Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Kas valda valodu, valda prātu

Būt latvietim


Mūža lāsts. Tēlojums.
31.01.2006

- Gaidījām Ievu, taču viņa neatbrauca. Laikam jau gada nogalē atkal ar skolēnu kori svētku koncertus iestādēm rīko, - sacīja Emīlija Amoliņa.

- Varbūt mazmazbērni gripu saķēruši. Redzi, kā es vairs netieku no gultas ārā. Plaušu karsonis un vēl kaut kādas komplikācijas piemetušās, tā sacīja mūsu iecirkņa dakterīte. Būtu brīnums, ka es šoreiz izkultos sveikā.

- Nerunā blēņas, tēv! Viss būs labi.

- Nē, sieviņ, pienācis laiks man aiziet. Aiziet kā vīram. Aizviņnakt sapnī redzēju Uldi. Dēls bija sajūdzis ragavās zirgu un aicināja braukt līdzi. Tas jau ir nepārprotams mūžības aicinājums. Brīdinājums būt gatavam...

- Nevar jau zināt, vai Uldis vispār kritis. Varbūt dzīvo Rietumos un tikai neuzdrošinās mums rakstīt...

- Mūsu dēls ir miris. Es viņu nokāvu, māt... Četrdesmit ceturtā gadā, Ziemassvētkos... Pie Džūkstes...

- Tā nav tiesa, Aleksandr? - izmisumā iekliedzās sirmgalve, - tu murgo. Neviens cilvēks ar šādu grēku uz sirds nespētu nodzīvot tik daudz gadu, nepateicis dzīvesdraugam patiesību... Kur nu vēl tu, pārlieku jūtīgais...

- Mums vajadzēja izaudzināt un izskolot Ievu. Tāpēc vien bija jādzīvo un jāstrādā. Visus šos gadus es nesu sirdī sava mūža briesmīgo lāstu. Tas saēda manu dvēseli, prātu un nervus. Vēl šodien tas mani žņaudz. Nav neviena, kas šo lāstu man noņemtu...

- Runā, tēv, stāsti visu, kā bija, - apsēdusies uz ķebļa, sacīja Emīlija.

- Pēc briesmīgās viesuļuguns, ko krievi raidīja uz vācu ierakumiem, cēlāmies triecienam un izsitām pretinieku no pozīcijām. Taču šis uzvaras mirklis bija īss. Sekoja latviešu leģionāru pretuzbrukums. Drosmīgs. Bezbailīgs. Nāvi nicinošs. Man priekšā iznira kāds jauneklis ar šauteni rokās. Durklis bija vērsts uz manām krūtīm, taču nāvējošais dūriens nenotika. Paspēju izšaut no automāta, un mans pretinieks atmuguriski nokrita uz zemes. Viņa sejā zem kreisās acs pamanīju divas dzimumzīmītes... «Dēliņ, es to negribēju!» - neprātā iekliedzos, nokrizdams tam līdzās. Bet atbildes nebija. Pār jaunekļa lūpām plūda asinis, un zilās acis kā izbrīnā vērās debesīs...

«Man, miesīgā dēla slepkavam, nav tiesību dzīvot,» manās smadzenēs ieskanējās doma, «apgulšos viņam līdzās».

Pieliku ieroča stobru pie mutes, taču tai pašā brīdī saņēmu sitienu pa roku. Šķembu satriektā automāta stobrs tika aizsviests labu gabalu man priekšā, bet labās delnas vietā rēgojās asiņaini ļenkari. Asiņošana kļuva arvien spēcīgāka, un es nemaz nemēģināju to apturēt. Acis aizsedza migla, un es zaudēju samaņu. Nomirt pie paša noslepkavotā dēla līķa man nebija lemts. Pirms nākamā pretuzbrukuma mani savāca sanitāri, un es atjēdzos tikai hospitālī. Bez norautās rokas, vēl biju dabūjis čuguna gabalu gūžā un mugurā...

Tu, sieviņ, man reiz pārmeti, ka neeju uz tikšanās sarīkojumiem ar skolēniem. Nesniedzu intervijas vietējai avīzei. Nenēsāju pie krūtīm spožās bļembas, ar kuŗām pēckara gados bijušos frontiniekus dāsni apbalvoja valdība. Man sprūda kaklā arī specveikalā pirktā desa un citi produkti, ko, bez personālajiem pensionāriem, sāka pārdot arī Tēvijas kara dalībniekiem. Nekāda materiālā palīdzība un citas atzīšanas nespēja nomazgāt to briesmīgo noziegumu, kad sarkanā un brūnā mēŗa lielvaras lika latvietim slepkavot latvieti. Visam pāri sārtojās ar manu roku nošautā dēla asinis... Mūsu Uldīša asinis...

Vecais vīrs sāka kāsēt. Pēc klepus lēkmes tas tikko dzirdami nomurmināja:

- Ej, sieviņ, uz savu istabu. Ienāksi no rīta...

Nākamās dienas ausmā Emīlija Amoliņa vīru atrada mirušu. Seja viņam bija mierīga, acis ieplestas. Sieviete pārkrustījās un aizsedza sveci, kuŗu novietoja uz naktsskapīša. Tad, aizspiežot nelaiķa acis, klusi sacīja:

- Tava mūža lāsta vairs nava, tēv! Mūžības Valdnieks, manu lūgšanu uzklausot, to izdeldējis, dzēsis. Tagad tu esi kopā ar dēlu. Mūsu Uldīti...


Egils Bauzis


Vārda dienas
Agija, Aldonis
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».