Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Vēlies pievienoties?

Kas valda valodu, valda prātu

Iespējas tikties ar biedrības vadību


No kā mēs baidāmies?
20.01.2006

Varbūt šāds jautājums liekas nepiedienīgs, jo katrs atceras neseno vēsturi, neskaitāmas reizes ir lasījis par tā saucamajiem «nacistiem» un «fašistiem». Varētu pat teikt, ka pēdējos gandrīz sešus gadu desmitus šie termini ir lietoti tikai ar mīnuszīmi. Tie ir kļuvuši par «bubuļiem» ne tikai maziem bērniem, bet tikpat baismīgi arī pieaugušajiem, it īpaši mūsu politiķiem, kas šīs bailes iezīduši jau ar mātes pienu un atceras no saviem pionieru un komjaunatnes gadiem, kad mācījušies padomju mācību iestādēs un augstskolās. Tāpat, ja pajautāsiet kaut vienam pretimnācējam, ko īsti nozīmē nacionālsociālisms – dabūsiet tikai stereotipiskas atbildes, saistītas ar Hitleru, vāciešiem, žīdu šaušanu, rasu naidu. Tā nu esam audzināti, tas ir gadu desmitiem ilgas, neatlaidīgas Otrā pasaules kara uzvarētāju, rietumu un austrumu «gaišo spēku» propagandas rezultāts. Neviens nav papūlējies analizēt, kā šī kustība radās, kādi toreiz bija apstākļi Vācijā, par ko un pret ko tā ar saviem sabiedrotajiem cīnījās.

Rakstā nepieskaršos jautājumam par latviešu leģionāriem. Tiem ar nacionālsociālismu nebija absolūti nekāda sakara.

Vispirms aplūkosim šīs polītiski saimnieciskās sistēmas jautājumu no formālās puses. Pat nosaukums ir divu jēdzienu apvienojums vienā vārdā. Pirmkārt, tajā ir norāde uz nāciju. Vēl atliek pajautāt, vai Latvija ir vai nav nacionāla valsts? Atbilde rodama valsts apzīmējumā: Latvija, t.i., latviešu valsts. Tādi paši apzīmējumi ir lielākai daļai Eiropas valstu, kas nes pamatnācijas vārdu: angļi – Anglijā, dāņi – Dānijā, franči – Francijā, norvēģi – Norvēģijā, poļi – Polijā, vācieši – Vācijā, zviedri – Zviedrijā utt.

Otrā vārda daļa – sociālisms – ir viens no polītiski ekonomisko sistēmu veidiem. Ikvienas demokrātiskas valsts pilsoņiem ir tiesības izvēlēties sev pieņemamu sabiedriskās un saimnieciskās iekārtas veidu, pie kam to spektrs ir visai plašs un variējas, bet pamatnosaukumi ir – komunisms, sociālisms un kapitālisms. Vēl pastāv absolūtas monarhijas, pastāv totalitāri un autoritāri režīmi, demokrātiskas republikas un citādas valsts pārvaldes formas.

Tātad vaina neslēpjas pašā nosaukumā. Tā meklējama vēsturiskajā pieredzē. Lai iespējami īsi un pamatoti izskaidrotu lasītājam šīs kustības rašanās apstākļus un vēsturi, jāatgriežas pie Pirmā pasaules kara.

No vēstures zināms: karš izcēlās Balkānos. Sarajevā nogalināja Austrijas erchercogu Ferdinandu, un ķeizariskā Austrija pieteica karu Serbijai, kuru kā slāvu valsti atbalstīja cariskā Krievija, bet Austriju kā vācu valsti – ķeizariskā Vācija. Tātad – slāvi pret ģermāņiem. Anglija un Francija, kas tolaik bija ar kolonijām visbagātākās lielvalstis, juzdamās apdraudētas no Vācijas turpmākās ekspansijas, savukārt uzbruka Vācijai, tādējādi notiekošo pārvēršot par pasaules karu, kas paātrināja trīs lielu ķeizarvalstu – Austrijas, Krievijas un Vācijas – sabrukumu. Kara rezultātā Vācijai uzspieda katram vācietim pazemojošo Versaļas miera līgumu, kas stipri kavēja normālu atkopšanos no kara sekām un ekonomisku un polītisku uzplaukumu, traucēja arī izcēlusies revolūcija un tās izraisītās iekšējās polītiskās jukas, saimnieciskais pagrimums, bezdarbs. Visi šie apstākļi veicināja vācu tautā apziņu par nepieciešamību pēc jaunas polītiskas un saimnieciskās sistēmas. Šīm tendencēm papildu stimulu deva Itālijā dzimusī fašisma kustība. Vēl 1921. gadā dibinātā partija Hitlera un viņa tuvāko līdzgaitnieku vadībā izvērsa plašu nacionālsociālisma propagandu, kas vainagojās ar uzvaru vēlēšanās 1933. gadā. Nacionālsociālisms vienlaikus bija gan varens stimuls ekonomiskajai izaugsmei, gan arī atbilda vācu tautas vēlmei atkratīties no sabiedroto uzspiestā pazemojošā Versaļas līguma. Nacionālsociālisms radīja vācu tautā atbalsi (ar nedaudziem izņēmumiem), un Vācijā sākās saimnieciska augšupeja, kas vienlaikus stiprināja vāciešos alkas pēc revanša par Versaļas pārestību. Taču pati būtiskākā nacionālsociālisma iezīme bija tā krasi noraidošā attieksme pret rietumu pasaulē iesakņojušos kapitālismu. Un to nu rietumu polītiķi un ekonomisti nekādi nevarēja pieļaut! Viņi atkal saslēdzās aliansē, un sākās stīvēšanās par to, kura no šīm abām sistēmām gūs virsroku pasaulē. Viena sistēma – nacionālsociālisms – par pamatu pieņēma darba vērtību, bet otra – kapitālisms – naudu.

Par to, kā divpadsmit gadus ilgusī vācu nacionālsociālisma epopeja beidzās, visiem zināms. Būtu vietā piebilst, ka par šīs epopejas vadītāju kļūdām un trūkumiem vācu tauta samaksāja ar milzīgiem upuriem un vēl šodien maksā milzīgus meslus. Viņai, zaudētājai karā, piedēvē kara izraisīšanu, taču šis vēstures posms vēl ir pārlieku nesens, lai dotu galīgu vēsturisku spriedumu, jo šodienas pasaules polītiku noteic nevis prāta vai zinātniski apsvērumi, bet gan Otrā pasaules kara uzvarētāju intereses. Pavisam neloģiski šķiet, ka šo uzvarētāju pusē atrodas tieši bijusī PSRS, sociālisma lielvalsts, kam ar demokrātiju un kapitālismu nekad nav bijis nekā kopīga. Vācijas un vācu nacionālsociālistu likteņus lēma starptautiska tiesa Nirnbergā, kuras garu noteica bijušās PSRS un citu uzvarētājvalstu prokurori un tiesneši. Tā bija vienkārša izrēķināšanās ar karu zaudējušo pretinieku. Tai pašā laikā neviens neuzdrošinājās izvirzīt apsūdzības par otras puses pastrādātajiem kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci.

Pagājuši daudzi gadi kopš otrā pasaules kara beigām, pagājuši arī daudzi gadi kopš PSRS sabrukuma, bet otras Nirnbergas vēl arvien nav. Pa visu pasauli meklē vācu kara noziedzniekus, kuru noziegumiem noilguma neesot, bet kādēļ otras puses noziedzniekus pat nepiemin? Kādēļ nacionālsociālismu tiesā, bet komunismu – nē? Kur loģika? Vai tad daudzu desmitu miljonu cilvēku nomērdēšanu badā un verdzināšanu soda nometnēs neuzskata par noziegumiem pret cilvēci? Vai tad laupīšana, slepkavošana un sieviešu izvarošana iekarotājās zemēs nav kara noziegums? Vai Drēzdenes un daudzu citu vācu pilsētu bombardēšana un civiliedzīvotāju iznīcināšana nav kara noziegumi? Kāpēc šodien nosoda latviešu leģionārus un aicina tos draudzēties ar sarkanarmiešiem? Vai var kaut ko ciniskāku iedomāties? Kāpēc parlamentā, valdībā un ierēdniecībā tikpat kā nav latviešu leģionāru, nacionālo partizānu un citu nacionāli domājošo vai komunistiskā režīma represēto? Atbildot uz šiem jautājumiem, jūs sapratīsiet, kādēļ tādas bailes no nacionālsociālisma. Vēl var piebilst, ka šīs «bailes» nāk ne tikai no austrumiem, bet tikpat labi arī no tik ļoti pielūgtajiem rietumiem.

Katrai tautai var būt savs nacionālsociālisms, kam nebūt nav jābūt atbildīgam par citas tautas tādu pašu vai līdzīgu sabiedrisko iekārtu. Varbūt nav īsti vietā lietot šo tik ļoti kompromitēto vārdu «nacionālsociālisms», pret kuru daudziem gan pie mums, gan arī citur pasaulē ir zināma nepatika.

Latvietis bija, ir un paliek nacionālists. Viņš ir savas zemes patriots, viņš grib būt savas zemes saimnieks. Viņam nav vajadzīgi kaklakungi ne no austrumiem, ne no rietumiem. Vai tad par to latvietis ir jāiznīcina, ka tas nav apmierināts ar valdības polītiku, kas ar patiešām apbrīnojamu centību par katru cenu veicina PSRS nometināto migrantu ekonomisku un polītisku nostiprināšanos mūsu zemē? Nav brīnums, ka latvietī arvien spēcīgāk briest apņemšanās šādu stāvokli grozīt. Bet, kas attiecas uz sociālismu, tad, turpinot tādā pašā garā Latvijas izsaimniekošanu kopā ar bijušajiem komunistiem, militāristiem, čekistiem un komjauniešiem, nebūs ilgi jāgaida, lai vadzis lūztu un tauta izvēlētos citu sabiedrisku iekārtu. Drauds nav vis nacionālsociālisma propagandā, bet gan līdzdarbība valdībā, ko vada funkcionāri.

Nu nav mums mugurkaula, neprotam mēs nostāties uz savām kājām, neprotam aizstāvēt savu taisnību. Mums arvien bažīgi jāraugās pa kreisi un pa labi, vai tikai mēs kādam netraucējam mūs izmantot un apmelot. Tās idejas, ko valdošā koalīcija un tai paklausīgie masu mēdiji uzskata par «nacionālsociālistiskām», nebūt neatbilst tām, ko savulaik pauda vācu «nacisti». Latvieši tikai vēlas atbrīvoties no liekas, mums nepelnīti uzspiestas nastas, pie tam mēģinot to panākt cilvēcīgiem paņēmieniem.

Kas liedz valdībai noskaidrot, kā pašreizējā «elite» tikusi pie savas bagātības, varas un labklājības, ja tā apgalvo, ka Latvija ir tiesiska valsts? Vai tad tas ir kas ļauns, ja latviešu tauta grib dzīvot pārticībā? Kam šodien pieder bankas un uzņēmumi? Kur ir palicis katrā normālā valstī obligātais vidusslānis? Tas jau pirms sešdesmit gadiem tika iznīcināts no tādiem pašiem, kādi šodien atkal ir pie varas. Kas vispār notiek tā saucamajā privatizācijas procesā? Visur lauvas tiesu pievāc dažādi vidutāji un nekam nevajadzīgi ierēdņi. Vispirms kādu uzņēmumu pamatīgi izlaupa, tad to pārdod pret kukuli par sviestmaizi. Ar tādiem saimniekošanas paņēmieniem nekad nenostiprināsim tautas labklājību.

Savulaik Latvijas brīvvalsts Prezidents Kārlis Ulmanis prata īsā laikā nostādīt valsts ekonomiku samērā augstā līmenī. Tas nav nekāds noslēpums. Viņa saukļi bija – pērciet Latvijas ražojumus, apariet zemi rudenī, dāviniet skolām grāmatas, apceļojiet dzimto zemi. Un tauta tos ievēroja, pildīja un bija visiem labi. Tautas pašapziņa un labklājība auga augumā. Kādus saukļus mēs šodien dzirdam no vadības un Valsts prezidenta? Vienīgais sauklis, kas mums jau sen līdz riebumam ir apnicis – integrēsim tos iebraucējus, kuriem nav savā dzimtenē vietas!

Šinī rakstiņā esmu centies ļoti vispārinātā veidā raksturot tās latviešu tautas daļas domas, kas parasti savā dabīgā kautrībā atturas no iziešanas uz ielām, no piketiem un citāda veida demonstrācijām, tās tautas daļas, kas dara visu iespējamo, lai godīgi izdzīvotu un nenonāktu konfliktā ar krimināllikumu. Un tieši šī tautas daļa visvairāk cieš no netaisnības un no iebrucēju nekaunības. Lielākā daļa uzņēmumu Rīgā un arī visā Latvijā šodien pieder nelatviešiem un latviešiem, kas kaut kādā veidā ir saistīti ar bijušajiem padomju funkcionāriem. Puslīdz labi atalgotu darbu godīgam latvietim Rīgā sameklēt ir ārkārtīgi grūti. Ir neskaitāmi gadījumi, kad viņu pieņem darbā, bet algu nemaksā un tas ir spiests aiziet. Bez tam pastāv tā saucamā ēnu ekonomika, kur visu nosaka sveštautieši. Paretam kādu atmasko, bet tas jau ir izņēmums. Kas tad šodien ir tiesneši un prokurori? Tie visi ir padomju augstskolas beigušie un komunisma ideju piesātinātie kadri. Ko no viņiem gaidīt? Noziedzniekus atlaiž pret parakstu, slepkavas pārbauda, vai tie pieskaitāmi. Tad iznāk tā: jo trakāks noziedznieks, jo mazāk sodāms. Jāsmejas par tādu tiesu praksi. Kādreiz smējās par malēniešiem, tagad tie jau sen pārspēti. Visas nebūšanas uzskaitīt nepietiek vietas nevienai avīzei.

Vainosim paši sevi, ja pieļaujam savā valstī mežonīgo kapitālismu!


Aleksandrs Frīdrichs Neilands
Šī raksta autors ir nacionālais partizānis 1941. g., leģionārs, vairāk nekā 10 gadu Vorkutas katordznieks un pēc tam polītiski represētais.


Vārda dienas
Betija, Elizabete, Liza, Līze
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».