Skeptiķi un kangari dzīvo pārliecībā, ka trīs de - ir utopija un to atbalstītāji ir donkihoti, bet patrioti mācās no vēstures un turpina cīņu par patiesu Latvijas neatkarību. Patrioti nekad nav padevušies - arī visbezcerīgākajās situācijās ne.

Šodien situācija vairs nav bezcerīga, jo ko tad lai saka un domā par tiem latviešiem, kuri pat visdrūmākajos okupācijas gados ne tikai ticēja un cerēja, bet arī cīnījās par neatkarības atgūšanu? Pat tad, kad ļaunuma impērija bija sagrābusi Austrumeiropu, Kaukāzu un Vidusāziju, kad tās taustekļi sniedzās līdz Āfrikai un Kubai, kad tā uzskatāmi bija savu visvarenību un visatļautību demonstrējusi pasaulei, apspiežot Ungārijas revolūciju, kad tā arī Latvijā izrēķinājās ar Berklavu un viņa domubiedriem. Pat tad latviešu patrioti nedomāja par padošanos un samierināšanos, bet gan par cīņu.

1961. gada sākumā Jānis Ansis Arājs, Vilnis Arājs, Gunārs Dupurs, Imants Berže un citi patrioti sāka visu Baltiju aptverošas pretpadomju organizācijas dibināšanu. Kustība tika apslāpēta pašā sākumā, bet pat tad, kad minētie vīri jau bija «stūra mājas» pagrabos, vēl nenotvertie dalībnieki turpināja darboties.

Deviņpadsmitgadīgais Kārlis Šefers mēģināja saglābt un atjaunot organizāciju, aktīvi aģitējot, iesaistot jaunus dalībniekus, bet arī viņš nokļuva čekas pagrabos.

Čekisti, pesimisti un skeptiķi vīpsnāja, bet patrioti joprojām nepadevās. Pat notiesāti un ieslodzīti katorgas nometnēs tie neatsacījās no savas pārliecības. Arī ieslodzījuma vietās bija skeptiķi saukto «salauzto» vidū. Tie bija cilvēki, kas savulaik bija uzdrošinājušies nostāties pret padomju varu, pret Latvijas okupāciju, bet, čekistu «pāraudzināti», slēpti vai atklāti nostājušies padomju varas pusē. Tādi kā U. Mucenieks, V. Krūklītis un vēl kādi uzdrošinājās ironizēt par, viņuprāt, bezcerīgo fanātiķu veltīgām cerībām uz sarkanās impērijas sabrukšanu. Viņi sludināja, ka tie, kas netic impērijas neuzvaramībai, līdzīgi dumjajam lapsam - kūmiņam, kurš, redzot buļļa vīrišķo atribūtu maisiņu karājamies plānā ādas strēmelē, noticējis, ka tas teju notrūks, un seko bullim, cerot uz gardu kumosu. Tie ir tādi muļķa kūmiņi, kas nesaprot, ka tas nekad nenotiks, apgalvoja ironizētāji. Vai tad var sabrukt impērija, kas jau aizņem vienu sestdaļu zemeslodes, ar milzīgām visu veidu izrakteņu bagātībām; impērija, kam ir vislielākais kodolieroču arsenāls pasaulē, visstiprākā armija pasaulē, kur runā visskaistākajā valodā pasaulē un kurai ir visrafinētākais pasaulē un nežēlīgākais valsts drošības dienests - čeka. Un visuzticamākie pavalstnieki - krievu tauta, kurai pat fašismu sakaut vienai pašai esot bijis pa spēkam. Līdz laikam, kad šī impērija kļūšot par pasaules valdnieci, vairs neesot tālu, bet neliela saujiņa bezprāšu cīnoties par tās sagraušanu.

Tādi vīri kā Ernests Laumanis, Ints Cālītis, Gunārs Rode, Antons Obluks, Gunārs Astra un desmiti citu turpretī prata pierādīt un daudzus pārliecināt par ļaunuma impērijas sabrukuma neizbēgamību un par nepieciešamību ikkatram vienam ņemt dalību pie tās graušanas no iekšienes.

Nāca laiks un parādīja, kuriem bija pareizāks uzskats par norisēm pasaulē un impērijas iekšienē. Tāpat nāks laiks un varēs redzēt, kam ir taisnība šodien: vai tiem, kas apgalvo, ka latviešu tautai nav nākotnes, vai tiem, kas tic, ka tās ziedu laiki nav vairs aiz kalniem.

Politieslodzīto nometnē Nr. 7 ievēroju kādu jaunu cilvēku kas izcēlās ar izteikti eiropeisku izskatu un brašu, smagsvara cīkstonim vai svarcēlājam līdzīgu augumu, ar nosvērta vīra nesteidzīgo gaitu. Pavērojot tuvāk, redzēju, ka arī viņa sejas pantos un acīs ir ierakstīta skaidrība un dvēseles miers. Šis jaunais cilvēks lielāko daļu sava brīvā laika pavadīja Ernesta Laumaņa, Leona Paraseka un Gunāra Astras sabiedrībā. Šie vīri nedraudzējās ar kuru katru. Pie viņiem jaunais cilvēks izgāja labu skolu. Slikts esot tas skolnieks, kurš nepārspējot savu skolotāju. Jaunais cilvēks, kura vārds ir Alberts Caune ar saviem darbiem un drošo valodu un rakstiem laikrakstā «Latvietis Latvijā» rādīja, ka nav bijis slikts skolnieks. Ja L. Inkins un K. Zuika ir atraduši viņā domubiedru, tad var droši uzskatīt, ka pie Latvijas nākotnes veidošanas ķērušies pareizie vīri. Jo viņiem ir bijusi uzņēmība un drosme nodibināt biedrību «Latvietis».

Būsim modri un aktīvi, neļausim sevi uzvarēt ne psiholoģiskajā cīņā, ne «klusajā» pilsoņu karā!