Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Kas valda valodu, valda prātu

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Būt latvietim


Raimondam Paulam - 70
10.01.2006

Šā gada 12. janvārī 70. dzimšanas dienu atzīmēs cilvēks, par kuru bez pārspīlēšanas varam teikt - kamēr pastāvēs Latviešu tauta, tikmēr netiks aizmirsts arī viņa vārds. Tik tiešām - šī komponista ieguldījumu Latviešu dziesmu radīšanā un to popularizēšanā tautā ir grūti novērtēt par augstu. Ja R.Pauls nebūtu sācis aktīvi nodarboties ar estrādes dziesmu komponēšanu, tad grūti pateikt, vai padomju laikos kāds vispār vēl Latviešu mūziku klausītos. Atcerēsimies, ka pēc 2. pasaules kara padomju okupanti aizliedza atskaņot tautā populāros Vintera, Brāļu Laivinieku, kā arī daudzus no vācu valodas latviskotos šlāgerus, to vietā liekot klausīties dziesmeles ar diezgan stulbiem tekstiem par kolhozniekiem, kombainieriem, kosmonautiem, stahanoviešiem... un tamlīdzīgu drazu, tāpat, protams, lielā cieņā funkcionāriem (bet ne jau tautai!) bija arī tulkojumi no krievu valodas, kā, piemēram, Varen plaša mana zeme dzimtā... u.c. Līdz ar Paula parādīšanos uz skatuves Latviešu estrādes dziesmas sāka atdzimt, tās ieguva pievilcīgu melodiju, diezgan ciešamu saturu un, līdz ar to, arī klausītājus un, kā mēs mūsdienās teiktu, fanus. Nav jāskaidro, ka šis fakts krietni bremzēja kompartijas funkcionāru izplānoto Latviešu asimilāciju, kas līdz tam bija visai sekmīgi ritējusi arī tajā apstāklī, ka tautieši pārsvarā klausījās un arī krāja savā fonotēkā vācu un angļu dziesmas. Nu to vietā nāca Latviešu mūzika. Droši var apgalvot, ka līdz ar Sen tas bij', Skaista ir jaunība, Pie Dzintara jūras, Jāņunakts... u.c. jau pirmskara Latvijā populārām dziesmām, arī Paula skaņdarbi Mežrozīte, Dziesma nenosalst, Teic, kur zeme tā, kā arī, protams, himniskā Manai dzimtenei un vēl daudzas, daudzas citas dziesmas ir ieguvušas savu nemirstību un pastāvēs tik ilgi, kamēr pastāvēs Latvieši. Tāpat, protams, jēdzieni «Mikrofona dziesmu aptauja» un «Raimonds Pauls» vienmēr paliks nešķirami.

Tomēr, R.Pauls, tāpat kā jebkurš cilvēks, ir pretrunu pilna, daudzšķautņaina personība. Nebūtu godīgi, rakstot par šo cilvēku, pieminēt tikai viņa pozitīvās īpašības, bet noklusēt negatīvās. Praktiski nevienam laikam nav noslēpums Paula kunga jaunības dienu aizraušanās ar alkoholu, ar ko gan viņš vēlāk veiksmīgi tika galā, rādot atzīstamu piemēru daudziem citiem Zaļā pūķa vergiem. Faktiski alkohola dēļ izjuka komponista pirmā ģimene, bet otrreiz viņš apprecējās ar ukrainieti, ar ko viņš iepazinās viesturnejā un atveda viņu uz Latviju. Un te nu, diemžēl, jāatzīst, ka R.Paula dzīvesbiedre tā arī joprojām nav asimilējusies. Viņa arvien vēl runā Valsts valodā ar smagu akcentu, izrāda savu aizvainojumu par to, ka viņai nav automātiski piešķirta LR pilsonība («es taču esmu PAULA SIEVA !!!»), ir paziņojusi, ka naturalizēties nekad neies (no Latviešu Patriotu viedokļa - ļoti labi, ka tā!), un vispār ar savu izturēšanos rada iespaidu, ka Latviešu tauta ne tikai Paulam, bet arī viņai ir mūžīgu pateicību parādā. Paula vienīgā meita Anete ir apprecējusies ar ārzemnieku, vairs nedzīvo Latvijā un, kā esmu dzirdējis, viņa mazbērni nemaz neprotot Latviski runāt. Diemžēl, šāds piemērs, protams, ne tuvu nav vienīgais, taču fakts, ka savu bērnu un mazbērnus ir izaudzinājis par kosmopolītiem pat tāds cilvēks, kas pats ir ļoti daudz darījis Latviešu nacionālās pašapziņas modināšanā un uzturēšanā, ir sevišķi sāpīgs. Arī pats R.Pauls, diemžēl, savā politiskajā pārliecībā ir visai prokrieviski noskaņots, tam par iemeslu noteikti ir arī fakts, ka daudzas viņa dziesmas ir tulkotas krievu valodā, tādā veidā gan nodrošinot viņam popularitāti bijušās PSRS republikās (un arī citās ārvalstīs!), kur joprojām daudziem cilvēkiem jēdziens «Latvietis» asociējas ar jēdzienu «R.Pauls», taču tai pat laikā veicinot arī jau tā nenormāli augsto Latviešu sajaukšanos ar krievvalodīgo iedzīvotāju masu. R.Paulam tiešām ir par ko būt pateicīgam PSRS režīmam, kas savulaik viņam bija piešķīris nebūt ne dāsni izdaļāto PSRS Skatuves mākslinieka nosaukumu, ar ko viņš pamatoti varēja lepoties. Te nu mēs nonākam pie jēdziena «Pauls kā politiķis». Pirmoreiz viņš aktīvi sāka darboties politikā, ja nemaldos, 1989.gadā, kad tika iecelts LPSR Kultūras Ministra amatā. (Arī līdz tam viņš regulāri tika vēlēts par LPSR AP deputātu, taču šim iestādījumam padomju laikā nebija praktiski nekādas reālas varas, tāpēc šo apstākli var arī nepieminēt.) Šai postenī viņš tika vērtēts visai pretrunīgi, daudziem nepatika viņa lēmums likvidēt Operetes teātri, tāpat viennozīmīgi negatīvi vērtējams lēmums (par ko gan atbildīgs ir ne tikai Pauls!) atdot bijušo Kultūras ministrijas ēku Krievijas Vēstniecības īpašumā. Arī pats R.Pauls laikam saprata, ka politika nav viņa īstais aicinājums, tāpēc, beidzoties t.s. Dziesmotajai revolūcijai, aizgāja no tās un atkal pievērsās mūzikai. Te nu jāuzsver, ka R.Pauls bieži citē sava nelaiķa tēva novēlējumu: «... turies, dēls, tālāk no tiesām un partijām», un - gods kam gods - padomju laikos Raimonds šai vēlējumā ieklausījās, pretēji daudziem saviem kolēģiem neiestādamies PSKP. Diemžēl, 1998. gadā viņš, lielā mērā bēdīgi slavenā darboņa A.Šlesera (Lešinska) ietekmēts, nodibina diezgan prokrieviski noskaņotu veidojumu ar nosaukumu «Jaunā partija», iekļūst 7.Saeimā, neko tur labu Latviešiem, dabiski, neizdara, vēlāk viņa partija sašķeļas un likvidējas, bet pašu R.Paulu savā aizgādībā pārņem A.Šķēle (kurš pirms 7.Saeimas vēlēšanām viņu nežēlīgi kritizēja) un nu 8. Saeimā komponists iebrauc jau kā Tautas partijas biedrs. Parlamentā viņš praktiski neuzstājas, pilda nožēlojama statista funkcijas un, gribi vai negribi jāatzīst, palīdz realizēt TP pret Latviešiem vērsto noziedzīgo politiku. Var jau, protams, atrast dažādus attaisnojumus šādai Paula kunga rīcībai, minēt piemērus, ka arī ārvalstīs finanšu oligarhi uzpērk un pakļauj sev tautā populārus cilvēkus un tomēr - nodevība paliek nodevība, to var mēģināt saprast, piedot, bet pilnībā attaisnot nevar. Diemžēl jāsecina, ka, atrazdamies Saeimā, Paula kungs drupina to autoritātes mūri, ko viņš ir savā tautā uzcēlis kā komponists. Iespējams, ka viņš arī pats to saprot, bet neatrod sevī spēku pārraut šo apburto loku, izkļūt no Latviešiem naidīgu oligarhu ietekmes. Te var vilkt zināmas paralēles starp viņu un J.Pliekšānu-Raini, kurš arī bija nenoliedzams ģēnijs savā daiļradē, taču nepiemērots politikai, un ļauni, Latviešu tautai naidīgi spēki to izmantoja, uz viņa muguras iebraukdami Saeimā un vēlāk veikdami tur savus netīros, Latviešu vairumam naidīgos darbus. Pats Rainis to saprata un pārdzīvoja, taču nespēja pateikt zociķu mafijai stingru un nelokāmu NĒ! Līdzīgi ir arī ar R.Paulu!

Kas tad nu atliek šinī situācijā! Tikai viens - tiem daudzajiem Latviešiem, kas sūtīs apsveikumus cienījamajam komponistam jubilejā, noteikti jāpiebilst - Paula kungs, ejiet prom no politikas, tā nav jūsu īstā vieta! Palieciet pie klavierēm! Radiet tautai vēl jaunas, tīkamas dziesmas, cik nu ilgi Dievs jums būs lēmis to darīt, bet neejiet uz Saeimu! Tur vajadzīgi drosmīgi, nelokāmi, Latviešu tautas intereses aizstāvēt griboši politiķi jūs, diemžēl, tāds neesat! Katram jādara savs Dieva noliktais pienākums, un jums tā ir dziesmu rakstīšana!

Lai jums vēl ilgs mūžs un laba veselība!


Aivars Gedroics


Vārda dienas
Fricis, Vikentijs
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».