Eifratas upes deltā pirms pieciem gadu tūkstošiem dzīvoja ciltis, kuras sauca par «ibrim» (tulkojumā: otrā upes krastā dzīvojošie). Vairākus gadu tūkstošus vēlāk Eiropā šis vārds nedaudz izmainījās un kļuva par vārdu «ebreji». Šo «ibrimu» dzimtene bija teritorijas ap senajām pilsētām Ūru un Harānu.

1915. gadā pirms Kristus kāds patriarhs, vārdā Ābrams, tos izveda uz seno Kānaānas zemi (tagadējo Palestīnu). Jaunajā teritorijā viņš pieņēma vārdu Ābrahāms (tulkojumā: daudzu tautu tēvs) un pasludināja viena dieva kultu. Pagāja gadi, un vienam no Ābrahāma mazdēliem Jēkabam deva pievārdu «Izraēls» (tulkojumā: tas, kurš cīnījies ar Dievu). Ar to sākās ibrimu pārtapšana par izraēliešiem. Jēkabam bija 12 dēlu, un tie savukārt kļuva par divpadsmit izraēliešu cilšu dibinātājiem.

1700. gadā pirms Kristus izraēlieši pārceļas uz dzīvi Ēģiptes ziemeļos. Pēc četrsimt gadiem viņi atgriežas Kānaānā un izveido Izraēlas karaļvalsti. Vēlāk tā sadalās divās valstīs – Izraēlā un Jūdā.

721. gadā pirms Kristus Asīrija sagrāva Izraēlas karaļvalsti un tās iedzīvotājus deportēja. Asīrijas valsts plašumos pazuda desmit izraēliešu cilšu. Un 586. gadā pirms Kristus Babilonija sagrāva Jūdu karaļvalsti. Arī šoreiz iedzīvotājus (Jūdas un Benjamīna ciltis) deportēja, taču viņiem bija labāki dzīves apstākļi. Persijas valdnieks Kīrs 537. gadā pirms Kristus atļāva viņiem atgriezties Palestīnā. Repatriantus sāka saukt par jūdiem. Turpmākos gadsimtus jūdu apdzīvotā Palestīna bija dažādu lielvalstu iekarošanas objekts. Beidzot romieši pilnīgi izpostīja Jeruzalemi, un mūsu ēras pirmajos gadsimtos sākās jūdu izklīšana pa visu plašo Romas impēriju.

1948. gada maijā ANO pieņēma lēmumu atjaunot Izraēlas valsti. Jūdu nācija saņēma atpakaļ savu senču dzimteni.

Vācu valodā «Juden», spāņu valodā attiecīgi «Judio», franču valodā «Judas» (izrunā: [žīd]). Tā nu esam nonākuši pie latviskā vārda «žīds». Krievijas impērijā aristokrāti un daļa inteliģences par sarunu valodu lietoja franču valodu. Latviešu novadi bija Krievijas sastāvā, un arī šeit sāka lietot franču/krievu vārdu «žīds». Kādēļ latviešiem neieviesās vāciskais «jūds»? Laikam jau naids pret visu vācisko šo iespēju izslēdza.

Normālam cilvēkam kādas nācijas apzīmējums nevar kļūt par nicinošu vai pat lamuvārdu. Tad kādēļ vārdi «anglis», «čigāns», «spānietis», «armēnis» un citi tiek pieņemti par normāliem vārdiem, bet vārds «žīds» ne? Kādēļ mums jāapzīmē žīdu nācija ar vārdu «ebreji»? Tad jau rumāņi jāsauc par dakiem, itāļi par romiešiem un etruskiem, bulgāri par trāķiešiem! Labāk paliksim pie mūsdienīgiem nāciju apzīmējumiem un necentīsimies parastu vārdu iztulkot un izmantot ļaunprātīgi.

Vēl nedaudz par vārdu «semīts». Ar šo vārdu apzīmē vairākas nācijas ar kopīgām valodas pazīmēm (arābi, žīdi, etiopieši), kā arī senās tautas (akādieši, asīrieši, babilonieši, fenīķieši, aramieši un citi).

Apzīmējums «semīti» atvasināts no Bībeles teikas par Noasa trim dēliem – Jafātu, Hamu un Semu.

Viduslaikos Vācijā žīdus sauca arī par semītiem, un tur arī radās jēdziens «antisemīts». Šim vārdam ir jāpazūd no jebkuras valodas. Ir jāpazūd visam, kas traucē normālas attiecības starp nācijām.