Teksts tulkots no reportāžas, kas ievietota Krievu skolu aizstāvības štāba mājaslapas forumā. Arī pretinieka viedokli ir jāzin...

[...]

No rīta viss salīdzinoši mierīgi, bet latvieši jau ir šokā. Brīvība aiz restēm atstāj uz viņiem neizsakāmu iespaidu. Jo īpaši tādēļ, ka restes uzstādījuši paši latvieši.

Vakarpusē mūsējie (okupanti - tulk.piez.), prese un policija sāka pulcēties krietni pirms pieciem. Dienas varoņi atvilkās nedaudz vēlāk un sāka kārtoties. Bez vietējiem ieradās arī igauņi un pat lietuvieši. Igauņiem bija veseli trīs karogi, un vairākkārt bija redzams, ka to ir vairāk, kā Latvijas karogu. Policija izkārtojās samērā retā ķēdē pirms kolonas un, kad tā sāka pārvietoties, to it kā mēģināja apturēt. Laikam jau, ja gribētu, būtu apturējuši uzreiz - vēlāk viņiem tas tīri labi izdevās, tomēr domāju, ka policijai bija savs slepenais plāns - ja viņi būtu nostrādājuši tīri un būtu uzreiz sašņorējuši visus ļembasta cēlājus no "leģionāru" pārstāvjiem, mūsējie nebūtu iejaukušies un aizturēti tiktu tikai tie, un policija mirklī kļūtu par latviešu tautas ienaidnieku. Varbūt tādēļ, bet varbūt arī nē, tomēr sākotnēji policija savā ķēdē atstāja pietiekoši daudz spraugu, caur kurām maršētāji tika cauri, sagrupējās un rāvās pieminekļa virzienā. Tad mūsējie izveidoja pirmo ķēdi, un radās sastrēgums. Tad policija sāka strādāt, kā pieklājas, sadalot ķēdes, sašņorējot vainīgos un aizsprostojot ceļu. Maršētāji devās uz citu pusi, un mūsējie viņiem pakaļ, aizsteidzoties viņiem priekšā. To pašu darīja arī policija. Pa ceļam izcēlās vairākas grūstīšanās, no tām viena - pat samērā nopietna - es biju pašā vidū un kādā brīdī pat sāku šaubīties, vai noturēšos kājās, lai arī miesasbūve man nav tā trauslākā.

Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem izrauties "leģionāri" sāka nīkt zem muzeja, pabļaustījās, padziedāja un galu galā nolika savas puķes pie muzeja sienas. Kādu laiku no viņu puses vēl turpinājās aktivitātes uzliesmojumi (mūsējie stāvēja malā - viss palika policijas kompetencē), dažus aizturēja. Policija laukumu bloķēja no visām pusēm - neviens nevarēja ne ieiet, ne iziet. Tā vajadzēja jau sākumā. Galu galā tauta izsūcās. Tomēr ar to viss nebeidzās - policijas ķēdes bija pamanāmas visur pa ceļam uz pieminekli. Pilnībā bloķētajā Kaļķu ielā sašņorēja un aizveda Gardu ar viņa meičām. Tagad būs, ar ko lepoties. Tur arī bija pamanāms deputāts Ozoliņš, kurš auroja, ka viņu arestējuši, lai arī patiesībā, šķiet, viņam vienkārši, tāpat kā citiem, neļāva nokļūt līdz Brīvības piemineklim. Atsevišķi iniciatīvas pilni pilsoņi turpināja mēģinājumus nokļūt līdz piemineklim ar pie muzeja salasītām puķēm, tomēr nesekmīgi. Vārdu sakot, mēs aizgājām septiņos - visa šī brauna kustība vēl turpinājās, bet acīmredzami jau sāka apsīkt.

Secinājumi - latvieši ir šokā. Valdība un prezidente sprēgā par to, kā veidota pasaule, absolūti negribot saprast, kā kāds iedrošinājies kaut kur nelaist pamattautu. Auro, ka pie varas ir čekisti un okupanti, prasa "Latvijas brīvību".

Šis notikums noteikti radīs politiskas sekas. Gaismā parādījies pārmārrutka (ohreņennih) izmēru sastrutojums, kuru ārstēt nu grib pati pamattauta. Tiesa, viņu uzskati par šī sastrutojuma cēloņiem un ārstēšanas metodēm ir pilnīgi nepareizi, tomēr nevar jau visu uzreiz. Agrāk viņi mums neticēja, ka ir slimi, dusmojās, kā mēs varam "nomelnot" Latviju, to nosaucot par nedemokrātisku, tomēr tagad paši par to runā. Būsim optimisti un uzskatīsim to par pirmo soli patiesības apzināšanai.

[...]