Rakstā norādīts, ka vairāki pazīstami cilvēki, protestējot pret grāmatu «Baigais gads» izdevumu, publicējuši atklātu vēstuli un to piesūtījuši vairākām instancēm ar prasību darīt galu nacistiskiem izlēcieniem, kas nodara milzīgu ļaunumu Latvijas starptautiskajai autoritātei.

Šīs vēstules producētājus- vesels «dubultkvartets» - nevienu nepazīstu, bet tas arī nav svarīgi, jo ar savu protestu rakstu par sevi liecību, kas viņi ir garā un patiesībā, pēc formas un satura, ir devuši.

Ja šie protestētāji teic, ka «Baigā gada» izdošana nodara milzīgu ļaunumu Latvijas starptautiskajai autoritātei, tad tas liecina, ka viņi grāmatā dokumentēto - padomju okupantu zvērības Latvijā- nemaz nesaista ar viņu nodarījumiem, bet gan šīs zvērības pieraksta Latvijai.

Ja tā nebūtu vēstules rakstītāju pārliecība, tad viņi nerakstītu, ka tā ir Latvijas autoritāte, kam grāmatas izdošana nodarījusi milzīgus zaudējumus pasaules panorāmā. Šī trakā ačgārnība liek domāt, ka viņi «Baigā gada» grāmatu nemaz nav redzējuši! Ja viņi grāmatas izdošanu nelietīgā kārtā bez jebkāda pamatojuma apzīmē par nacistisku izlēcienu, tas nozīmē, ka viņi priecīgi un netraucēti kalpo un rīkojas kādas citas varas uzdevumā, kam grāmatas izdevums nemaz nav simpātisks un neglaimo. Nav retums, ka mājai piederīgs kalps kalpo citiem kungiem. Arī abpus sētas vienlaikus nevar sēdēt.

Nav atšķirības starp protestētājiem pret «Baigā gada» grāmatu no vienas puses un no otras puses - VDK, kas savulaik, kā deputāts Dobelis laikrakstā norāda, meklēja cilvēkus, kuri glabāja šo grāmatu! Viena un tā paša mērķa īstenotāji: iznīcina pierādījumus un liecības par padomju okupantu zvērībām Latvijā, lai izdzēstu no tautas atmiņas savu līdzcilvēku traģisko likteni un upuru piemiņu. Kāds nejūtīgums, kāds briesmīgs neaprakstāms ļaunums, necilvēcība!

Apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem stāsta par cilvēkiem, kam Dievs uzsūtījis tulznas: kad ar tām apmetas sirds, rodas miegainība, tas negrib neko redzēt un dzirdēt un kļūst pret visu nejūtīgs un vienaldzīgs «Dievs devis viņiem truluma garu, acis, lai tie neredz, un ausis, lai tie nedzird līdz pat šai dienai.» (Rom. 11).

Rakstā lasāms, ka blakus protestētājiem parādās arī biedrs Lejiņš, nosaucot grāmatas «Baigais gads» izdošanu par absurdu un grāmatas izdevējus par cilvēku grupu, kam nav pietiekami attīstījusies nacionālā pašapziņa.

Teiktais skan kā tāds karātavu humors: ņirgāšanās par grāmatas izdevējiem un par latviešu tautas- 20. gadsimtā traģiskāko- likteni ar neskatāmiem nevainīgu cilvēku upuriem! «Baigā gada» grāmata šobrīd ir kā tāds «memoriāls» čekas pagrabos un cietumos nomocītajiem un Sibīrijas vergu nometnēs iznīcinātajiem.

Ja biedrs Lejiņš atļaujas ciniskā kārtā šo «Baigā gada» grāmatas izdošanu - senā «memoriāla» atjaunošanu - nosaukt par absurdu un nevēlas ne redzēt, ne zināt patiesību par savas tautas brutālu, necilvēcisku iznīcināšanu, dokumentētu šajā «memoriālā», tad ir pilnīgs un pamatots iemesls apšaubīt ne tikai viņa patriotisma, nacionālās pašapziņas un lojalitātes trūkumu pret latviešu tautu un valsti, bet arī prāta attīstības trūkumu! Jājautā, kādas iedomātas republikas postenī biedrs Lejiņš noenkurojies un darbojas? Katrā ziņā kaut kādas citas, tikai ne nacionālas, latviskas Latvijas. «Kopš Ādama laikiem muļķu vienmēr ir bijis vairākumā.» (Cosir Delavigne), franču dzejnieks un dramaturgs)

Bez jau iepriekš pieminētā, «Baigā gada» grāmatas mērķis ir, kā jau redaktors Inkins paskaidro, būt par vēsturisku liecību padomju okupācijas laikam no 1940. līdz 1941. gadam, izmantojamu vēsturniekiem un skolām.

It īpaši plašām jaunās paaudzes aprindām atgādināt arvien būt nomodā par tautas likteni, neaizmirst un svētu turēt mocekļu un kritušo karavīru piemiņu.

Kas te Lejiņam ir absurds? Nosaukt par vācu nacisma propagandas grāmatu, par nacistiskiem izlēcieniem, nacionāla naida kurināšanu, izdevumu, kur attēlos un faktos ir dokumentētas noziedzības. Tas ir skaidrs pierādījums, ka te ir kaut kas absurds ar šo cilvēku nostāju un domāšanu, bet ne ar «Baigā gada» grāmatu vai tās izdevējiem. Atklājas, ka šie «revolucionārie» grāmatas pulgotāji ir Latvijas žņaudzēju pielūdzēji, ko nožņaugs pašus, ka nečīkstēs!

Te ir ne tikai kāds absurds, bet gan arī nodevība pret latviešu tautu, jo šie protestētāji padomju okupantus ņem savā patvērumā un aizsardzībā, noliedz un zaimo patiesību par tautas iznīcināšanu! «Vai nav briesmīgi, ka cilvēku gudrībai nospraustas tik šauras robežas un cilvēku muļķībai nekādas.» (Konrads Adenauers).

Viss biedrā Lejiņā tomēr nav gluži miris. Viņš sola, kā rakstā minēts, rekrutēt visus ar zinātnisku potenciālu un nacionālu pašlepnumu apveltītus cilvēkus, un tad paši rakstīs pēc savas noģiedas un saprašanas.

Nav jāapšauba Lejiņa labais nodoms rakstīt vēsturi, tādu, ka neviens nevarēs teikt: tā absurda un ar nacistiskiem izlēcieniem vai nacionāla naida kurināšana. Mocekļi arī varēs dusēt mūžīgā mierā un aizmirstībā, tie netiks vairs pieminēti un traucēti. Padomju okupanti būs redzami kā glābēji un atpestītāji no visa ļaunā, arī no nacionālistiem, radikāļiem, vecā ulmanisma un fašisma gara apsēstiem. Nebūs absurdās «Baigā gada» grāmatas ar saviem absurdajiem pagrabiem. Ordenis būs kā no mākoņa nokritis, ja līdz šim vēl nav kritis. Tāda ir biedra Lejiņa vīzija par jauno vēstures grāmatu, kādu būs rakstījuši viņa cilvēki ar zinātnisku potenciālu un nacionālu pašlepnumu. Būs vēstures grāmata, kādu līdz šim neviens nebūs lasījis un arī nelasīs!

Arī boļševiku laika funkcionāri ar zinātnisku potenciālu un komunistisku pašlepnumu rakstīja un pārrakstīja Latvijas vēsturi pēc sava ģīmja un līdzības. Un kas sanāca? Viss ar kājām gaisā, pat kūtspakaļā ķemertiņā nederīgs!

Ja arī Lejiņa rekrūtētā gvarde rakstīs vēsturi pa savam prātam, neņemot palīgā «nacisma propagandas grāmatā «Baigais gads»» patieso notikumu dokumentējumu, tad arī šādas vēstures derīgums nebūs lielāks par sarkano fašistu rakstīto! Dievs, pasargā Latviju no Lucifera parautiem viņa valstībā!!!

Līdzībai par vīģes koku, kas nenesa augļus, pamatā ir princips: Daudz no tā prasīts, kam daudz dots, un, ja tam, kam daudz dots, nesekmējas to sniegt, ko pienākas dot un kas prasīts, spriedums pasludināts: «Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi!» (Lūkasa, 13;7).