Laikrakstos arvien lasāms par pieaugošu nepilsoņu naturalizāciju. Ko tas nozīmē latvju tautai nākotnē? Labākajā gadījumā – kaut cik ciešama sadzīve ar vājinātām latviskās dzīves izpausmēm. Ļaunākajā – kapa rakšana Latvijas neatkarībai. Pret mūsu tautu noskaņotie cittautieši – un tādi ir vairākumā – iegūs vēlēšanu tiesības un pavisam likumīgi Latviju pārveidos par Pribaltiku. Ja jau no Latvijas iedzīvotājiem tikai puse ir latviešu un starp tiem vēl arī nodevēji, varam iedomāties, kāds būs nākamās Saeimas sastāvs. Mūsu kapračiem pievienosies arī tie bērni, kas automātiski iegūs pilsonību bez kādām pārbaudēm, nezinot un droši vien arī negribot zināt ne latviešu valodu, ne vēsturi. Viņi jau gaidīt gaida to brīdi, kad latviešiem būs jāliek eksāmens krievu valodā.

Pieņemsim, ka daļa cittautiešu būs lojāli Latvijas pilsoņi, kas neko ļaunu mums nedarīs un nevēlēs. Taču katram no tiem tomēr būtu patīkamāk, ja Latvija ietilptu Krievijā, tad te viņi justos kā mājās, ja mūsu zemi varētu saukt, kā dažkārt dažs sauc, par dzimteni.

Vajadzētu, lai ierēdņi, kas sveštautiešiem piešķir pilsonību, vispirms ikvienam kandidātam pajautātu, vai nevēlas atgriezties senču zemē. Vai viņi nejūt savu senču aicinājumu būt kopā ar savu tautu? Naturalizācijas iestādēs vajadzētu strādāt visīstākajiem latvju patriotiem, kas nevarētu atturēties modināt cittautiešos viņu tēvzemes mīlestību. Tikai tad varbūt varētu būt kāds gandarījums, ka esam vēl darījuši, ko varējuši. Bet, ja visiem cittautiešiem būtu tikai mūs vājinoši nolūki, tad, protams, veltīga būtu šāda vēršanās pie viņu nacionālās sirdsapziņas, tās modināšana.

Ko tad mēs vēl varētu darīt savas tautas saglabāšanas labā? Nākotni veidos jaunā paaudze. Galvenais būtu to nacionāli audzināt. Lielu postu nodara seklās, kosmopolītismu veicinošās sadzīves izdarības. Bezmērķīgi izšķīst jaunatnes vitalitāte, kas būtu nepieciešama agru, saskanīgu ģimeņu veidošanai. Vienīgi bērniem bagātas ģimenes vēl saglābtu mūsu tautu. Nacionāli noskaņoti jaunieši to apzinātos, panestu ar bērnu audzināšanu saistītās materiālās grūtības, bet ticētu savas tautas nākotnei. Ja tos atbalstītu sabiedrība un valsts, tauta atjaunotos daudz sekmīgāk nekā aizgājušos gadsimtos pēc karu un mēra gadiem.

Apzinoties grūto stāvokli, tomēr ticēsim labākai nākotnei, meklēsim līdzekļus un ceļus uz to!