Kāpēc mēs dibinām organizācijas un iesaistāmies to darbībā, priecājamies par panākumiem, skumstam par neveiksmēm? Tāpēc, ka Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur latvieši var kopt savu kultūru, veidot ģimeni, atbalstīt tādu valsts pārvaldes iekārtu, kas tiem šķiet pareiza, nerēķinoties ar citu tautu interesēm un vēlmēm.

Bieži beidzamā laikā dzirdam pārmetumus, ka nacionālisti nav vienoti un nevēlas vienoties. Es tam nepiekrītu! Manuprāt, tā saucamajās nacionālās organizācijās un jo sevišķi to vadībā nacionālistus neatrast! Ar vārdu nacionālists saprotu to, ko Visvaldis Lācis sauc par lieliem cilvēkiem, kuri atsakās no personiskā labuma, lai gūtu tauta. Tie ir cilvēki, kuri ziedojas tautas labā. No šāda viedokļa raugoties, šīs sīkpartijas nu nekādi nevar devēt par nacionālām. Šajās partijās labākajā gadījumā varam atrast personiskā labuma meklētājus. Garā patiesie nacionālisti jau sen ir vienoti un tie strādā un sadarbojas. Viņi ir vienoti, jo apzinās, kas notiek un zina, kas un kā jādara!

Šoreiz nesaukšu uzvārdus, jo šī raksta uzdevums nav kādu atmaskot vai apvainot, bet gan iezīmēt samilzušo problēmu kopumā.

Katra partija Latvijā ir biznesa projekts, kuru veido pēc uzņēmējdarbības principiem. Vispirms tiek apzināts «tirgus», tātad iespējamais patērētājs, jeb tā sabiedrības daļa, kuru varētu piesaistīt jaunizveidotajai partijai. Tad tiek pētītas šīs sabiedrības daļas vajadzības un atbilstoši šīm vajadzībām izstrādātas jaunās partijas pamatnostādnes. Kad tas izdarīts, atbilstoši psiholoģijas principiem tiek izstrādāti izraudzītajai sabiedrības daļai pievilcīgi aicinājumi, saukļi un paziņojumi. Tad šis aģitācijas materiāls, gan pērkot vietu plašsaziņas līdzekļos, gan citādos veidos izplatot, tiek virzīts tautā, lai ar tā palīdzību partijai pievērstu iespējami vairāk cilvēku no izvēlētās mērķauditorijas. Ļoti labi, ja šādi partijā izdodas sazvejot kādu sabiedrībā plašāk pazīstamu cilvēku. Kad partija nokomplektēta ar pienācīgu partijas biedru un atbalstītāju skaitu, no «pareizajiem» cilvēkiem tiek izveidota šīs organizācijas vadība un tad var teikt, ka tas jau ir gatavs tirgus produkts. Kā pēdējais posms šajā procesā ir pārdošanās, politkorekti sakot - sponsora meklēšana. Naudas piesaistīšanas veidi ir dažādi, bet rezultāts vienmēr viens un tas pats. No brīža, kad naudas devējs (devēji) atrasti, partija kļūst par naudas devēju īpašumu un tas ar to rīkojas atbilstoši savām interesēm. Īpašnieks izsaka savas vēlmes, bet partijas vadība tām izdomā pamatojumus. Šīs vēlmes kopā ar izdomātiem pamatojumiem tiek pārstrādātas aicinājumos, saukļos un lozungos - tā, lai tie kļūtu pievilcīgi vēlētājiem un tiem rastos iespaids, ka tie radīti rūpējoties par viņu interesēm un labumu.

Dažkārt pirms vēlēšanām nacionālajām partijām uzrodas arī «sponsori», kuri it kā neizvirza nekādas korekcijas to politiskajā darbībā, bet kuriem ir tikai viens noteikums - attiecīgā partija uz vēlēšanās startē patstāvīgi, neapvienojoties ar domubiedriem. Tas tiek darīts ne jau ar nolūku atbalstīt nacionālo kustību, bet gan ar mērķi šķelt nacionālo kustību kopumā, nepieļaujot nacionālo spēku apvienošanos. Viena nacionāla partija vēlēšanās tiek padarīta par konkurenti otrai, tās viena otrai atņem vēlētāju balsis, bet Saeimā netiek, nedz viena, nedz otra.

Arī tad, ja partija iekļūst Saeimā, tirgus principi tās darbībā nemainās. Tieši otrādi, tikai tagad partijas tā pa īstam sāk atstrādāt ieguldīto naudu. Partijas īpašnieks liek partijām pieņemt tādus likumus, kas viņam, piemēram, rada iespēju piesavināties tranzītu naudu (Ventspils, Rīgas ostas utt.). Un atkal partiju vadītāji izdomā savas rīcības attaisnojumus. Un, lai šai rupjajai krāpšanai radītu pievilcīgu izskatu, tam visam pa vidu tiek pļāpāts par tiesisku valsti, nevainības prezumpciju, neatkarīgu tiesu varu, demokrātiju...

Es uzskatu, ka Latvijā visām partijām ir īpašnieki (sponsori). Bieži vienam un tam pašam īpašniekam vai īpašnieku grupai pieder gan tā saucamās kreisās, gan labējās partijas (izņemot tās, kuras pastāv tikai uz papīra, bet tās kļūst par realitāti, tās nopērk). Protams, lai radītu ticamības ilūziju, partijām dāvā nedaudz brīvas rīcības iespējas. Piemēram, tās drīkst diskutēt un strīdēties par nebūtiskām lietām. Bet tikai tik daudz cik saimnieki ļauj. Atcerēsimies kaut vai «varonīgo» cīņu ar ES birokrātiju, par to, kā saukt Eiropas naudu - eiro, vai euro? Šādi strīdi partiju saimniekiem nekādu kaitējumu nenodara, bet partijām ir iespēja uzturēt savu popularitāti. Taču, kāds gan labums no tā visa vēlētājiem, ja ne eiro, ne euro viņu kabatās neiegulst?

Partiju saimniekiem ir daudz savu cilvēku un kalpu, kurus tie vēlas nodrošināt ar labi apmaksātām darbavietām. Partiju uzdevums pēc iekļūšanas Saeimā tos iecelt siltās vietās - ministrijās un valsts uzņēmumu pārvaldē. Partiju īpašnieki tādējādi iegūst trīs lietas. Pirmkārt, viņiemm vairs nav finansiāli jāuztur savi kalpi jo tiem tagad algu maksā valsts, jeb nodokļu maksātāji, Otrkārt, viņi ar šo kalpu palīdzību, iegūst reālu varu valstī, jo tiem ir lielas iespējas dažādus procesus virzīt saimnieku interesēs. Trešā lieta, ko tie iegūst ir objektīva informācija par notiekošo valstī, cilvēku noskaņojumu un vēlmēm, kā arī par tiem, kuri ir bīstami šai sistēmai.

Valsts iekārta ir tāda, ka ja gribi, lai tev būtu nauda tev jākļūst par nelietim, jo godīgi tikt pie naudas ir grūti. Ja gribi būt deputāts - pārdodies un tad tavs sapnis piepildīsies. Šī sistēma maļ tautu un visu latvisko.

Tomēr glābiņš pastāv, to piedāvā biedrība «Latvietis», bet cik tādu, kas sadzird un ieklausās? Cik tādu, kas pievienojas?

Tauta pa šiem okupācijas gadiem ir degradējusies. Patiesībā tās vairs nav. Ir tikai kāds miljoniņš latviski runājošu indivīdu. Mums ir daudz patriotisku runu teicēju, bet maz patriotu...!