Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Vēlies pievienoties?

Būt latvietim

Kas valda valodu, valda prātu


Mūsu kopējais produkts, jeb blēžu ekonomika
06.03.2006

Gandrīz visiem mums liekas, ka mēs zinām, kas ir ekonomikas zinātne. Un gandrīz visi mēs pamatoti uzskatām, ka ekonomika ir sarežģīta zinātne, kuru nav viegli saprast. Šīs grūtības pavairo vēl tas, ka reāli dabā ir sastopamas divas dažādas ekonomikas - tirgus ekonomika un blēžu ekonomika. Ne reti abas šīs ekonomikas ir tik cieši savijušās savā starpā, ka grūti pateikt, kur sākas viena un kur otra beidzas. Ja par tirgus ekonomiku ir sarakstītas daudzas gudras grāmatas, kuras katrs var nopirkt vai izlasīt bibliotēkā, tad par blēžu ekonomiku, saprotamu iemeslu dēļ, ir ļoti ierobežota informācija. Tomēr kaut nedaudz zināt blēžu ekonomiku ir ļoti svarīgi, jo tieši šī ekonomika mūsdienās spēlē vadošo lomu ne tikai Latvijas valstī, bet arī ārpus tās robežām.

Kāds tad ir blēžu ekonomikas pamatmērķis? Tā ir vērtību iegūšana neko neražojot. Bet, par cik vērtības nerodas no zila gaisa, tad ir tikai viens veids kā tās iegūt neko neražojot. Tā ir aktīva iesaistīšanās jau saražoto vērtību sadalē ar attiecīgiem paņēmieniem panākot, ka šīs vērtības tiek sadalītas nevis atbilstoši īsto vērtību radītāju, bet gan nestrādājošu blēžu interesēm. To panākt nemaz nav tik vienkārši. Arī ražotāji, vērtību radītāji nav tādi muļķi, kas no laba prāta atteiksies no sava darba augļiem. Tādēļ ir jārada vesela blēžu ekonomikas mērķiem piemērota sistēma, kas ļauj «likumīgā» ceļā pievākt to, ko citi ir saražojuši. Dibinot šādu sistēmu, ir jāpanāk, lai cilvēki tai ticētu un domātu, ka šis ir vienīgais iespējamais vērtību sadales veids, kura pastāvēšana ir gan visas sabiedrības, gan atsevišķu cilvēku interesēs. Taču faktiski šīs, uz blēžu ekonomiku balstītās, sistēmas pamatuzdevums ir nodrošināt to, lai salīdzinoši mazskaitlīga cilvēku sabiedrības daļa var netraucēti apzagt lielāko sabiedrības daļu un šis apzagtais vairākums tajā pašā laikā būtu pilnīgi pārliecināts, ka šī apzagšana ir viņu interesēs. Lai maza sabiedrības daļa varētu mierīgi dzīvot greznībā uz lielākās sabiedrības daļas rēķina, bet šī lielākā sabiedrības daļa būtu pilnīgi pārliecināta, ka ar savu čaklo darbu viņi ceļ tikai un vienīgi savu labklājību un veido tikai savu gaišo nākotni.

Ļoti labs šādas sistēmas modelis savulaik bija sociālisms. Tika pasludināts, ka zeme un ražošanas līdzekļi pieder valstij, bet valsts - tie esam mēs visi. Tātad, atdodot saražotās vērtības valstij, mēs visi kļūstam bagātāki. Šādu loģiku ir grūti apstrīdēt. Atliek tikai čakli strādāt un gaidīt, kad vispārējais labklājības līmenis pakāpeniski un vienlīdzīgi celsies. Viss būtu bijis labi, ja vien cilvēki nebūtu sākuši ievērot, ka vieni šajā «vienlīdzīgajā» sabiedrībā tomēr ir vienlīdzīgāki par citiem. Darba spars pamazām apsīka. Lielā Padomju impērija izjuka. Bija jāmeklē cits blēžu ekonomikas sistēmas modelis, kas nodrošinātu to pašu iespēju - nelielai cilvēku saujiņai parazitēt uz pārējo rēķina. Šodien mēs varam droši teikt - tas ir izdevies.

Mērķtiecīgi pārveidojot kapitālistisko tirgus ekonomiku, ir izdevies radīt drošu, blēžu parazitēšanas iespējām piemērotu, sistēmu. Kā galvenais cilvēku paverdzināšanas un izmantošanas instruments šajā sistēmā ir nauda. Dažādi manipulējot ar naudu un tās atbilstību saražotajām vērtībām, ir iespējams neko neražojot dzīvot pārticībā un greznībā. Pārticību un greznību sev nodrošināt var arī kādas valsts valdošais režīms izpārdodot šīs valsts stratēģiskās izejvielas, resursus un ražošanas iespējas citai valstij piederošiem cilvēkiem vai firmām. Tomēr ar to vien nepietiek. Ir jāpanāk, lai iespējami vairāk ļaužu ticētu šai sistēmai. Ir jāpanāk, lai mazie cilvēki būtu pārliecināti, ka viss, kas notiek, tiek darīts tieši viņu labā vai vismaz vispārējas labklājības vārdā. Par cik, vienkāršiem apgalvojumiem mūsdienās vairs neviens tā īsti ticēt negrib, visam notiekošajam ir jārada «zinātnisks pamatojums».

Te nu plašas iespējas sniedz ekonomikas zinātne. Pareizāk sakot, manipulēšana ar šīs zinātnes jēdzieniem un puspatiesībām.

Piemēram, visos plašsaziņas līdzekļos plaši tiek skandināts par to, ka Latvijā pēdējā laikā visai strauji un iespaidīgi ir cēlies iekšzemes kopprodukts. Un tas it kā liecinot par mūsu valstī notiekošo straujo attīstību. Cilvēku vairākumam, kas ekonomiku pārzina visai pavirši ir grūti te kaut ko iebilst. Ir taču uzradušies daudzi t.s. investori, kas būvē šeit savus uzņēmumus, attīsta ražotnes..... Var jau teikt, ka šo iekšzemes kopprodukta celšanos zināmā mērā ir iespaidojusi cenu celšanās, bet ekonomikas zinātāji jums uzreiz iebildīs, ka cenu celšanās no kopprodukta vērtības tiek atrēķināta un tātad tā izmaiņas neiespaido. Tiesa gan, viņiem būs pagrūti pierādīt, ka arī tie ražotāji, kas vairumā gadījumu cenu celšanas nolūkā nedaudz izmaina sava ražojuma nosaukumu (tādējādi it kā radot jaunu produktu) neiespaido šī kopprodukta celšanos, bet gan jau viņi arī šeit izdomās, ko teikt.

Kas tad īsti ir šis «iekšzemes kopprodukts»? Iekšzemes kopprodukts (IKP) ir jēdziens ekonomikā, kas apzīmē visu saražoto preču un pakalpojumu vērtību kādas teritorijas ietvaros kādā laika periodā (parasti gadā).

Arī izlasot šādu definīciju, ne katrs uzreiz sapratīs, kur šeit ir paslēpta blēžu viltība. Bet tagad iedomāsimies, ka no viena paputējuša zemnieka kāds veiksmīgs uzņēmējs par simbolisku samaksu iznomā viņa lauku saimniecībā esošo tukšo lopu kūti un iekārto šeit kokapstrādes cehu. Cehs veiksmīgi sāk savu darbu un katru mēnesi saražo produkciju par daudziem tūkstošiem latu. Paputējušais zemnieks, savukārt, visa gada laikā savā pie mājas iekārtotajā sakņu dārzā izaudzē produkciju labi ja pāris simtu latu vērtībā. Par cik, par kokapstrādes cehu pārvērstā lopu kūts atrodas paputējušā zemnieka saimniecības teritorijā un viss tur saražotais arī attiecināms uz šo teritoriju, tad mēs ar pilnām tiesībām varam apgalvot, ka šīs zemnieku saimniecības «iekšzemes kopprodukts» tagad ir izaudzis milzīgos apmēros, gan procentuāli, gan naudas izteiksmē. Tajā pašā laikā zemnieks gan nekādu izaugsmi no tā nejutīs un nezin vai būs priecīgs, ja mēs sāksim viņu apsveikt ar lielajiem panākumiem un grandiozajiem viņa saimniecības attīstības tempiem, par argumentu minot viņa «saimniecības iekšzemes kopprodukta milzīgo pieaugumu».

Lai izbēgtu no šādām aplamībām, ekonomikas zinātne lieto tādu jēdzienu kā «nacionālais kopprodukts». Par nacionālo kopproduktu sauc kādai valstij piederošās rūpniecības gadā saražoto preču un pakalpojumu vērtību. Atšķirībā no iekšzemes kopprodukta, nacionālajā kopproduktā tiek ņemts vērā tas, kam pieder ražošanas faktori, nevis kur notiek ražošana. Ja Vācijai, ASV vai Krievijai pieder kāda ražotne Latvijā, tad arī tās peļņa attiecīgi pieder Vācijas, ASV vai Krievijas nacionālajiem kopproduktiem.

Tikai nedomājiet, ka tie diplomētie ekonomisti, kas mums visu laiku cenšas iestāstīt, ka Latvijā notiek kaut kāda attīstība un kā argumentu min iekšzemes kopprodukta celšanos, to nezina vai nesaprot. Viņi, kā blēžu ekonomikas sistēmas sastāvdaļa, vienkārši pilda savu darbu. Viņi rada «zinātnisku pamatojumu» ar kura palīdzību mums savas valsts izzagšana un izpārdošana jāuzņem kā ceļš uz progresu. Viņi, ar šī iekšzemes kopprodukta palīdzību, mums «zinātniski pierāda», ka par sviestmaizi čakli strādājot svešām valstīm piederošu firmu ražotnēs, mēs celsim nevis citu, bet savu labklājību un gādāsim nevis citai, bet savai valstij - Latvijai strauju attīstību. Un tas ir tikai viens sīks piemērs kā ekonomikas zinātne tiek padarīta par blēžu ekonomikas kalponi.

Visdīvainākais visā šajā lietā ir tas, ka gandrīz neviens no šiem blēžu ekonomikas ideologiem nejūt nekādu naidu ne pret mums, ne pret Latvijas valsti. Tieši otrādi, lielākā viņu daļa sevi uzskata par kārtīgiem latviešiem, savas zemes patriotiem. Viņi no sirds priecājas par Latvijas sportistu veiksmēm dažādās sacensībās un sāpīgi pārdzīvo neveiksmes. Viņi, svinīgos brīžos ir gatavi izjusti nodziedāt «Dievs svētī Latviju» vai uzsaukt kādu tostu par Latvijas gaišo nākotni. Viņi var būt pat aizkustinoši rūpīgi un gādīgi vīri un tēvi savās ģimenēs. Bet, ko lai dara, ja blēži par kalpošanu labi maksā, turpretim, strādājot savas tautas vai valsts labā, šodien var nopelnīt tikai nepatikšanas?

Un kas tad gādā par šīm nepatikšanām? Tie ir tādi paši latvieši, blēžu sistēmas kalpi. Tā rodas apburtais loks - cits citu kontrolējam, cits citu muļķojam, cits citu sodam par nepaklausību un piespiežam kalpot. Sistēma strādā!


Jānis Miezītis


Vārda dienas
Magda, Magdalēna, Magone, Mērija
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».