Cicero (106-43 BC), Romas valstsvīrs, orātors un rakstnieks, kādā savā vēstulē citējis sava drauga Pompeja (106-48.BC), Romas ģenerāla un valstsvīra, teikto: «Katru pilsētu pasaulē var ieņemt, ja tikai pie tās vārtiem var pievest ēzeli, apkrautu ar zelta nastu.» Tas bijis romiešu cinisks teiciens: «Katram cilvēkam ir sava cena.»
Patiesībā daudzus cilvēkus var nopirkt. Katrs konflikts vai starp valstīm, vai tautām rada cilvēkus, kuŗu patieso lojalitāti un pārliecību var novērtēt naudas izteiksmē.
Vai nu viņiem nav pārliecības nemaz, vai tā ir par vāju stāvēt pretim naudas vai arī kādiem citiem kārdinājumiem un izvairīties no sevis, savu līdzcilvēku un pat savas tautas pārdošanas. Ciniķis ir pārliecināts: katru var nopirkt, ja tikai īstā cena ir atrasta.
Kristus nebija ciniķis, un Viņš sacīja, ka ir smieklīgi cenot cilvēka dvēseli. Cilvēks var iegūt visu pasauli un arvien ir zaudētājs, ja viņš pazaudē savu dvēseli (Mt. 16:26). Nekas nevar kompensēt tās zaudēšanu. Cildenumu nevar nopirkt, lai cik liela cena ir piedāvāta. Drošsirdībai nelaimes, posta priekšā nav cenas, un draudzība nav tirdzniecisks darījums.
Lojalitātei nav cenas! Tās ir patiesības, kas katram ir jāpatur un kas nav grūti saprotamas.
Svētos rakstos mēs lasām par Jūdasa nodevību. Par to Jūdasa vārds ir identisks ar vistumšāko no visiem noziegumiem. Dante savā slavenajā poēmā «Dievišķā komēdija» nolicis Jūdasu vienu pašu elles (Inferno) dziļākā vietā, apkaunotu pat no tiem, kas izdarījuši iespējami ļaunāku noziegumu. Jūdasam bija pašam sava cena, un tur bija tie, kas labprāt to maksāja. Jūdass darīja to, ko daudzi pirms viņa bija darījuši: viņš pārdeva savu Draugu, pats sevi un Dievu. Jūdass nebija pēdējais cilvēks pasaulē ar šādu kārdinājumu - pārdot draudzību, lojalitāti un pārliecību. Jūdasa grēks tiek atkārtots katru dienu, un tā ir pasaulē parasta aina. Ja kāds nezina, kas ir grēks, lai paskatās uz Jūdasu, tad sapratīs, kā tas darbojas un kur tas noved.
Šis Jūdasa grēks kā briesmīga, nedziedināma sērga ieskaņojusies arī Latvijas valsts polītiskā atnesot daudz ļauna un nevēlamā latviešu tautai. Polītisko partiju, kā arī atsevišķu polītiķu savstarpējā andele un pārdošanās jau kļuvusi par ikdienas pašsaprotamu parādību. Dievs to visu redz un vērtē: «Sāls gan ir laba lieta. Bet kad pat sāls maitājas, ar ko to atkal varēs uzlabot? Viņa tad vairs neder pat ne zemei, ne mēsliem: tā ārā metama. Kam ir ausis dzirdēt, tas lai dzird.» (Lukasa 14:34,35) «Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un no ļaudīm saminama.» (Mt. 5:13).
Nepārtraukti dārdošā burzma, kņada un troksnis, kas plūst no Jēkaba ielas pāri Rīgas torņiem un latviskai zemei, sen pārsniedz seno rudens gadatirgos notiekošo noliesējušo lopiņu maušanu, jēru blēšanu, ar baušlāgu sirgstošo zirģeļu sprauslāšanu un iekarsušo šeftnieku bļaustīšanos. Nav nevienam ko brīnīties, tur top lielās pūlēs izkalts «polītiskās nācijas» projekts!!
Šajā varas un materiālās iekāres andelēs, pašdēvētās 100 gudrās galvas un dvēseles iztukšojušās no sava mentālā, morālā un garīgā potenciāla līdz pat pašam dibenam.
«Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena.» (Pāvila v. Rom. 3:11). Dievs no tiem, kas uzņēmušies atbildību par Viņa radīto tautu, prasa atskaiti par tai sniegto: darbiem, kalpošanu, mīlestību un ziedošanos. Atskaiti par tautas morālo, garīgo un materiālo vērtību sargāšanu. Par labklājību, drošību un laimi.
Simtgalvainais kollektīvs, klaiņo uz tā paša piecdesmitgadīga sarkanā tepiķa un nav atsārņojies, lai būtu kopība, vai vienotība ar tautu. Tā ir atstāta, pamesta un pazaudēta. Tā vairs labi neiederas, līdzīgi kā patrioti, nacionāļi un leģionāri jaunveidotā Latvijas tautā kopā ar okupantiem.
Tautas kalpu domāšanā un apziņā nav domu, ka tautai doto solījumu pildīšana, ir viens no svētākiem pienākumiem pret to un to tāpat kā bausli nedrīkst nepildīt. Arī tas viņiem nepielec, ka kopā ar dzīvības dāvanu Dievs cilvēkam devis arī atbildību un pienākumus.
Šķiet, ka tiecoties uz iespējami augsto posteni valstī, šos cilvēkus vilinājusi viena vienīga vīzija: privilēģija, kaut arī tikai snauž un žāvājas, makam un māgai brangā uzpilde nezudīs. Kalpošanas iespējamības nav viņu interesēs, un Svētos rakstos tos sauc par blēdīgiem kalpiem un pavēl iemest galējā tumsībā. (Mt. 25). Arī Jūdasa sirds iekāre un acu skats bija virzīts ne uz ko citu, kā tikai uz sudraba gabaliem.
Ļaudīm arvien vēl dzīvi atmiņā, kā tautas kalpi vēlēšanu laikā braukāja apkārt. Cik viņi bija smaidīgi, piemīlīgi, saprotoši - tīrie eņģeļi, tikai spārniņu trūka. Tautas un tēvzemes mīlestības apliecinājums izskanēja tik iejūsmīgi, kā uz mandolinas notirkšķināts. Sasolītie prieki un labumi, kas sagaidāmi, ja tikai tiks tronī, ne vienai vien lauku māmiņai izraisīja pateicības asaras nobirdināšanu.
Un tagad atkārtoti tas pats vēlētājs jautā, kas ar viņiem noticis, ka vairs neparādās, kur kādreiz cienīgi sagaidīti? Kur palikuši šie starojošie, dedzīgie vēlēšanu laika patrioti, nacionāļi, tautas un tēvzemes mīlētāji, taisnības un tiesību valsts cēlāji un sargātāji, okupācijas seku, korumpētības, kontrabandas, mafijas un reketieŗu likvidētāji? Latviešu valodas, kultūras, latviskās Latvijas sargātāji? Valsts interešu aizstāvji! Labklājības cēlāji un no bada un nabadzības mirstošo pensionāru glābēji. Pilsoņu tiesību sargātāji, patiesības un taisnības aizstāvji. Šādi solījumi un daudzi citi, atkārtoti kopš atmodas kā galvā iekalti baušļi, kā pātari no kanceles ir bijis jānoklausās. Ja kāds iedrošinājās apšaubīt solījumus, ka senie labie ziedulaiki būs atkal atpakaļ, tas tika nodēvēts par garā vāju, ticībā noliesējušu un dvēselē izžuvušu.
Un kāds rezultāts? Tikai vilšanās, pazemojums, negodīgums un krāpšana. Atpazīt savus ievēlētos, savas polītiskās partijas ir pilnīgi neiespējami. Viņu kādi bija, vairs nav. Solījumi pasviesti vējam, kā Jupiters (seno romiešu debesu dievs) pasvieda savas lūgšanas. Tie, kas šajās dienās klaiņo pa Jēkaba ielu, tie klaigā pavisam citu meldiņu, kam nav nekādas līdzības ar to, kad braukāja apkārt un bija jāklausās pātarošānā. Kažoks mainās, piemērojoties katrai situācijai.
Šādu ir ačgārnu domāšanu Lucifers integrējis savā kalpībā un ko latviešu tautai vajadzēja izbaudīt 50 gadus, sagādājot daudz ciešanas un nelaimi! Tas turpinās arī šajās dienās. «Ir suga, kas pati savās acīs šķīsta, bet no saviem sārņiem nav mazgāta» (Salamana sakāmv. 30:12). «Iegaumē, tam visam nav cita gala kā satrūdējums un nāve.» (Prav. Amos).
Atliek tikai palasīt iznākošo laikrakstu lapaspuses, lai zinātu un būtu pārsteigts, ar ko gan visu nodarbojas saucamie tautas kalpi. Ar visu citu, tikai ne ar nepieciešamāko un svarīgāko, kas ir tautas un valsts interesēs! Viss saistās ar dažādām machinācijām, nelikumībām, nejēdzībām un pašu sabrūvētām nelietībām!
Tāda ir Latvijas polītiķu polītiskā kultūra! Neķītrākais, zemiskākais un nodevīgākais cinisms pret vēlētājiem, pret visu tautu un tēvzemi. Viss, kas tiek darīts, ir darīts iespējami nepareizi. Valodas cenošana un tās izpārdošana pretinieka priekšā ir nodevība! Nepilsoņu dēļ, nav jāmaina valsts valodas likums. Ja nerunās vairs latviešu valodu, nebūs arī vairāk latviešu tautas. Civilokupantiem izsniegt pases, nepārbaudot un nezinot viņu lojalitāti Latvijas valstij, ir neattaisnojama un nosodāma rīcība. Nekādā ziņā nav attaisnojama arī īpašumu un zemes izpārdošana «juridiskām personām»! Kad tas būs paveikts tik lielā mērā, kā tas notiekas, latviešu tauta atkal būs vergu kārtā iznīcināšanai. Tā ir nodevība!? Jūdass nodeva tikai vienu - savu Draugu. Bet te ir nodota visa tauta!
Labi atceros, kad prezidents Kārlis Ulmanis 1934. gadā bija padzinis no Jēkaba ielas augstā nama skandalozos darboņus, mans tēvs, kas bija dedzīgs Ulmaņa cienītājs, sacīja: «Riktīgi darīts, viņi nezināja neko vairāk (darīt) kā tikai ķēzīties!» Lauku cilvēka vienkāršā valoda un patiess lietas vērtējums.
Šī raksta autors, kas audzināts stingrā Ulmaņa garā ne mazāk un ne citādi ir gatavs godināt tā paša nama polītiskās nācijas jaunbiedrus. Pedofilu greizsirdīgās mīlas intrigas ar vēl smacējošāku «parfīmu» kā tanīs senās dienās maitā tālu aiz Rīgas dzīvojošo ļautiņu morālo un garīgo gaisotni.
Lāčplēši cīnījās, lai paši būtu kungi savā zemē, nevis kāda «Latvijas tauta» kopā ar pretinieku! Un latviešu tauta pateicībā 11. novembrī katru gadu šos Pirmā pasaules kaŗa varoņus godina. Un tieši tāpat leģionāri cīnījās pret vēl briesmīgāku ienaidnieku Otrajā pasaules kaŗā, lai latviešu tauta laimīgi un svētīgi dzīvotu savā Dieva dotajā zemē. Leģionāriem svētku (svinamā) diena ir 16. marts. Kam dārga sava tauta un tēvu zeme, un tās sargātāju nestie upuŗi un ziedošanās, nolieks šajā dienā savas galvas pateicībā un godinot kritušos un dzīvos varoņus! Dievs lai svētī mūsu tautu un mūsu karavīrus, un kritušo varoņu atdusas vietas! Lojalitātei savai tautai un tēvu zemei nav cenas, bet, to cenojot pretinieka priekšā, ir nodevība!
K. Zuika, BD,
biedrības «Latvietis» prezidents