Šis raksts ir mēģinājums izskaidrot tiem, kas vēlas saprast. Tie, kas nevēlas, protams, nesapratīs. Šis raksts nav domāts arī šodien padomju terminoloģijā un laikā dzīvojošiem.

Šī zīme pazīstama kā kreiliska (svastika) vai labiska (sauvastika). Pirmajā gadījumā «griešanās» virziens ir pretējs pulksteņa rādītāja vai arī saules kustībai, otrajā gadījumā – otrādi.

Latviskie nosaukumi:
a) mītoloģijā – Ugunskrusts, Pērkoņa krusts, Laimas krusts, Svastika;
b) rotājošajā rakstā jeb ornamentā – kāškrusts, zaru krusts, ķekšu krusts, dzirnaviņas.

Tā ir zīme, kas pazīstama visās indoeiropiešu tautās, Dienvidaustrumu Āzijā un arī Amerikas kontinentā, īpaši senajās indiāņu tautās. Svastikas un sauvastikas nozīme visur ir apmēram tā pati: laime, laimīgs, svētība, liktenis, izdošanās, veiksme. Pieminēta dainās par sieviešu dzīvi, darbu un sieviešu apģērbu, kas rotāti ar Laimas krustu. Visbiežāk Laimas krusts redzams uz sagšām, villainēm, jostām.

Vissenākās liecības par šo zīmi ir no 2.–3. gadu tūkstoša pirms Kristus – no laika, kad ārieši ieradās Indijā. Tā ir cēlusies jau pirms hinduisma rašanās (2. gadu tūkstotis pirms Kristus), bet kļuva par vienu no senindiešu kulta svarīgām zīmēm. Aizvēsturiski tā bija saules jeb saules rata simbols. Indijā tā joprojām ir veiksmes zīme un simbolizē labklājību.

Šī zīme pazīstama arī budismā. Tā ir viena no īpašā ornamenta – «Budas pēdas nospieduma» zīmēm – tur tā atrodas uz katra no pieciem kāju pirkstiem (kreiliskā) un skaitās kā pirmā starp labvēlīgajām zīmēm.

Latvijas arheoloģijā vissenāk datējami ir šīs zīmes paraugi uz Kārļu pagastā (Cēsu apr.) atrastajām villainēm (no 11.–12. gadsimta). Sagšu jeb villaini grezno no sīkiem bronzas gredzentiņiem veidoti ugunskrusti – labiskie un kreiliskie, apmēram vienādā skaitā. Uz 12. gadsimta Stāmerienas sagšas ir dažādi svastikas varianti (ar kāšu dubultojumiem un tml.) – skaitā pavisam 42 svastikas motīvi 20 variantos.

Latvieši uzskatījuši, ka Ugunskrusts jeb Pērkona krusts simbolizē un piesaista laimi, enerģiju, uguni, pērkonu, vēju, Saules ritu. Ugunskrusts bijis saistīts ar Sauli, Laimu, Pērkonu, tādēļ to mēdza iegriezt bērna gultiņas galā, kā arī ieaust jostā, ar ko bērnu satin. Arī citās jostās tas izmantots ļoti bieži. Agrāk Augškurzemē bijusi paraža, bērnam piedzimstot, spāres galā pakārt kokā grieztu ugunskrustu, ko noņēma, cilvēkam nomirstot. Kā sargājošu zīmi to velk uz sliekšņiem un durvju ailēm, agrāk iegrieza ieročos. Lai māju pasargātu no zibens un ugunsnelaimēm, ugunskrustu piekar vai iegriež virs ārdurvīm. Bieži redzēts arī uz svētakmeņiem.

Ievērojot sakarību starp dainu pieminējumiem un sieviešu apģērba rotājumam lietotajām svastikām, daži autori uzskata, ka šīs zīmes pareizais nosaukums būtu Laimas krusts, nevis citi nosaukumi, kas esot parādījušies tautā tikai pēdējos 100 gados.

Vēl piebilstams, ka svastika ir arī uz sengrieķu vāzēm AMFORĀM, arī uz seno Austrumu naudas monētām. Tur tā (un arī citur) ir arī griešanās simbols. Visumā griešanās Saules gaitas virzienā saistās ar laimi.

Man ir oriģinālā Lielvārdes josta, gatavota pirms daudziem gadiem. Tajā nav nekādu kāšu krustu, bet gan ugunskrusti! Apskatiet, kādas zīmes bija Latvijas kara lidmašīnām – tur bija pareizie ugunskrusti ar pagriezienu pa saulei. Apskatiet īstos Latvijas ordeņus, pulku krūšu nozīmes – visur ir ugunskrusts pa saulei vai vismaz tā stilizēts atveidojums. Pie tam Latvijas ugunskrusti visi bija rombiski, uz smailes stāvoši, tāpat kā zīmēja vācu kāškrustu. Somu lidmašīnām bija kvadrātisks. Hitlers paņēma arī olimpisko sveicienu par «vācu sveicienu», tomēr to olimpiādēs lieto vēl šodien. Vai tādēļ, ka Vācija piesavinājās kādu nozīmi jeb nosaukumu, to vairs nelietot? Tas ir aplami. Tad jau mēs vairs pat gadus nedrīkstam skaitīt pēc vecā parauga, jo arī Hitlers gadus skaitīja no Kristus dzimšanas, nevis no paša nākšanas pie varas.