Šodien visā nopietnībā ir jāizvirza jautājums: vai mums, latviešiem, ir vajadzīga sava valsts? Rodas iespaids, ka Latvijas suverēnā valsts pastāv vienīgi tādēļ, lai tās valdošā elite varētu dižoties ar varu un naudu.

Ja Latvijas valstsvīri paši bez rietumu vai austrumu padomiem nav spējīgi pieņemt nevienu nopietnu lēmumu, ja mēs paši bez ārvalstu palīdzības neesam spējīgi sakārtot savu ekonomiku vai likumdošanu (un tas viss laikā, kad mums esot tik neaizstājami valstsvīri un ierēdņi, kas saņem tūkstošiem latu mēnesī), tad savu valstiskumu neesam pelnījuši. Savu valstiskumu neesam pelnījuši arī tādēļ, ka mēs, vēlētāji, allaž ievēlējam pārsvarā tādus polītiķus, kuŗi neievēro polītiķa pirmo bausli: valsts un tautas intereses - augstāk par personiskām interesēm.

Viena lieta ir, vai mēs, latvieši, esam pelnījuši neatkarību, un cits jautājums ir cik ilgi šī neatkarība saglabāsies. Pēdējais jautājums aktuālizējies tādēļ, ka mūsu valsts vadītāji ar savu polītiku ir ielikuši pamatu Latvijas suverēnitātes zaudēšanai. Pirmkārt, tas ir mūsu Pilsonības likums, kas perspektīvā sekmēs valsts neatkarības zaudēšanu likumīgā, t. i., vēlēšanu, veidā. Otrkārt, tas ir līgums ar Krieviju, ar kuŗu Latvijā ir palikusi militāra piektā kolonna. Treškārt, tas, ka Latvijā praktiski neeksistē nopietna valsts aizsardzības un drošības polītika... Zivs sākot pūt no galvas, valsts - no tās vadības.

Tāda neapskaužama situācija Latvijā izveidojusies tāpēc, ka mums ir gadījušies valstsvīri ar padomisku domāšanu, valstsvīri bez patriotisma jūtām, bez nacionālās pašapziņas un pašlepnuma. Kāpēc mēs tādus vēlējam? Acīmredzot patiess ir arī teiciens: «Kāda tauta, tāda valdība». Nav noslēpums, ka latviešu tautas kvalitāte ir 50 okupācijas gadu sekas. Okupācijas vara labākos patriotiskos cilvēkus iznīcināja vai izsūtīja un to vietu aizpildīja ar pretējas orientācijas latviešiem un kolōnistiem. Otrās LR cilvēki, tostarp arī polītiķi, no saviem priekštečiem pirmajā republikā atšķīrās ar to, ka otrās republikas neatkarība «nokrita no gaisa», tādēļ tie neapzinās tās vērtību. Otrās republikas polītiķiem raksturīga ir Latvijas vēstures, arī tās okupācijas fakta ignorēšana un daudzas citas kaites.

Atliek vienīgi apskaust tādas tautas kā čečeni, albāņi u. c., par kuŗām var teikt «maza, bet lepna tauta». Par mums, latviešiem, var vienīgi teikt: «maza tauta». Diemžēl.

Es tomēr ceru, ka Latvijā beidzot atradīsies polītiskais spēks no godīgiem un patriotiski noskaņotiem cilvēkiem, kam savu uzticību dāvās latviešu vēlētājs un kas spēs pagriezt mūsu valsts stūri pareizajā virzienā.