Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Kas valda valodu, valda prātu

Būt latvietim


Brīvības valgs savelkas ciešāk
28.12.2005

Beidzot postošā kultūra no lielā dīķa tās puses (Amerikas) ir atnākusi līdz mums! To nevarēja nepamanīt jaunā Elkor centra atklāšanas jandāliņā. Lai arī notikums mūsdienu ātrajā informācijas plūdumā jau skaitās novecojis, tomēr varētu par to padomāt. Citur pasaulē iepirkšanās ir pielīdzināta terapijai - amerikāņi (domāts vidējais stereotipiskais pilsonis), piemēram, iepērkas iepirkšanās pēc. Viņi bieži pat nezinot, kādas lietas ir iegādājušies un atnesuši mājās no iepirkšanās centriem. Vienkārši prāts jau tik daudz ir «pārsālīts» ar reklāmas stimulu, ka nabaga patērētājs jau automātiski, nedomājot reaģē vajadzīgajā virzienā un domā, ka reklāma tam ir tikai atgādinājusi par kāda «nepieciešama» pirkuma vajadzību. Latvijā vēl, paldies Dievam, tas nedarbojas tādos apmēros un reklāmas kompānijām jādomā citi ceļi, pa kuriem nonākt līdz pircēja apziņai un maciņam. Tā nebija aklā vajadzība, kas dzina tūkstošus stāvēt pie Elkor durvīm. Norakstīsim to uz pirmssvētku iepirkšanās un izdevīgā piedāvājuma rēķina, jo - nebijis notikums, tik daudz preču un par tādu naudu... Atslēgas vārdi noteikti ir - par tādu naudu, ja tās būtu pietiekami un vēl pāri paliktu, arī mēs ietu uz veikalu izklaidēties, nevis iepirkties.

Mūsu senākajā vēstures posmā, kad daudzu cilvēku dzīvošanu kopā vēl nesauca par valsti un ceptu mamutu tikai sāka atzīt par garšīgāku nekā jēlu, medības bija galvenais pārtikas ieguves veids. Cilvēki iemācījās to, ka dzīvniekiem ir bailes no uguns (tāpat kā savulaik cilvēkiem pašiem) un izmantoja to savās medībās. Viņi zināja, kur atrodas nāvējošas kraujas un, skaļi aurodami un vicinādami degošus zarus, tie dzina dzīvnieku baru uz kraujas malu. Pārbiedētie dzīvnieki nezināja, kas cilvēku baram padomā un metās bēgt, nenojaušot, ka priekšā tos gaida nāve. Gadījās, ka dzīvnieku bars metās bēgt uz citu pusi, ne ieplānotajā virzienā, tad gan vissenākā cilvēka seja izstiepās skumjās - tur aizbēg nākamā mēneša vēdera tiesa...

Nav svarīgi, kurš šoreiz ir pielīdzināts dzīvniekiem un kurš ir mednieks. Pievērsīsim uzmanību tam, ka starp dzīvām būtnēm bija tie, kas medīja, un tie, kurus medīja. Diemžēl paši mēs neizvēlamies, kurā pusē būt, atliek vien censties dzīvot tā, lai saprastu, kurā brīdī briesmas ir īstas, bet kurā tās ir tikai lamatas.

Turpinot iegriezīsimies senajā Romā. Visos laikos ir bijuši bagātie un nabagie, arī Romā. Starp imperatoriem un vergturiem mitinājās nabadzīgie ļaudis. Visnožēlojamākajā stāvoklī bija vergi - nereti bagātnieki piekala tos pie māju sienām ķēdēs suņa vietā. Tie no brīvas gribas neko nevarēja darīt, jo bija padarīti par tiem, ko mūsdienās aizvieto dažādas mašīnas un ierīces. Savukārt nabadzīgie iedzīvotāji gan būtu varējuši rīkot dažādus nemierus, ja vien viņu modrību un prātu neiemidzinātu imperatori, apmierinot ļaužu vēlmi pēc «maizes un izrādēm». Darbs senajā Romā tika uzskatīts tikai par vergu pienākumu, turklāt vēl pazemojošu. Nabagie pat nenojauta, ka imperatora žēlastības dāvanas bija tikai viltīgs gājiens, lai nepieļautu ļaužu nemierus.

Nevajag izdomāt no jauna lietas, kas gadsimtiem ilgi ar savu uzvaras gājienu ir pierādījušas acīm redzamu patiesību. Pārlieka brīvība iemidzina prātu - vienmēr būs kāds, kas vēlēsies panākt, lai ļaužu prātus ietītu nemanāma, bet visuvarena migla. Protams, ka cilvēces progress neļauj izmantot tās pašas metodes, kas bija veiksmīgas pirms Kristus. Cilvēku ideāli un vērtības mainās, taču taktika ne. Joprojām tiek apmierināta cilvēku vajadzība pēc maizes un izrādēm. Nabadzīga cilvēka vienīga doma ir par to, kā lai sagādā maizīti ģimenei, kā lai nepaliek uz ielas. Šķietamā brīvība tā novārdzinājusi cilvēku, ka viņš ir priecīgs par katru it kā pretimnākošu palīdzību. Sistēma vienkārša - noturiet cilvēku badā un tad iedodiet maizes klaipiņu. Viņš aizmirsīs visas pārestības un būs pateicīgs.

Latviešiem zemīte vienmēr ir bijusi svēta. Apdziedāta tautas dziesmās, slavināta un godāta tā reizē ir arī vājais punkts. Kāpēc? Tāpēc, ka to ļoti labi varēja redzēt 2004. gadā, kad lauksaimnieki varēja pieteikties uz vienoto platību maksājumu, kad gandrīz par to vien, ka pieder kāds zemes pleķītis, Eiropas Savienība no sava budžeta piešķīra zināmu naudas summu. Tobrīd ikviens domāja par naudiņu «kā no debesīm». Čaklākie kūtrākos pamācīja - nu, kas tev grūti aizpildīt papīrus un naudiņa kā no gaisa. Vai Eiropas Savienība ir kāda Laimes māte, ka tai būtu jādala nauda?

Kam nav par santīmiņu jāuztraucas, tiek piedāvātas izklaides. Ietekmīgākā no tām ir televīzija. Vispirms tā apstrādā mūsu jauno paaudzi. Katru dienu var dabūt kārtīgu devu bezsaturīgas animācijas. Vienkārši tāpat - lai notrulinātu prātu un nokautu zinātkāri. Nē, ne jau pavisam, zinātkārākie patiešām pārbauda, vai cilvēks mirstot izskatās tā, kā filmā rāda.

No malas izskatās tāpat kā sākumā pieminētajā ainā par vissenākajiem cilvēkiem. Cilvēks steidzas kaut kur, nedomādams par sekām un nezinādams, ka šo ceļu nemaz pats nav izvēlējies. Mums tikai parāda virzienu, sakot - tur, mīļie, jūsu ciešanām pienāks gals, tur būs brīvība.

Pats nožēlojamākais ir tas, ka nevar parādīt patiesību tam, kas to nevēlas. No visas bijušās apspiestības un esošās brīvības esam zaudējuši vienu no cilvēcīgākajām īpašībām - spēju domāt un spriest. Nav vienotas receptes, ko varētu ieteikt kā līdzekli tautas modināšanai. Kamēr katrs to neapzināsies savā sirdī, tikmēr to saujiņu, kas to apzinās, sauks par nepieskaitāmajiem, apdauzītajiem, izskalotajiem...Vai vienkārši nacionālistiem.

Visatļautībai šodien dots brīvības vārds. Sak, paskraidiet zaļā pļavā, nemaz nemanīsiet, kā zupā nonāksiet. Par brīvu ir tikai siers peļu slazdā, to zina visi, bet neviens nemēģina saprast, kur ir tas siera gabals paša dzīvē.

«Maizi un izrādes» joprojām ir labākā sistēma, kā aizdarīt cilvēku acis. Un tie kļūst līdzīgi tam dzīvnieku baram, ko vissenākie cilvēki dzina uz kraujas malu. Ja būsim rātni un paklausīgi mietpilsoņi, ar uguni mūs nebaidīs, līdz kraujai aizvedīs tāpat.


Baiba Eihenberga


Vārda dienas
Agija, Aldonis
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».