Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Vēlies pievienoties?

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Būt latvietim


«Mēs skaitām tikai Saules stundas...»
17.01.2006

Trīsdesmito gadu beigās Gulbenē, vienā no jaunākajām tā laika Latvijas pilsētām (pilsētas tiesības un Gulbenes nosaukumu Vecgulbenes miests ieguva 1928. gadā), bija īpaša noskaņa. Atrazdamās Latvijas ziemeļaustrumu daļā, t. s. Malienā, gandrīz 200 km attālumā no galvaspilsētas, Gulbene tomēr veidojās par nozīmīgu, īpatnēju kultūras dzīves centru, pat aristokrātisku pilsētu. To noteica vairāki apstākļi.

Pirmkārt, Gulbenes novads, šķiet, bija īpaši labvēlīgs rakstnieku, gleznotāju, mūziķu, ārstu, aktieŗu un citu izcilu kultūras, kā arī zinātnes darbinieku tapšanai. Apsīšu Jēkabs, Andrievs Niedra, Jānis Poruks, Jūlijs Madernieks, Leo Svemps, Lūdolfs Liberts, Imants un Gido Kokari, Antra Liedskalniņa, Jānis Misiņš, Rūdolfs Egle, Kārlis Egle... Varētu turpināt un turpināt.

Otrkārt, Gulbene kopš dzelzceļa līnijas Rīga - Abrene izbūves (pirmā pasaules kaŗa laikā) bija viens no lielākajiem dzelzceļa mezgliem Latvijā.

Un, treškārt, Gulbenē bija dislocēti Latvijas Nacionālās armijas Vidzemes divīzijas pulki. Virsnieki ar ģimenēm mita Gulbenes pilī, ierindnieki - muižas ēkās, kazarmās. Iepretī Gulbenes baznīcai slējās piemineklis pilsētas atbrīvotājiem, kuŗa pakājē, tāpat kā pie Brīvības pieminekļa, stāvēja kaŗavīru godasardze.

Ap pilīm - balto un sarkano, kas celtas 19. gs. otrajā pusē, - pletās pils parks, ko romantisma stilā bija veidojuši no Vakareiropas ataicināti mākslinieki. Parkā auga reti dekorātīvi koki un krūmi, piemēram, Eiropas lapegles, zīdkoki, aktinīdijas - pavisam ap 39 introducētu kokaugu sugu.

Pils parkā ik vasaru notika brīvdabas izrādes, koncerti, Līgo svētku sarīkojumi, kuŗos piedalījās visa pilsēta. Gulbenē 30. gados bija arī ļoti rosīga sporta dzīve, īpaši iecienīts bija futbols un zirgu sporta sacensības.

Vēl lielāku nozīmi pilsēta ieguva, kad uzcēla angāru un atklāja lidlauku.

Protams, visam toni noteica Latvijas Armijas virsnieki. Vīrišķīgo, stalto, eleganto, virsnieku klātbūtne katru Gulbenes sarīkojumu darīja īpaši pievilcīgu.

Un 30. gadu beigās Gulbenes novada un pilsētas izcilo personību pulkam pievienojās jauna, apdāvināta dzejniece Elza Ķezbere. Jau 11 - 12 gadu vecumā, mācoties Tirzas draudzes skolā, Elza sūtījusi savus dzejoļus laikrakstiem un žurnāliem. Daži iespiesti, bet vēlāk izdevēji brīnījušies, ka publicējuši bērna dzejoļus. Varbūt talanta iedīgļus jaunā autore mantojusi no savas dzimtas slavenajiem priekštečiem (no mātes puses viņai rados Andrievs Niedra, no tēva - literātūrzinātnieku Rūdolfa un Kārļa Egles ģimene).

Kad 1937.gadā iznāk Elzas Ķezberes pirmais dzejoļu krājums «Profils stiklā», lasītāji un kritiķi ir vienprātīgi - sevi pieteikusi izcili talantīga dzejniece. 1938. gadā lasītāji saņem nākamo krājumu «Dziedošais gliemežvāks», un tai pašā gadā vēl vienu - «Vēstules Pēram Gintam».

Dzejnieces vīrs - Latvijas Armijas virsnieks Osvalds Ķezberis. Deviņus gadus - līdz traģiskajiem Litenes notikumiem - ir laimīga ģimene. Elza un Osvalds audzina divas meitiņas - Maiju (dzimusi 1933. gadā) un Ievu (dzimusi 1934. gadā). Ķezbeŗi, tāpat kā pārējo latviešu virsnieku ģimenes, dzīvo Gulbenes garnizonā, baltajā pilī, no kurienes Elzai rit rosīga sarakste ar Rīgas izdevējiem, īpaši izdevēju A. Pētersonu.

Liekas, nekas nevarētu aptumšot saskanīgās ģimenes laimi, kavēt dzejnieces turpmākās radošās ieceres, vīra militāro karjēru.

Sarkanās armijas, «atbrīvotājas», ienākšana vispirms izdzina latviešu virsnieku ģimenes no mājokļiem pilī. Tā Ķezbeŗu ģimene nonāca manu vecāku mājās - Vecgulbenes Rutkos, kas atradās tikai nepilnu kilometru no pils gleznainā parka, tikpat tālu no lidlauka un robežojās ar pilsētas territoriju. Mājas otrā stāvā parasti dzīvoja kādi īrnieki. Rutku māju zemi (7 ha) tēvam piešķīra kā Pirmā pasaules kaŗa invalīdam 1924. gadā. Bijām iemīļojuši skaisto dabas stūrīti Kristalices upītes kraujā pie trim ozoliem. Dzīvojām gan tur tikai vasarās, jo tēvs strādāja Rīgā, Dzelzceļa virsvaldē, mēs ar vecāko māsu mācījāmies Rīgas skolās.

1941. gada jūnija sākumā, kad pēc mācību gada beigām no Rīgas ieradāmies Gulbenē, uzzināju, ka mūsu mājas augšējā stāva dienvidu pusē divistabu dzīvoklī apmetusies dzejnieces Elzas Ķezberes ģimene. Biju liela grāmatniece un arī paretam mēģināju rakstīt dzejoļus, tādēļ mani sajūsmināja fakts, ka mums blakus (ar māsu dzīvojām 2. stāva istabā ar izeju uz vaļējo balkonu) dzīvos īsta dzejniece. Prieks bija arī par meitenītēm, jo cerēju, ka man būs rotaļu biedrenes. Neviens no mums nenojauta, ka līdz traģiskajiem Litenes notikumiem 1941. gada 14. jūnija rītā, atlikušas tikai divas nedēļas.

Rutku zeme stiepās līdztekus Gulbenes - Litenes - Balvu lielceļam, tādēļ bieži varējām vērot armijas automašīnu kursēšanu vienā vai otrā virzienā. Pie tā bija pierasts.

Litenes poligonā un blakus esošajā Ostravas nometnē 1941. gada pavasarī atradās lielākā daļa (90 procenti) Latvijas Armijas, kuŗā bija ap 20000 kareivju un vairāk par 2000 virsnieku. 1940. gada 17. augustā PSRS Aizsardzības tautas komisārs maršals S. Timošenko bija izdevis pavēli par Latvijas Nacionālās armijas ieskaitīšanu sarkanarmijas sastāvā, izveidojot 24. strēlnieku korpusu. Krievu poļitruki un komisāri sāka pāraudzināšanas darbu.

Jau vasaras sākumā no Litenes nometnes sāka pazust augstākie virsnieki. It kā komandēti uz Maskavu, uz kursiem, bet no šīm «mācībām» tā arī neviens netgriezās.

Arī Osvalds Ķezberis bija Litenes nometnē, sapieŗu bataljonā. Noskaņojums virsniekiem bija drūms. Poļitruki norūpējušies kaut ko pārsprieda savā starpā, līdz nometnei bija nonākusi vēsts, ka Gulbenes stacijā stāvot aizrestoti vagoni. Kas sagaidāms?

Uzausa 14. jūnija rīts. Virsniekiem paziņoja, ka jāpiedalās lauka mācībās, visiem lika pulcēties pie mašīnām braukšanai uz «mācību» vietu.

Kā noticis latviešu virsnieku arests Litenes nometnē, sīki aprakstījis Roberts Gabris darbā «Latvju virsnieks Nr. 35473». Ar viltu, maskējoties ar «taktisku apmācību» nepieciešamību, virsniekus ieveduši mežā, sarkanarmiešu ielenkumā, un majors Gurešins iesācis: «Naši sevodņešņije učeņija,» bet tad pēkšņi ierēcies, - «ruki verh!» Pēc tam virsniekiem atņemti ieroči, pavēlēts gulties zemē, norauti uzpleči, zīmotnes. Tad pavēle - uz mašīnām!

Tālāk autors stāsta: «Mūs sasēdina uz soliem, liek saāķēties elkoņos un rokas priekšā sakrampēt. Brīdina: lieka kustība, sarunas vai roku atlaišana - tiks šauts bez brīdinājuma».

Jūnija naktis ir īsas, agri aust gaisma. Bet baismās deporācijas izpildītāji nemaz necentās slēpties nakts tumsā. Droši vien tā bija ieplānots: lai iedzīvotāji redz un nodreb bailēs un šausmās. Virsnieki mašīnās bija sasēdināti tā, kā aprakstījis R. Gabris, bet gar mašīnu pakaļējo bortu sēdēja 3 - 4 plintnieki, pret virsniekiem pavērsuši durkļus. Daudzas mašīnas bija bez jumta, tādēļ drūmā procesija bija skaidri redzama. Cita aiz citas, cita aiz citas mašīnas, motoriem rēcot, veda nelaimīgos uz Gulbenes staciju, kur viņus jau gaidīja aizrestoti lopu vagoni.

Kādēļ?

Uz kurieni viņus vedīs?

Virsniekus, kuŗi Gulbenē bija priekšzīmīgas uzvedības etalons, stalti, skaisti, kuŗi nebija raidījuši pret sarkanarmiešiem nevienu šāvienu, kā noziedzniekus, kā lopus sadzina aizrestotos ešelonos, lai vestu pretī iznīcībai 600 - 700 km, aiz polārā loka.

Nojaušot, ka gaidāms kas ļauns, dzejniece ar bērniem bija aizbraukusi uz Litenes nometni, lai būtu tuvāk vīram. Pēdējā rītā meitenītes lipušas pie tēva kā dadzīši. Mierinot raudošo sievu, Osvalds Ķezberis teicis vīrišķīgus vārdus: «Nedrīkst gausties par atsevišķa cilvēka likteni, kad bojā iet valstis!»

Izmisusī dzejniece traucās uz staciju, lai uzzinātu, uz kurieni vīru vedīs, lai iedotu ceļā kādu ēdienu, siltu apģērbu, taču nebija pielaista pat vagonu tuvumā. Visu nakti viņa palika uz stacijas perona, lietū, vējā gaidot, varbūt, varbūt vēl izdosies redzēt vīra mīļo seju. 14./15. jūnija naktī tapa dzejolis


«Grūtā naktī»

«Pusnakts - lietus - vēji salti...
Aizrestoti ešeloni -
Asinīs un dzelzīs kalti,
Apvīti ar ērkšķu kroni.

Liekas, šodien zeme visa
Nodreb asarās un mokās.
Tur - aiz restēm gaisma dzisa.
Dievs, tos glābt stāv tavās rokās!

Nakts un tumsa. Lāse salta
Saka man: «Šo stundu vēlo
Latvija tiek krustā kalta!
Raudi, cilvēk! - Dievs, jel žēlo!»

Un es naktī viena stāvu,
Nolaist nespēdama plakstus,
Redzu - Dievs ceļ liesmu āvu,
Debesīs dedz uguns rakstus.

Un es lasu: «Jūs, kas mokās -
Svēti būsit tautai savai!
Jūsu važās slēgtās rokas
Pacelts karogs latvju slavai!»

Baigajā naktī uzrakstīti vairāki dzejoļi. Arī «Aizrestotie ešeloni» datēts ar 14./15. jūniju, tāpat «Ērkšķu vainags». Kā apsūdzība staļiniskajām represijām tapa dzejoļi, kas sakopoti krājumā «Jāapsnieg» un veltīti vīra piemiņai. Tie latviešu dzejā ir paši spēcīgākie, kas publicēti par šo traģēdiju. «Kur tu esi?», «Tu neteici», «Ir atkal Ziemassvētki», «Lūgšana» - visos šajos dzejoļos izskan dziļas sāpes, atņemtā mīlestība, tomēr arī ticība, gaiša cerība, ka ar varu atrautie mīļotie pārnāks mājās.

«Sirds gaida, mīlē sirds un cer - Aizvien vēl cer.»

Toreiz biju par jaunu, lai izprastu visu notiekošo, tomēr rēgainā smago mašīnu ķēde iespiedusies neaizmirstamā atmiņā. Vēl šodien atceros dzejnieces mēmo izmisumu pēc vīra aizvešanas. Gaŗi gadu desmiti šķīra tēvu no sievas un meitām. Viņiem bija lemti tikai deviņi laimīgas laulības gadi. Un ne viņiem vien. Kuŗš gan var izmērīt tās ciešanas, pazemojumus šausmas, ko izjuta tūkstošiem izpostīto ģimeņu? Vai var aizmirst māsu, sievu, bērnu un sirmgalvju asaras par bojā gājušiem tuviniekiem, par savu bezspēcību ļaunās varas priekšā!

Par ko šī veselam saprātam neaptveŗamā nežēlība? Komūnisma ideālu vārdā? E. Ķezberes dzejolis «Tām mātēm, kam vairs dēlu nava» ir kā mūžīga piemiņa Noriļskā, Šmita kalna pakājē, ledū sastingušajiem Baltijas virsniekiem. No 500 deportētajiem virsniekiem izturēja un atgriezās tikai ap 100. Jau pirmajā gadā mūžīgajā sasalumā palika Lāčplēša ordeņa kavalieris Pēteris Dzelzkalējs, leitnants Žanis Kārkliņš un daudzi, daudzi citi.

Osvaldam Ķezberim laimējās izdzīvot. Nezināms drosmīgs labvēlis bija nogādājis viņam uz Noriļsku sievas dzejoļu krājumu «Jāapsnieg». Vai varēja saņemt kaut ko vēl dārgāku?

Bet dzejniece ar meitām 1944. gadā atstāja dzimteni, līdzi paņemdama arī vīra zobenu un Latvijas karogu smagā metalla kātā.

Viņi satikās pēc 51 gada. Dzejniece viesojās Rīgā 1992. gadā astoņpadsmit dienas un naktis, tiekoties ar tuviniekiem, apmeklējot aizgājējus Meža un Brāļu kapos. Neaizmirstama, bezgala aizkustinoša bija tikšanās ar dzejnieci J. Raiņa Literātūras un mākslas vēstures mūzejā. Viņas jauno dienu dzīves draugs Osvalds Ķezberis izteica cerību, ka pēc gada varbūt izdosies vēlreiz tikties, apskaut arī savu vecāko meitu Maiju (jaunākā - Ieva - mirusi 1978. gadā). Taču nu jau daudz izcietušais Latvijas Armijas virsnieks, nesagaidījis atkalredzēšanos, atdusas dzimtenes smiltājā, bet dzejniece vada savas dienas kāda Ņujorkas daudzstāvu nama mūŗos.

Vai viņas sirdī mīt ļaunums, atriebes alkas par izpostīto mūžu? Liekas, ne. Elza Ķezbere atstājusi mums tikai siltas atmiņas un gaišas dzejas rindas:


«Gadi pazūd un bēdas,
Gaiša burvība dara mūs jaunus,
Un mēs skaitām tikai Saules stundas,
Jo ir pieminēšanas un atkalredzēšanās laiks.»


I. Akmeņkalne


Vārda dienas
Maigurs, Mārica, Māris
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».