To varētu ilustrēt šādi.

Iedomāsimies vilcienu, kam priekšā ir lokomotīve, aiz tās piekabināti dažādi vagoni. Ir gan kupeju, gan plackartes arī sēžamvagoni un kravas platformas. Lokomotīvē atrodas komunisti un čekisti, kas nenogurstoši kurina krāsni, lai viņu vadītais vilciens neapstātos ne uz mirkli. Vagonos esošie latvieši centīgi pienes kurinātājiem malku. Ar ko vēl nodarbojas latvieši? Viņi, savā starpā cīnoties un sacenšoties cenšas no sliktāka vagona pārvākties uz labāku. Labākais vagons ir arī tuvāk lokomotīvei. Viņi dibina partijas, piedalās vilciena pašpārvaldes vēlēšanās, centīgi kalpo mašīnistiem, un to visu sauc par cīņu pret korupciju, par cīņu latviešu tautas labā... Un dažiem no viņiem ir arī panākumi. Kungs tāds un tāds no lepnā vagona dažreiz ierodas apciemot tos, kam nepaveicās nokļūt labajā vagonā. Ar iedvesmojošām runām un reklāmas rullīšiem tos uzmundrina. Bet rūgtā patiesība ir tāda, ka visiem vilciena iemītniekiem vietu lepnajā vagonā nepietiek un vienīgais, kā tur tikt, ir kādu citu no turienes izvilkt vai nobendēt. Un pats galvenais - šis vilciens brauc uz Maskavu. Neatkarīgi no tā, kurš kurā vagonā atrodas un cik paēdis, tas turpina braukt uz Maskavu.

Kāda šim pastāstam morāle? Jākāpj no šī vilciena ārā un jāpaliek Latvijā. Izkāpušiem jāveido sava latviešu valsts. Nevis pēc kādas citas «demokrātiskas» valsts parauga, bet tāda kāda ir nepieciešama latviešiem. Un bez «gaismas nesējiem» un viņu padomiem no Rietumiem un Austrumiem. Mēs paši zināsim kā savu dzīvi iekārtot!

Ja paliksim šai vilcienā, drīz pa logu ieraudzīsim kremli un Sarkano laukumu, bet Latvijā dzīvos visi, izņemot latviešus.