Jūrmalas kukuļdošanas skandāls pieņemas skaļumā. Pēkšņi un negaidīti atklātībā ir nonākušas telefona sarunas, kas neērtā situācijā nostāda mūsu varturus. Ko darīt? Pirmais sašutums no varas vīru puses, protams, tika vērsts pret tiem, kas pieļāvuši vai pat organizējuši šādas «konfidenciālas informācijas» noplūdi. Var jau būt, ka tas ir ļoti cilvēciski un saprotami. Taču valstsvīri nav tādi muļķi, lai nesaprastu, ka šāds vienpusējs sašutums var ļoti kaitēt viņu gaišajam tēlam, viņu imidžam un tādēļ ar steigu tika izrādīts sašutums arī otrā virzienā.

Prezidente, kas it kā neko tādu līdz šim pat nav varējusi iedomāties atzīst, ka ir nepatīkami pārsteigta. Valdības vadītājs izsaka nožēlu, runā par uzticības zaudēšanu tautas acīs un pieprasa Šlesera atkāpšanos no amata. Savukārt Šlesera kungs gan ne pie kā nejūtas vainīgs un neredz iemeslu, kādēļ viņam būtu jāatstāj savs amats.

Visdīvainākais ir tas, ka ņemot vērā, nevis uz papīra uzrakstītās ētikas normas, bet gan reāli mūsu valstī pastāvošo morāli un valdošos principus, Šlesera kungam ir pilnīga taisnība. Kukuļdošanu ar mērķi iespaidot vēlēšanu rezultātus pie mums vispār nedrīkstētu uzskatīt par noziegumu. Iedziļinoties šajā jautājumā nākas atzīt, ka kukuļdošana pēc savas būtības ir pat kaut kas daudz labāks un godīgāks par vispārpieņemto priekšvēlēšanu praksi.

Padomāsim! Ja kāds cilvēks dod kādam citam cilvēkam naudu un tādā veidā panāk no šī cilvēka viņam vajadzīgo balsojumu - tā ir kukuļdošana. Bet, ja kāds deputātu kandidāts vai partija dod cilvēkiem tukšus solījumus un tādā veidā panāk sev vajadzīgo balsojumu - tā nav kukuļdošana. Tā ir vispārpieņemta priekšvēlēšanu prakse, par ko neviens netiek ne sodīts, ne nosodīts. Nenoliedzami, kukuļdošana tomēr ir salīdzinoši godīgāka, jo šajā gadījumā vismaz tā nauda cilvēkam reāli tiek iedota, bet ar tukšajiem solījumiem iespaidotie vēlētāji nesaņem neko. Un vai tad ir godīgi tiesāt un nosodīt mazāko pārkāpumu, netiesājot un nenosodot lielāko?

Līdzīgi ir ar tām deputātu pozīcijas - opozīcijas un koalīciju spēlēm: Mēs jums valdībā dosim tādus amatus, bet jūs mums par to atļausiet ieņemt šitādus amatus. Mēs atbalstīsim to jūsu priekšlikumu, ja jūs atbalstīsiet šo mūsu priekšlikumu.

Šeit taču arī ir tas pats korupcijai piederīgais princips - ja es tev, tad tu man. Un tā ir deputātu ikdiena. Tad par ko būt sašutušiem? Par ko justies vainīgiem?

Ja jau esam tādu valsti uzbūvējuši, kur viss ir pērkams un pārdodams un kur viss «maksā tik, cik tas maksā», tad nav ko kautrēties taisīt andeli. Nevajag slēpties, bet pirksim un pārdosim visu atklātu. Arī vēlētāju balsis. Tad priekšvēlēšanu kampaņa būs krietni vienkāršāka - katra partija apsverot savas materiālās iespējas vienkārši noteiks cenu, kuru tā var atļauties maksāt par vienu vēlētāja balsi. Un vēlētājiem atliks tikai salīdzināt piedāvātās cenas, lai izdarītu pareizo izvēli.

Ne valdības iekšpolitikā, ne ārpolitikā no tā nekas nemainīsies, jo Saeimā jau tiks ievēlēti tie paši, kas ir bijuši ievēlēti līdz šim. Un strādās arī viņi tāpat, kā līdz šim. Vienīgi, tukšo solījumu vietā, trūcīgā vēlētāja maciņā ieripos kāds latiņš.

Tikai nejautājiet, kas tādā gadījumā domās par valsts un tautas interesēm. Sliņķiem esot bijis tāds teiciens: «Lai domā zirgs - viņam lielāka galva!»