Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Vēlies pievienoties?

Kas valda valodu, valda prātu

Būt latvietim


Sveču laiks
09.12.2005

Cik daudz dažādu domu mums ir visapkārt! Tās eksistē pašas par sevi - netveramas, dažreiz negribētas (tās, par kurām saka - kā tā var domāt), mīļas, draudošas, lūdzošas, pateicībā, dusmās un priekā. Kad doma pārtop vārdos, tā iegūst ne tikai skaņu, bet pat fizisku stāvokli un tad saka - izlietu ūdeni nesasmelsi. Viskautrīgākā no domām ir - kā es tā lielu cilvēku mācīšu dzīvot. Savādi, it kā lielais cilvēks nekad vairs nekļūdītos. Ja mazs cinītis var gāzt lielu vezumu, kāpēc gan neuzdrīkstēties kādreiz aizrādīt tam, kurš savā varenībā piemirsis dažas mazās patiesības.

Cilvēki arvien vairāk pieņem domu, ka pastāv enerģētika. Tā ir tā pati, kas liek mums no dažiem sarunu biedriem dziļā nepatikā atkāpties, bet citiem pieiet cieši klāt un justies tā, it kā simt gadu būtu pazīstami. Aizvien vairāk sabiedrībā dzirdama frāze «domu materializēšanās». Pietiek kādreiz tikai nodomāt, kad tas piepildās.

Vai esat kādreiz domājuši par to, kāpēc Ziemassvētku laiku mēdz saukt par gaišu? Kad ir gada tumšākais laiks, kad ir auksts un daba ir aizmigusi. Manuprāt, tas nav daudzo svecīšu liesmiņu dēļ, ko dedzam Adventes vainagā. Vai tās nav gaišās un labās domas, kuras nodomājam, to darot?

Laikam jau svecei tomēr ir spēks, kas palīdz cilvēkam pacelties pāri ikdienas rūpēm un to vienu brīdi padomāt ko labu. Ir tik labi apzināties, ka vismaz vienu mēnesi gadā cilvēks uz pāris sekundēm ir atkāpies no skarbās ikdienas, ko pats sev uztiepis.

Arī tad, kad pie debesīm mirdz saules ugunīgā bumba, vairāk gribas būt pozitīvam. Tad biežāk paceļam acis pret debesīm - kā atbalstu meklējot. Vai tad dusmu un ļaunuma pārņemti? Vai drīzāk tādi, kas pateicas par to vien, ka ir brīnišķīga diena? Skaistu laiku, protams, vēderā neieliksi... It kā to «ak, vai, kā man, ko man» gan varētu uz šķīvja likt un salātu lapām rotāt... Šķiet, ka cilvēks sev labu dara, nepārtraukti domādams par realitāti, bet tā nebūt nav. Visas rūpes un raizes tepat - dzīves telpā apkārt sakrājas, un tas ir iemesls tam, kāpēc pēc darba mājās atnākam un sakām, ka esam noguruši no burzmas.

Es zinu cilvēkus, kuri maksā milzu naudu un iet uz kursiem, kur māca, kā iegūt pozitīvas emocijas, kā pareizi domāt, kā elpot, kā neļauties enerģētiskajiem vampīriem un tamlīdzīgi. Es zinu cilvēkus, kas izmanto aromaterapiju un krāsu terapiju, lai svešu cilvēku vadībā sakārtotu savu iekšējo pasauli un mājās atgrieztos mierīgi, nosvērti un sakārtoti. Patiesībā pietiktu tikai ar vienu niecīgu un gaišu domu. Cik daudz pozitīvu emociju būtu, ja katra cilvēka niecīgo un gaišo domu saliktu kopā ar citām tādām? Ja nevelkam kvadrātsakni un nekāpinām kvadrātā, iznāk, rupji rēķinot, katram pa mazai sveces liesmiņai sirdī un visiem kopā saulaina diena.

Teiksiet - nopūt svecīti, nav vairs gaiši. Paliek skumji, pelēki dūmi, kas stiepjas pret debesīm, sakot - un tomēr mēs pēc gaišās liesmas paliekam pēdējie. Vieglāk jau ir turēties pie pierastā, šajā gadījumā pie ikdienas rūpēm un bēdām. Pamēģiniet kādu rītu saskatīt apkārt piecas labas lietas, kas izraisa pozitīvas emocijas. Nekā neatradīsiet, tāpēc, ka pacelties sev pāri un skatīties tur, kur līdz šim neraudzījāties, ir grūti. Vajag treniņu, lai spētu ieraudzīt saules mirdzumu uz tramvaja sliedēm.

Šis ir laiks, kad atrast sevī spēju priecāties par visneparastākajām lietām ir visvieglāk. Neņemot vērā komercializācijas viltoto gaismu, Ziemassvētki ir gaišo domu un labo darbu laiks. Vienu mazu «paldies» vajag veltīt debesīm par to, ka mēs esam. Vienu mazu «lūdzu» vajag veltīt tiem, kam ir vēl sliktāk nekā mums.

Mana «labo domu terapija» varētu šķist bērnišķīga, neapdomīga, bezrūpīga un visādā citādā ziņā pilnīgi nevietā. Jā, ja vien uzskats, ka lielajiem savas dzīves saimniekiem, vecākiem un vienkārši nelaimīgajiem nepieklājas būt pozitīviem, atzīstams par vienīgo pareizo. Ļoti bieži cilvēki, kuri pārmetoši izsaka savu viedokli par tiem, kuri atļaujas būt mazliet bērnišķīgāki un priecīgāki par pārējiem, dzīvi sadala divās krāsās - melnā un baltā. Kad mēs pie ēdiena pieberam piparus, mēs pieberam mazliet - cik gribas. Nav tā, ka neber nemaz vai saber ļoti daudz. Pelēkais starp melno un balto. Tāpēc jau es neaicinu visus vārtīties sniegā. Kas gribēs, izvārtīsies bez manis. Iesākumā bija doma. Pozitīvas domas jau ir solis uz laimīgāku dzīvi. Mēs ikviens esam ir izcīnījusi lielu cīņu, lai būtu šajā pasaulē. Dedzinot nākamo svecīti Adventes vainagā, padomāsim vienu labu domu vairāk nekā parasti.

Svecīšu siltumu sirdī, svecīšu gaišumu dvēselē!


Baiba Eihenberga


Vārda dienas
Mariss, Matīss, Modris
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».