Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Kas valda valodu, valda prātu

Vēlies pievienoties?

Iespējas tikties ar biedrības vadību


Katra nācija ir tik stipra, cik stipras ir tās sievietes
17.03.2006

Par latviešu tautu pamatoti saka: maza, bet stipra tauta. Tā ir atzinība mūsu sievietēm - mātēm, meitām, sievām un māsām. Pelnīta atzinība.

Pateicoties viņām, latvieši cauri septiņsimt apspiestības gadiem iznesa savu kultūru un saglabāja tautu etniski tīru. Karu un juku laikos, genocīda apstākļos un trimdā latvju sievietes bija radošas, pašaizliedzīgas un nesalaužamas: uz viņām gūlās visatbildīgākais - jaunās paaudzes radīšana, garīgā mantojuma nodošana tai. Sievietes ne tikai sargāja ģimenes pavardu, bet ieaudzināja pēcnācējos arī mīlestību pret Tēvu zemi, pret savu tautu.

Nereti latvju sievietes aktīvi iesaistījās cīņā par savas tautas brīvību. Tieši otrreizējās padomju okupācijas gados viņas ne tikai visiem līdzekļiem atbalstīja nacionālos partizānus un pagrīdniekus, bet arī pašas piedalījās pretošanās kustībā. Pārliecības un nelegālās darbības dēļ simtiem, varbūt pat tūkstošiem mūsu sieviešu nonāca čekas moku kambaros un Sibīrijas katorgas nometnēs. Daudzas tur sagūla masu kapos, smaga darba, slimību, bada, čekistu ložu un durkļu piebeigtas.

Šodien vai ikkatram zināms, kas čekistu nagos nonākušajiem patriotiem bija jāizcieš pratināšanu laikā; maldīgi būtu domāt, ka ar sievietēm sadistiskie bendes būtu apgājušies cilvēcīgāk. Gluži otrādi - tieši sievietes cieta vairāk gan fiziski, gan morāli.

Arī uz Krievijas ziemeļiem deportētajām jeb izvestajām sievietēm neklājās viegli. Ģimenes daudzos gadījumos tika piespiedu kārtā sadalītas pēc viena veida, proti; vīrus un tēvus atrāva no sievām un bērniem, arī šajos gadījumos atbildība par bērnu likteni bija jāuzņemas sievietēm. Daudzām Latvijā palikušajām sievietēm nācās pārdzīvot grūtus laikus, jo viņu vīri, brāļi, tēvi un iecerētie vai nu bija nacionālajos partizānos, vai arī atradās karagūstekņu un/vai koncentrācijas nometnēs. Daudzi - bez izredzēm jelkad atgriezties Dzimtenē.

Sieviešu skaits, kas garus gadus gaidīja savu mīļo pārnākšanu, ir minams tūkstošos, un šo varonīgo epizodi mūsu tautas likteņgaitā nav iespējams novērtēt par augstu. Gaidīt nenozīmēja tikai sēdēt mājās kā mūķenei un gausties par sūro likteni; tas nozīmēja vēstuļu rakstīšanu, paciņu sūtīšanu, tūkstošiem nobrauktu kilometru, lai satiktos...

Pret šādām «pretpadomju elementu» jeb «valsts noziedznieku» atbalstītājām čekisti un citi varas pārstāvji izmantoja visdažādākos paņēmienus, lai izjauktu jebkādu sakaru uzturēšanu un centās piespiest uzrakstīt atteikšanos no vīriem, tēviem un līgavaiņiem: ne mazumam sieviešu nācās pārdzīvot gan rupju, gan izsmalcinātu terorizēšanu, šantažēšanu un iebaidīšanu, arī kārdināšanu.

Tomēr aktīvu pretošanās kustības organizētāju Jāni Ansi Arāju viņa līgava gaidīja septiņus gadus, bet viņa līdzgaitnieku Gunāru Dupuru sešus gadus gaidīja divas jaunavas, mana līgava gaidīja trīs gadus.

Rīgas Aviācijas institūta kursanta Bruno Javoiša līgava bija studente. Viņu ilgi kaunināja studentu un pasniedzēju sapulcē, ko bija saorganizējusi čeka. Kaunināja par to, ka viņa neatsakās no sava mīļotā, kam bija piespriesti septiņi gadi katorgas. Bruno bija uzvilcis sarkanbaltsarkano karogu Rīgas radio tornī, pirms tam noraujot okupantu sarkano lupatu. Pēc publiskas kaunināšanas jaunieti izslēdza no augstskolas.


Agris Šefers


Vārda dienas
Banga, Glorija
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».