Jaunajai paaudzei okupācijas vēsturi dažkārt māca greizo spoguļu skatījumā pēc samudžinātas «tehnoloģijas» - kontekstā ar pasaules vēsturi. Tas rada iespēju pagātni patvaļīgi vērtēt pēc sava prāta un iztēles dažādu politisko virzienu interesēs. Dzirdamas pamācības «turēt muti», aizmirst baigos čekas nagu maukšanas moku laikus un nomocīto latviešu līķu grēdas nāves nometnēs, kas it kā kurinot naidu starp tautām. Es tam nepiekrītu. Un palīdzēšu aizpildīt «baltās lappuses».

Kopš bēdīgi slavenā Latvijas kompartijas «Jūlija plēnuma», kad Maskavas uzdevumā vietējā komunistu kliķe nolēma padzīt no amatiem «latviešu nacionālistus» apmaiņā pret krievvalodīgajiem un sākt totālu rusifikāciju. Es tolaik kalpoju Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja palīga amatā un veicu plaša apjoma uzdevumus. Tēlaini izsakoties - kā ūdens straume caur pēkšņi pārrautu dambi ar varu un ar viltu caur manu kabinetu imigrantu masas, elkoņiem grūstoties, ielauzās Rīgā. Un viņi pārņēma varu. Vicinādami dūres, viņi pieprasīja tūlītējas privilēģijas, pirmkārt, dzīvokļus, motivējot ar to, ka «brālīgā» krievu tauta esot atbrīvojusi latviešus no kapitālistu jūga un bada. Agresivitātes dēļ bijām spiesti no kabinetu galdiem novākt toreiz modē esošās masīvās tintnīcas... Mani kabinetā lenca agresīvas sievietes, pieprasīdamas «jumtu uz galvas», demonstratīvi no krūts baroja zīdaiņus un turpat čurināja.

Šie cilvēki ar zemu intelektu un sadzīves kultūru uz Latviju brauca, cerot pie komunisma siles labi paēst uz latviešu tautas rēķina, un sāka ieņemt vadošos politiskos un saimnieciskos amatus. Viņus centās iedabūt vēlētos amatos valsts varas orgānos. Vēlētāji uz balsošanu ieradās kūtri. Ja kandidātam draudēja izkrišana, vēlēšanu komisijas locekļi biļetenus iemeta urnās pēc vajadzības. No darba atbrīvoja Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētāju Ēriku Baumani, vietniekus un pakļauto iestāžu vadītājus, izņemot kultūras pārvaldes priekšnieku Jāni Rozi - toreiz slavināto trīskārtējo Slavas ordeņa kavalieri. Viņš pakalpīgi nomainīja kinoteātru un citu kultūras iestāžu vadītājus latviešus pret demobilizētiem krievu armijas politdarbiniekiem. Tirdzniecības pārvaldē par vadītāju iecēla augstprātīgu demobilizēto pulkvedi Nikolājevu - kāru kukuļņēmēju. Par «sociālistiskā īpašuma» izlaupīšanu lielos apmēros viņam piesprieda nāvessodu. Iznīcināja republikas kultūras pieminekļus. Pareizticīgo katedrālei nozāģēja krustus un pārtaisīja par Planetāriju, bet zem pagraba velvēm ierīkoja dzertuvi, kuru apmeklētāji nodēvēja «Pie Dieva auss». Brāļu kapos Mātes tēlam noplēsa krustus. Likvidēja dažu reliģisko konfesiju draudzes. Aizliedza Septītās Dienas Adventes draudzes centra darbību Vīlandes ielā. Rupji iztērējās pret draudzes vadītāju mācītāju Arvīdu Čauderu un vecāko mācītāju Kirilu Ziediņu, kurš tolaik slimoja. Viņu ar varu milicija izcēla no slimības gultas un atveda uz baznīcu. Likvidācijas komisija konfiscēja draudzes dokumentus un naudu, brutāli uzlaužot galdu atvilktnes un skapjus. Milicija neļāva mācītājiem pildīt dievkalpojuma rituālu, liedza apmeklēt tualeti un rupji apsaukāja. Draudzes locekļu kartotēku pievāca čeka. Atņēma Rīgas Metropolijas kūrijas īpašumu M. Pils ielā.

Pastiprinājās latviešu diskriminācija, liedzot mācīties amatus, kur darbs saistīts ar ārzemēm, ierobežoja apgūt lidotāja, kuģu kapteiņa un citus amatus.

Katastrofāli nepietika dzīvokļu, tāpēc kolonisti masveidīgi meklēja palīdzību pie «lielā brāļa» Maskavā. No Maskavas augstākajām varas iestādēm bieži zvanīja man un citiem izpildkomitejas darbiniekiem un mācīja, kā jālemj sūdzētāju problēmas. Priekšroka dzīvokļu saņemšanā bija demobilizētajiem virsniekiem, valsts un partijas iestāžu varasvīru ģimenēm un daudziem tūkstošiem uz Latviju atbraukušajiem jaunceļamo rūpnīcu strādniekiem. Ģenerāļiem un pulkvežiem rezervēja labiekārtotākos dzīvokļus pilsētas centrā. Latviešu tautības pamatiedzīvotājiem dzīves apstākļu uzlabošanu pārtrauca. Rupji un cietsirdīgi izturējās pret politiski represēto un reabilitēto vajadzībām. No apcietinājuma atbrīvotais Latvijas brīvvalsts bijušais kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis ar dzīvesbiedri bija spiests dzīvot komunālā dzīvokļa caurstaigājamas istabas kaktā, kas norobežots ar skapjiem. Kopā ar skrandainu klaidoni un alkoholiķi, kurš vienlaikus pildīja čekas uzrauga pienākumus. Es iesniedzu savu priekšlikumu izpildkomitejas vadībai ģenerālim palīdzēt, bet augstākie partijas vadītāji to darīt aizliedza. Daudzi krievvalodīgie latviešus uzskatīja par zemāk attīstītu rasi, uzvedās augstprātīgi un mēdza viņus pamācīt. Tā tas turpinās joprojām. Pieauga pašnāvības latviešu vidū psiholoģiskas nesaderības dēļ ar skandalozajiem krieviem.

Šis ir tikai īss ieskats okupācijas gadu drūmajās atmiņās.