzēs iet pie ārsta un, maksājot bargu naudu, runāt par to. Pēkšņi viss likās kaitinošs. Gaidošie un smēķējošie pasažieri tīšām pūta dūmus virsū, tantes bija īpaši uzbāzīgas un iereibuši vīrieši centās būt īpaši «neatvairāmi».

Paldies, Dievam, es tiku prom. Kā labākajos romānos - braucot ārā no Rīgas, no mākoņiem izlīda kautrīgs saules stariņš un ielēca Rīgas torņos. Es pasmaidīju - tātad tomēr 18. novembris.

Vairs man neizdevās izbaudīt to brīnišķīgo (vai varbūt bērnišķīgo) sajūtu, kāda man bija no paša rīta, bet visbriesmīgāk bija redzēt visapkārt tos «vakardienas» cilvēkus. Nē, es jau negribu teikt, ka svētki ir tad, kad nedomā par to, ko liks galdā un vilks mugurā, un kājās aus. Ja tā, tad vienīgi vieglprātība būs tas, kas aizpildīs sirdi.

Svētku sajūta ir tad, kad to nevar izmērīt centimetros un gramos. Tā mērāma sirds gavilēs un acu mirdzumā.

Tiem, kas tomēr nesaprata: runa nav par to novembri un svētkiem, bet gan par sajūtām un atļaušanos.


Baiba Eihenberga


Vārda dienas
Vaira, Vairis, Vera
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».