Andrejs Eglītis dzimis 1912. gada 21. oktobrī Vidzemes novada Ļaudonas pagasta "Siliešos", kalpu ģimenē. Vismīļākais cilvēks dzejniekam bija māte - Emīlija Eglīte. Viņa bija kalpa sieva, kas pēc vīra nāves izaudzinājusi divus dēlus - Andreju un divus gadus vecāko Jāni. Viņa, būdama dziļi reliģioza, ieaudzina dēlos uzskatu, ka Dievs ir visā, kas patiess skaists un ētiski pilnvērtīgs; Dievs valda dabā un cilvēkos, šajā saulē un aizsaulē.

Bērnību A.Eglītis atceras saistībā ar makšķernieka gaitām pie Aiviekstes, Lielā un Mazā Pleču ezera, ar vēžošanu Svētupē. Dzimtā novada skaistums uz mūžu iegūlis viņa dvēselē, un ir bijis spēcīgs ierosmes avots nākamā dzejnieka personības veidošanā. Par tēvu, kas pirmajā pasaules karā miris, palikušas tikai atmiņas. Taču no tēva - apdāvināta mūziķa, orķestra trompetista, dzejnieks saņēmis lielu dāvanu - spēju izjust mūziku tik dziļi, ka tās ritmiskā viļņošanās jūtama visā viņa dzejā.

"Visiem dzejoļiem es dzirdu cauri mūziku. Es arī rakstu, fonā skanot mūzikai," saka A.Eglītis.

Andrejs Eglītis skolas gaitas uzsāk 1922. gadā Ļaudonas pamatskolā. Zēnam skolas gados labi veicas domrakstu rakstīšana. Viņš uzraksta pa dzejolim, kurus uztic iemīļotajai literatūras skolotājai un klases audzinātājai Irmai Pērkonei. Pamatskolas laikā atklājas viņa aizraušanās ar sportu - īpaši ar futbolu. Pēc pamatskolas beigšanas A.Eglītim ir vēlēšanās mācīties ģimnāzijā, bet trūkst līdzekļu. Izglītību viņš ar labām sekmēm turpina Rīgas pilsētas tehnikumā (1929-1935). Arī te viņam laimējas ar latviešu valodas skolotāju J.Neilandu, kas, saskatīdams savā audzēknī dzejnieka dzirksti, cenšas dot arvien plašāku ieskatu literatūrā.

1935. gada rudenī Andreju Eglīti iesauc obligātajā karadienestā. Viņa nodomi saistās ar virsnieka karjeru. 1935. gadā A.Eglītis Daugavpils cietokšņa vasaras nometnes instruktoru rotā iegūst draugu - vēlāko literātu Jāni Andrupu. Pēc gada Andrejs Eglītis iestājas karaskolā, bet drīz vien saprot, ka virsnieka karjera un armijas dresūra nav piemērota viņam. Kopš 1938. gada sākas A.Eglīša žurnālista gaitas laikrakstos "Brīvā Zeme" un "Rīts", vēlāk arī Latvijas Radio informācijas daļā. A.Eglītis gatavojas iestāties LU Teoloģijas fakultātē, bet nodomus izjauc karš.

1941. gada 14. jūnija masveida deportācijas, ko veic padomju okupācijas iestādes, spēcīgi satricina A.Eglīša dzejas pasauli. Kara apstākļos, kad Latvijai atkal tuvojas frontes līnija, 1943. gadā top Andreja Eglīša un komponistes Lūcijas Garūtas nemirstīgā kantāte "Dievs, tava zeme deg!". Šis darbs tiek veidots konkursam par tēmu " Latvju lūgsna Dievam", ko izsludināja Kuldīgas draudzes mācītāja O.Sakārnis. Darbs iegūst pirmo vietu. Kantāte " Dievs, tava zeme deg!", skanējusi visā pasaulē un kļuvusi par savdabīgu mūsu tautas lūgšanu.

1943. gadā dzejnieku iesauc latviešu leģionā. Viņš nonāk kara korespondentu apmācības grupā Berlīnē, pēc atgriešanās tiek piekomandēts 19. latviešu divīzijai, ar kuru kopā noiet kara ceļu no Cesvaines līdz Liepājai. 1945. gada naktī no 7. uz 8. maiju no Liepājas kara ostas latviešu inteliģentu bēgļu laivas dodas pāri Baltijas jūrai uz Gotlandi. Andrejs Eglītis Dzimteni atstāj kopā ar Veroniku Strēlerti, Andreju Johansonu, Arturu Kroderu u.c.

1947. gadā trimdā notiek Latviešu kultūras dienas Stokholmā. Tās sakrīt ar Andreja Eglīša lolojuma - Latviešu Nacionālā fonda (LNF) dzimšanu Skandināvijā. 1947. gada 14.decembrī tiek izveidota LNF pagaidu padome un valde. 1948. gada jūnijā Andrejs Eglītis kļūst par LNF ģenerālsekretāru un šajā postenī ir līdz pat 2000. gadam. LNF uzdevumi un mērķi ir cīnīties par latviešu tautas un Latvijas - neatkarīgas, brīvas, demokrātiskas republikas tiesībām un rūpēties par tautas dzīvā spēka un latviskās kultūras saglabāšanu. Dzejniece I.Vīksna, raksturodama dzejnieka darba stilu fondā, stāsta, ka A.Eglīti LNF mītnē varēja sastapt no agra rīta līdz vēlam vakaram, kur viņš, kārto, saiņo, izsūta, sarakstās, lēš, piedalās sēdēs, debatēs, uzklausa, ierosina, ducina savus dusmu pērkonus, un var droši teikt, ka A.Eglītis ir ierēdnis Zviedrijā ar visgarāko darba laiku. Šis darbs tiek veikts bez atlīdzības. Ar fonda atbalstu noritējuši daudzi kultūras un mākslas pasākumi, sekmēta latviešu delegāciju piedalīšanās starptautiskos kongresos. Liels ir LNF starptautiski atzīto publikāciju skaits angļu, vācu, spāņu, zviedru u.c. valodās, kuru mērķis bija objektīvi informēt par Latvijas situāciju padomju okupācijā. Kopš 1947. gada iznāk LNF informācijas izdevums. 1972.gadā dzejnieks kļūst par Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) Tautas balvas laureātu.

1953. gadā Andrejs Eglītis apprecējās ar Andu Jaunvīksni, ar kuru kopā apceļojis daudzas pasaules zemes. Dzejnieks A.Jaunvīksnei veltījis grāmatu "Caur daudzām zemju zemēm, caur daudzām debesīm".

1956. gadā dzejnieks LNF uzdevumā dodas uz Austrāliju. Trīsdesmit dienu garajā ceļojumā rodas ap 100 dzejoļu. Tomēr Indijas okeāna vidū dzejniekam "salst dvēsele". Pasaule ir tukša bez Latvijas brīvības ceļa. Trūkst dzīvā apliecinājuma runātam, rakstītam, domātam.

Pēc ilgas piespiedu noklusēšanas padomju Latvijā A.Eglīša vārds Dzimtenē vispirms plaši izskanēja Atmodas gados ar kantātes "Dievs, Tava zeme deg!" atskaņojumu (diriģents Imants Kokars). 1990.gadā sekoja dzejoļu krājuma "Svešais cirvis cērt un cērt" izdevums Rīgā. (Pirmpublicējums ASV - 1986.gadā).

1998. gada 13. augustā pēc 53 svešumā pavadītiem gadiem Andrejs Eglītis atgriežas uz dzīvi Latvijā. 2000. gadā viņš atlūdzas no LNF ģenerālsekretāra pienākumiem, bet turpina sekot un palīdzēt fonda darbā. Dzejnieks dzīvo līdzi visam, kas notiek pasaulē. Viņš saka, ka izjūt draugus, ienaidniekus, liekuļus un nodevējus jau pirmajos sastapšanās brīžos. 1994. gadā dzejniekam piešķirts IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis. 1997.gadā Latvijas Zinātņu akadēmija ievēlējusi Andreju Eglīti par savu Goda locekli. Tas ir pelnīts pagodinājums ne vien pārliecinātam un nenogurstošam Latvijas neatkarības sludinātājam dzejas vārsmās, bet arī Latviešu Nacionāla fonda ideologam.

Andreja Eglīša apbalvojumu skaitā ir arī Anšlava Eglīša fonda balva (1995), Kultūrkapitāla fonda un Rakstnieku Savienības gada balva par mūža ieguldījumu literatūrā. 2003. gada 12. novembrī dzejnieks saņēma Latvijas Valdības balvu par nacionālās apziņas uzturēšanu un mūža ieguldījumu latviešu literatūrā.

Andreja Eglīša dzīve ir veltījums Latvijas tautai. Dzejnieks saka: "Visa mana dzeja veltīta tikai Tēvzemei. Visas manas uzrakstītās grāmatas ir manas dzimtās zemes cildinājums. Dzeja ir manī ierakstīta. Visi dzejoļi ir no zemapziņas. Bieži vien tie ir uzplaiksnījumi, kad vajag tikai pierakstīt."