Kā citādi vērtēt šos varoņus, ja ne par nacionālradikāļiem, kas atdeva savas dzīvības, dārgāko, kas viņiem bija, par savu tautu un tēvzemi? Mazajām tautām, kas atrodas kādas naidīgas, totālitāras valsts pievārtē, nacionālradikāļi ir lielākais drošības garants un svētība. Neapstrīdami pozitīva nozīme šiem cilvēkiem ir bijusi visā tautas gaŗajā laika tecējumā. Vai Zemgales dēli – patrioti, nacionālradikāļi – nebija tie, kas 1236. gadā Saules kaujā iznīcināja zobenbrāļu ordeni! Slava un pateicība viņiem!

Pat Svētie Raksti norāda, ka remdenos Dievs izspļauj no savas mutes. Viņam der tikai karstie, jo ar auksto, nedzīvo ne Dievs, ne tauta neko nevar iesākt.

Arī Lāčplēsis ir nacionālradikālis, tautas varonības un zemes aizstāvēšanas simbols. Lāčplēsī A. Pumpurs ielicis visas latvieša labākās īpašības: godprātīgs, varonīgs, taisnīgs, drošs, uzņēmīgs, izturīgs un godīgs.

Kad tautai draud briesmas, nacionālradikāļi, patrioti ir vienmēr bijuši pirmie, kas ierindojušies aizstāvētāju avangardā. Un tā ir, un būs arī turpmāk!

Daži apgalvo, ka grāmata «Baigais gads» esot antisemītiska nacistu propoganda. Padomju vēsturnieki šo izdevumu atzīst par antisemītisku, nacistu propogandas pasūtījumu. Ja pastāv uz atzinumu, ka grāmata «Baigais gads» tāda ir, tas nozīmē, ka te ir liels nedziedināms vakuums cilvēka domāšanā, muļķīgas demagoģijas piesārņojums un patiesības nezināšana, faktu noliegšana. Grāmata «Baigais gads» aptveŗ tikai 1940. un 1941. gada okupācijas varas briesmīgo asins darbu dokumentāciju pirms vācu armijas ienākšanas Latvijā. Grāmatā ievietotie fotoattēli nav izdomājums, bet ir tanīs dienās sakropļoto un čekas pagrabos un cietumos mocīto, un noslepkavoto cilvēku likteņa dokumentāli liecinieki.

Es neesmu vienīgais, kas visu redzējis un par visu notikušo var liecināt. Noslepkavotā un sakropļotā skolu departamenta direktora Čuibes (foto grāmatā) dēls – mācītājs Čuibe arī par visu var liecināt, viņš dzīvo Zviedrijā, Upsalā.

Nosaucot grāmatu «Baigais gads» ar tās dokumentējumu par okupācijas varas latviešu tautas zvērisko izslepkavošanu mēslainē ar ļaunprātīgiem un absurdiem izdomājumiem kā nacistu antisemītisku propogandu, ir augstākā mēra negodīgums, necieņa, necilvēcīgums ne tikai pret noslepkavotiem, bet arī Sibīrijas vergu nometnēs deprotētajiem un nomocītiem. Nodevība arī pret visu latviešu tautu.

Ja nebūtu dokumentējuma par Latvijā iznīcinātajiem, tad tāpat kā Katiņā noslepkavotos 20 tūkstošus poļu virsnieku pieskaitītu vāciešu asinsdarbiem. Tātad arī vāciešiem ir bijis svarīgi, ka izdota grāmata «Baigais gads» ar notikušā dokumentējumu. Bet visam tam nav nekāda sakara ar antisemītismu un nacistu propagandu. Dievs ļaunuma darītājus un grēciniekus nešķiro ne pēc tautības, ne rases vai kārtas. Visiem viena pātaga, viens taisnīgs kodekss.

Vai šie viltus vēsturnieki uzskata, ka arī Represēto mūzejs Rīgā ir nacistu antisemītiskā propaganda, kur daudz redzams no tā, kas attēlots grāmatā «Baigais gads»? Interesanti, kuŗā vāģī šie dombiedri vizinās un kādu Latvijas vēsturi viņi izmālēs?

Žīdi nepārtraukti atgādina visai pasaulei par savas tautas ciešanām, par holokaustu. Un Izraēla par nodarījumiem ir saņēmusi neskaitāmus miljardus financiālu atlīdzību.

Bet ar ko minētie vēsturnieki pamato to, ka latviešu tautai jāklusē par izslepkavošanu, par mūsu tautas genocīdu, holokaustu, par to, kas grāmatā «Baigais gads» ir dokumentēts? Vai mums nav jāpiekliedz visa pasaule par nodarījumiem pret mūsu tautu, kā Izraēla dara par sev nodarīto?

Vai tad latvieši nav cilvēki, ka tos var izslaktēt un apieties briesmīgāk kā ar kaujamiem lopiņiem, bet slepkavas pie atbildības nedrīkst saukt un nodarījumus prasīt atlīdzināt.

Noslepkavotie vairs nevar runāt, tādēļ dzīvi palikušo katra svēts pienākums ir runāt viņu vietā. Atgādināt slepkavām un visai pasaulei par šo noziegumu pret cilvēci, apsūdzot Dieva taisnības un patiesības tribunāla priekšā.

Katrā latviešu ģimenē jābūt grāmatai «Baigais gads», kas stāstītīs turpmākajos gadsimteņos un laikmetos katram par ļaunumu un mūsu tautas iznīcināšanu divdesmitajā gadu simtenī.