Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Kas valda valodu, valda prātu

Būt latvietim


Latvietis Tēvu zemē
27.02.2006

Latviešu tautas vairākums izmisīgi cīnās par savu eksistences nodrošinājumu. Zemnieka dzīve aiziet nedrošībā par rītdienu. Patiesībā viņš sevi uztur pie dzīvības, izcērtot mežus un iztirgojot tos par pusvelti. Latvijas meži krīt kā pļauta zāle siena laikā. Dienu un nakti pa Latvijas ceļiem brauc auto vedēji ar kokmateriāliem. No cirstā meža paņem labāko daļu. Zari, dūmiem mutuļojot, sadeg ugunskuros. Celmi atstāti sapūšanai. Mazās latviešu kokzāģētavas cita pēc citas pārtrauc darboties. Tās izspiež no ārvalstīm ienākušās lielās kokapstrādes un starpnieku firmas, kam kapitālieguldījumi nav problēma.

Līdzīgi notiek citās saimniecībās. Ikdienas rūpēs aizņemtais latvietis nemana savas tautas lēnu iznīcību. Smago darbdienu beidzis, letiņš laiku kavē, ļaudamies «regulētās» masu informācijas iespaidam, vai nododas «internacionālās» kultūras baudīšanai, par ko nepagurstoši gādā visas viņam pieejamās TV programmas, tāpēc katrs var atrast sev piemērotu baudvielu - salkanas mīlas dēkas, varmācību un asiņu straumes, neķītrības, saprātu mežģījošas mūzikas skaņas, visdažādāko reliģiju pārstāvju paudumus. Reizēm latvietim gar acīm pazibina arī kaut ko no tautiskās kultūras. Viena tautas daļa mirkst alkoholā... Citi, nonākuši izmisumā, dzīvi beidz pašnāvībā... Jauniešus pamazām vien saindē narkotikas... Bet «patriotiskais spārns», saorganizējis dažādas sīkas un ne tik sīkas partijas, organizācijas, biedrības frontes un ko vēl ne, dedzīgi sit pie krūtīm un pauž savus «cēlos» un «svētos» nodomus, un katrs pārliecināts, ka pieder vienīgajiem «īstenajiem».

Kā var saprast latvieti, kurš piebalso Latvijas internacionālajam kolonistu pūlim? Šos letiņus neinteresē tas, ka, pirmām kārtām ar darbu nodrošināti okupanti un to pēcteči. Katrs piebalsotājs cer tikt pie darba, kaut arī būs vienīgais starp simt svešiniekiem. Toties kolonistu aizplūšana no Latvju zemes kļūs vēl bezcerīgāka. Kā jūtas latvietis starp svešiniekiem darba vietā? Viņš, lai netiktu izmests, spiests liekuļot un iztapt, tēlojot internacionālās «politiskās nācijas» subjektu. Bet tautiešu sabiedrībā sit sev pie krūtīm, «apliecina patriotismu». Netēlosim aklos! Ir darbavietas, kur «politiskā nācija» nācija jau apliecina savu pastāvēšanu kā tas ir neskaitāmos «ofisos», privātiestādēs, piemēram, kantoros, kas «šeftējas» ar dzīvokļu maiņu īri, pārdošanu un pirkšanu, tā tas ir valsts policijas struktūrās apsardzes «firmās» bruņotajos spēkos un vēl, un vēl, un vēl...

Vai var pārmest latviešiem, kuri dzimuši un auguši kolonistu biezi apdzīvotās vietās? Šeit pagājusi bērnība, jaunība un turpinās dzīve. Vairums nemaz nespēj iztēloties, kādai jābūt latviskai Latvijai. Ne jau latvietis integrē svešo kolonistu ordas, bet gan tās viņu. Šodienas tā saucamā «integrācijas politika» ir mānīga propagandas akcija bez seguma un tāda nemaz nevar būt, pastāvot tik nesamērīgām proporcijām starp pamatnāciju un svešajiem. Vai mūsu tēvi un vectēvi, kas lēja asinis un atdeva dzīvības par savu tautu un zemi, to darīja tādēļ, lai mēs iekustu internacionālā «politiskā nācijā», kam dzīves līmeni un kultūras robežas kā paklausīgiem vergiem un bezdomu robotiem noteiktu vispasaules naudas maisi? Šādu procesu veicina no latviešu vidus īpaši izraudzītie. Vairāk nekā 50 gadu mūsu tautu varmācīgi deģenerē. Veselīgākais tautas genofonds fiziski izkauts un iznīdēts. No pāri palikušās daļas ar «kliņģera un pātagas» metodi viegli izdalāmi vajadzīgie «vadoņi» un «vadonīši», kas ir pa prātam aizkulisēs esošajiem īstajiem lietu virzītājiem. Bet «izraudzītie» letiņi, paklausīgi pildot tiem uzliktos pienākumus, barojas pie ierādītās siles, pašapmierinātībā urkšķēdami un nespēdami saprast, ka «formā»tiks uzturēti tikai tik ilgi, cik maizes tēviem būs nepieciešami. Uz pārējiem viņi noskatās ar pārākuma apziņu un bieži deklarē, ka vajagot, lūk, mācēt dzīvot un strādāt! To, ka viņu, «izraudzīto», darbošanās ir melna nodevība un nelietība pret savu tautu, tie, protams, apzināti noliedz, un, tā kā viņiem ir plašas iespējas, pa retam demonstrē savu «cēlo» gribu, sajaucot galvas lētticīgajiem, kas piebalso «izraudzītajiem» un vaimanā: ak, tie nelietīgie latvieši, kā viņi «grauž» savējos, kas taču tik centīgi strādā Latvijas labā!

«Izraudzītie» atcēla nāvessodu. Tev nu, tautieti, ar mūža maizi jāapgādā smago un necilvēcīgo noziegumu veicēji: līdzekļus sarūpēs no mūsu nodokļiem.

Latviešus ne reti dzird sakām: «Ko man dod tā brīvā Latvija?» Tad es atjautāju: «Kad tev teica, ka Latvija ir brīva? Vai latvietis jūtas brīvs savā zemē? Nē, latvieti, PSRS ieplānotā pārbūve īstenojās un turpināsies līdz tās galīgai uzvarai. «Palaisto grožu» laiku latvieši nav pratuši izmantot. Ir atlicis pēdējais laiks!»

Dievs, dod, lai pienāk brīdis, kad latvieši un to atbalstītāji vienotos kopīgai cīņai par patiesu brīvību un taisnīgu saimniekošanu savā Tēvu zemē! (Tad nu gan ieraudzīsim, cik katrai «demokrātijas» haizivij asi zobi.)

Nav tālu laiks, kad latvju dēli un meitas modinās Lāčplēsi pēdējai cīņai par savas tautas pastāvēšanu un taisnīgumu.

Dievs, sargi latviešu tautu!


L.Gedrovičs


Vārda dienas
Mariss, Matīss, Modris
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».