Kopš biedrības «Latvietis» izveidošanas pagājuši septiņi gadi, un daudzi latvieši interesējas par tās darbību, būtību, mērķiem utt, un īpaši laikā, kad nepieciešams apvienot patriotiskos spēkus.

Mums pārmet, ka neiesaistām jaunus dalībniekus, kāpēc nepalielinām savu ietekmi, kāpēc aktīvi neuzņemamies iniciatīvu apvienot latviešus, tāpēc, lūk, cilvēki esot spiesti dibināt jaunas organizācijas.

Manas pārdomas par šo problēmu nav vērstas pret konkrētiem cilvēkiem vai organizācijām; tas ir šādu norišu būtības vērtējums; protams, kā es to izprotu, un neapgalvoju, ka tā ir patiesība pēdējā instancē.

Organizācijām mēdz būt oficiālie mērķi, ko tās ieraksta savos statūtos un programmās, un patiesie mērķi un darbības veids, t.i., tas, ko organizācija patiesībā dara vai arī nedara.

Jebkurai organizācijai, lai tās darbība būtu efektīva, ir jābūt savai, oriģinālai ideoloģijai: tām, kas sludina jau esošu organizāciju mērķus, nav īstas nākotnes, un tās, tiek mākslīgi uzturētas, darbojas galvenokārt vadītāju interesēs, publiski pasludinātiem mērķiem pastāvot tikai uz papīra.

Lai cilvēki uzzinātu par jauno organizāciju, tās mērķiem, idejām un to sasniegšanas līdzekļiem, par to jāinformē sabiedrība, un šādu darbību sauc par propagandu. Propaganda nodrošina organizācijai jaunus dalībniekus un atbalstītājus. Organizācijai jāattīstās dabiski, tas ir: jo vairāk cilvēku uzzina par tās mērķiem, idejām un darbības veidiem, jo vairāk rodas atbalstītāju, no kuriem daļa iesaistās tās darbībā, kļūstot par dalībniekiem. Ja organizācijas dalībnieku skaits palielinās straujāk nekā izplatās informācija par to, tas liecina, ka jaunie dalībnieki nevis atnākuši paši, bet savervēti, pierunāti personīgi. Lai tādi cilvēki arī aktīvi darbotos organizācijā, tie katrreiz būs jāpierunā, jāpārliecina, to rīcība būs neefektīva. Ja organizācijā šādu uzaicināto ir daudz, tas ierobežo citu iesaistīšanos, tādēļ, ka priekšā jau ir tādi, kas nav aktīvi, un darboties gribošie tad neiesaistās. Organizācija kļūst dzīvot nespējīga. Šādā mehāniski radītā organizācijā vadībā parasti ir tās dibinātāji, kas bieži vien necenšas iesaistīt par sevi spējīgākus cilvēkus tāpēc, ka tie apdraud viņu amatus. Tas organizācijai atņem iespēju augt, pilnveidoties, attīstīties. Katra vadītāja, ja vien viņš ir patriots, galvenais pienākums ir prast novērtēt savas spējas un, ieraugot cilvēku, spējīgāku par pašu, virzīt to savā vietā. Viņš pats gan it kā zaudē, taču organizācija iegūst un rezultātā arī viņš pats. Jaunai organizācijai šādu cilvēku atrašanās vadībā ir liktenīga; viņi ir kā suns uz siena kaudzes: pats nespēj un citam neļauj.

Tādēļ pēc organizācijas dibināšanas nebūtu jāpievēršas intensīvai jauno dalībnieku iesaistīšanai, bet gan savu mērķu, ideju un to sasniegšanas veida popularizēšanai (propagandai) un tikai tad no ideju piekritējiem rūpīgi jāatlasa spējīgākie organizācijas struktūru vadītāji. Propagandas galvenais uzdevums ir vervēt atbalstītājus, bet organizācijas vadības uzdevums ir no tiem veidot organizācijas jaunos dalībniekus. Par organizācijas atbalstītāju var kļūt katrs, kas atbalsta tās mērķus, bet par organizācijas dalībnieku tikai tas atbalstītājs, kurš gatavs cīnīties par šo mērķu īstenošanu un aktīvi aizstāvēt šo pārliecību.

Pēc laika jāpārskata esošo vadītāju atbilstība amatam un nepieciešamības gadījumā tie jāmaina. Bieži gadās tā, ka spējīgākie cilvēki sākumā ir grūti pamanāmi un tikai pēc kāda laika un darbošanās jaunajā organizācijā to patiesās spējas kļūst redzamas. Nevajadzētu baidīties un droši riskēt, dodot iespēju jaunajiem dalībniekiem izmēģināt savas spējas. Stagnācija ir ļoti bīstama.

Jāprot arī atšķirt labus teorētiķus, kam daudz labu ideju, no tiem, kas spēj tās neatlaidīgi īstenot. Runājot līdzībās: nepieciešami komponisti, kas meldiņus raksta, taču jāatskaņo tie ir orķestrim. Orķestra dalībniekam nav obligāti prast sacerēt, tāpat kā nav gudri prasīt, lai komponists tajā laikā, kad varētu komponēt jaunus darbus, nodarbotos ar veco atskaņošanu. Nav jēgas strīdēties par to, kas ir svarīgāk: prast formulēt idejas un mērķus vai mācēt tos īstenot. Viens bez otra nav nekas. «Visskaistākā teorija neko nenozīmēs un paliks pilnīgi bezmērķīga, ja neatradīsies vadonis, kas pratīs to aizvadīt līdz cilvēkam. Un otrādi. Ja arī praktiskajam vadītājam ir ģeniāla vadoņa vēriens un īpašības, taču liela labuma nebūs, ja neatradīsies pietiekami gudrs teorētiķis, kas formulēs cīņas mērķus. Teorētiķa, organizatora un vadoņa īpašību kopums vienā un tajā pašā personā ir viena no visretākajām parādībām uz zemes. Šo trīs īpašību esamība vienai personai arī rada izcilu vadoni. (A. Hitlers, «Mana cīņa»)

Vadītājam cilvēki jāpieņem tādi, kādi tie ir, un jāizmanto kopējam mērķim katra spējas, tāpat kā jārēķinās arī ar savu cilvēku vājībām. Tikai ievērojot visu iepriekš minēto, var izveidot dzīvot, augt, kā arī attīstīties un kļūdas labot spējīgu organizāciju. Organizāciju, kas rūpēsies un cīnīsies par latviešu tautas izdzīvošanu.

Organizācijas propaganda nedrīkst pieklust ne mirkli, tai jābūt visu laiku, lai organizācija varētu pastāvīgi vairot savus atbalstītājus un ietekmi. Viens no organizācijas propagandas veidiem ir dažādi preses izdevumi, jo tos cilvēks var nodot citam un arī pēc ilgāka laika var atkārtoti izlasīt. Vājš propagandas ierocis ir vienreizējas uzstāšanās radio vai TV. Tām ir acumirklīgs iespaids, un dzirdētais un redzētais ātri aizmirstas, tādēļ, ka šodien izplatāmās informācijas apjoms ir tik liels, ka jēga izmantot raidošo vārdu ir tikai tad, ja to iespējams darīt regulāri. Propagandai ir ļoti liela nozīme, un pat skaitliski maza organizācija ar to var veikt daudz vairāk nekā skaitliski liela, bet bez propagandas iespējām.

Tieši tādu attīstības ceļu iet arī biedrība «Latvietis». Mūsu idejām un darbībai ir daudz noliedzēju, un tie pat nemana, ka paši jau izmanto mūsu skatījumu, darbības veidus, pat noraksta veselām rindkopām no mūsu programmas un citiem dokumentiem, ieceļot sevi autoru godā. Mēs neesam greizsirdīgi vai skaudīgi, jo mūsu galvenais mērķis ir, lai mūsu idejas īstenojas; kurš ar kura spalvām dižosies, nav galvenais. Svarīgi, lai latvietim Latvijā kļūst labāk! Un tas bierības programmā ir izteikts nepārprotami:

«Biedrība «Latvietis» ir brīvprātīga, sabiedriska Latvijas valstij lojālu latviešu organizācija, kuŗa darbojas saskaņā ar biedrības statūtiem un iekšējās kārtības noteikumiem par organizācijas iekārtu, dalībnieku pienākumiem un tiesībām.

Biedrībā «Latvietis» uzņem latviešus, kas tajā iestājas brīvprātīgi un kuŗi morāliski atbilst biedrības prasībām. Biedrībā var uzņemt arī cittautiešus, ja to ģimenes valoda ir latviešu.

Biedrības «Latvietis» mērķis un uzdevums ir aizstāvēt latviešu sociālās intereses un polītiskās tiesības un panākt, lai Latvijā latviešiem būtu pirmtiesības, kuŗas atļauj ANO starptautiskā līguma fakultatīvais protokols par civīlajām un polītiskajām tiesībām, kas pieņemts 1966. gada 16. decembrī ar ANO rezolūciju 2200 A (XXI), stājies spēkā 1976. gada 23. martā un Latvijas Saeima ir pieņēmusi 1994. gada 10. maijā. Šīs Konvencijas 4. pants nosaka: «Kritiskā situācijā, kad ir apdraudēta nācijas dzīvība un ja tas ir oficiāli pasludināts, tad šīs konvencijas dalībvalstis drīkst veikt pasākumus, kuŗi atšķiŗas no šīs konvencijas noteiktām saistībām tādā mērā, ko nosaka situācijas kritiskums».

Biedrība «Latvietis» uzskata, ka latvieši savā dzimtenē, ko tiem ierādījis Dievs, ir nonākuši tādā situācijā, ka bez īpašu apstākļu radīšanas nav iespējams apturēt to izmiršanu. Lai latvieši sasniegtu pirmskaŗa demogrāfisko līmeni, ir nepieciešams latviešiem Latvijā radīt īpašus to skaitlisko pieaugumu veicinošus apstākļus. Lai to sasniegtu, saskaņā ar ANO starptautiskā līguma par civīlajām un polītiskajām tiesībām fakultatīvo protokolu ir nepieciešams veikt pētījumus un ar precīziem datiem pierādīt, ka latvieši izmirst. Tad Latvijas valdībai šis fakts ir starptautiski jāpasludina. Tas mums dos tiesības pieņemt likumus, ar kuriem noteikt latviešiem Latvijā pirmtiesības. Praktiski tas nozīmē to, ka vispirms ar darbu ir jāapgādā latvieši, pensijas vispirms ir jāmaksā latviešiem, latviešu ģimenēm par katru jaundzimušo bērnu ir jāmaksā pabalsts, kas ir līdzvērtīgs vidējai algai valstī. Tikai šāda valsts attieksme spēj nodrošināt latviešu tautas izdzīvošanu.»

Latvieti, ja tev ir grūti, atrodi to latvieti, kam ir vēl grūtāk, un palīdzi viņam!

Nevis Latvija pastāv tāpēc, lai partijas un politiķi varētu parādīt, cik tie labi un gudri, bet gan partijas tiek veidotas tāpēc, lai kaut ko izdarītu Latvijas labā. Ja tās to negrib, tad to pastāvēšanai zūd jēga.