Mīļais un gudrais lasītājs jau noteikti zina, kāpēc tur šo avīzi savās rokās ar savādu sajūtu. Šodien ir tāds brīdis, kāds visiem ir bijis izlaidumu laikā. Atvadoties no saviem skolotājiem, sajūtas katram var būt atšķirīgas. Kam sirdī skumjas, kam varbūt neslēpts prieks.

Visu laiku mēs zinām, ka pienāks laiks atvadīties no saviem mīļajiem, taču ikdienā nekad par to nedomājam. Kad beidzot tas neizbēgami notiek, sirds visiem spēkiem tiecas nenovēršamo atturēt, kaut bieži ir par vēlu. Paliek kāds nepasacīts vārds, kāds nenoglāstīts vaigs, kāds nepadarīts darbs.

Lai arī sajūta ir tieši tāda, tomēr jāatceras, ka skolas izlaidumā nemaz nebija savādāk. Tāpat palika nepadarīti darbi (vai nedarbi) un nepasacīti vārdi. Vai tāpēc kāds var aizliegt tos pateikt savam skolotājam tagad?

Skumjais ir tas, ka laikraksts neiznāks. Savās rokās turat pēdējo «Latvietis Latvijā» numuru, tādu, kādu visus šos gadus esat mīlējuši, cienījuši un godā turējuši. Taču iespēja pateikt nepasacīto būs - šī ir priecīgā ziņa. Laikraksts savu dzīves ciklu nebeidz ar punktu. Lai arī tas būtu liels un trekns, tomēr ne. Vislabākā pieturzīme «mūsu stāsta» nobeigumam būtu daudzpunkts, tāpēc, ka tas nozīmē turpinājumu, varbūt pēc kāda laika, tomēr darbs neapstāsies.

Ikkatra skolēna dzīvē pienāk brīdis, kad jāšķiras no saviem skolotājiem. Visus šos gadus laikraksts ir nesis gaismu Jums. Nu ir pienācis laiks Jums pārtapt par īsteniem gaismas bruņiniekiem, kam ir tas savādais mirdzums acīs, un nest gaismu tālāk. Par bruņiniekiem tāpēc, ka esat izvēlējušies sekot gaismai un ļāvuši, lai tā piepilda Jūsu sirdis.

Esiet gaismas bruņinieki, neticiet visam, ko par mums stāsta. Bieži priekšā teicējam būs izdevīgi, lai jūs paklausītu viņu. Bieži tas notiek tik nemanāmi, ka cilvēks vēl ilgi neapzinās, ka ir ievilkts drausmīgā purvā. Kaut vai tas pats alkoholisms - neviens cilvēkam nav teicis, ka jādzer, tomēr cilvēks dzer.

Peļu slazdā pelīte nelīdīs tāpēc, ka kāds teica. Viņa līdīs siera dēļ un ticēs, ka tā ir viņas pašas griba. Slazds paliek otrā plānā, it kā mazsvarīgs, lai gan patiesībā tam ir vislielākā nozīme. Kas notika ar pelīti, mēs zinām.

Vai esat ievērojuši, cik bieži sakām «tā dzīvē notiek»? ne tikai izskaidrojot bērnam dažādas dzīves situācijas (visbiežāk par nāvi), bet arī paši sev. Diemžēl šis teiciens ir tikai veids, kā izbēgt no domāšanas un saprātīgas izskaidrošanas. Dzīvē jau nekas nenotiek tāpat vien. Sākot ar valdības lēmumiem un beidzot ar lapkriti rudenī. Visam ir savas izskaidrojums, taču tam jānāk no patiesiem avotiem un no sirds. Tāds ir gaismas bruņinieka ceļš - saprast pašam un nemānīt citus.

Ļaujiet uzdot jautājumu - kas veido pasaules (un arī mūsu) vēsturi? Nu, Tutanhamons, Cēzars, māte Terēze, Kārlis Ulmanis... Un visi šie cilvēki bija tādi paši kā jūs vai es. Viņi nebija citplanētieši, bet gan parasti cilvēciņi ar diviem caurumiem degunā. Mīļie, tas nozīmē vien to, ka mums katram ir šādas iespējas. Protams, nekas nenotiek uzreiz, taču mēs zinām ko visu var sasniegt, saliekot kopā mazumiņu - daudzi pilskalni Latvijā ir sanesti ar saujām. Novēlu katram atrast to spēku sevī un palīdzēt to saskatīt arī citiem.