Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Kas valda valodu, valda prātu

Vēlies pievienoties?


Kāpēc mūs neieredz?
11.05.2006

Sirma latviešu leģionāra pārdomas

Nevien katram Latvijas pilsonim, bet katram par Latviju un tās vēsturi kaut cik ieinteresētam cilvēkam vajadzētu vismaz mēģināt apjēgt, kādos apstākļos radies latviešu leģions, kādi tolaik bijuši polītiskie un sabiedriskie apstākļi.

1941. gada jūnijā, toreizējai Lielvācijai sākot kaŗu pret PSRS, latviešu apziņā vēl bija tikko piedzīvotais, vēlāk par baigo dēvētais gads. Ik latvieša sirdī, ja vien tā nebija ar boļševisma sērgu saindēta, iespīdēja cerība par atbrīvošanos no nīstamā padomju jūga, kas 1940. gada 17. jūnijā, nekādi Latvijas neprovocēts, bija iebrucis, mēneša laikā vardarbīgi iznīcinājis plaukstošās valsts polītisko, sabiedrisko un saimniecisko struktūru, veicinājis sabiedrības tumšāko spēku nākšanu pie varas, gada laikā cirtis dziļas brūces latviešu tautas dzīvajā miesā, līdz nāvei spīdzinot un iznīcināšanai izsūtot desmitiem tūkstošu latviešu, tai skaitā pat septiņus tūkstošus sieviešu un četrus tūkstošus bērnu. No represijām gan visvairāk cieta turīgākas un inteliģentākās aprindas, un daudzi vēl to pat lāgā nenojauta, jo visas brutālās akcijas bija norisušas lielā slepenībā, parasti nakts tumsā.

Taču īlenu maisā nenoslēpsi, un jau drīz pēc 14. jūnija masu izvešanām tauta par to uzzināja, tāpēc ar nepacietību gaidīja vācu armijas ienākšanu. Nav noslēpums, ka to sagaidīja ar ziediem un patiesu prieku pretēji tam, kā bija pirms gada, kad krievu karavīrus ar «prieku» sagaidīja vien nedaudzi tumši elementi un par mūsu visu lielu pārsteigumu daudzi žīdu tautības pārstāvji. Līdz 1940. gada jūnijam žīdiem Rīgā bija pastāvējušas gan savas reliģiskās un sabiedriskās organizācijas, gan tirdzniecības un citas saimnieciskas darbības tiesības, gan savas skolas, laikraksti, sporta biedrības, pat žīdu teātris. Katrā ziņā žīdiem nebija ne mazākā iemesla uzskatīt sevi par atbrīvotiem, jo viņi nekādā veidā nebija apspiesti. Par čekas briesmu darbiem faktiski uzzinājām tikai pēc tam, kad Rīgu un Latviju atbrīvoja no boļševikiem, jo tikai tad atrada līdz nepazīšanai čekas upuŗu sakropļotās mirstīgās atliekas. Domāju, katrs tā laika liecinieks šos šausmu skatus ir dziļi pārdzīvojis un viņa sirdī iededzies ienaids pret tiem, kas bez iemesla atļāvās tā izrīkoties pret latviešiem.

Nedaudzie latvieši, kas sākumā iestājās tā saucamā Arāja komandā, pārsvarā bija čekas upuŗu radinieki un atriebēji, un nekādā gadījumā nebija vācu ekspansijas polītikas piekritēji, kā to šodien cenšas apgalvot daži pārgudri polītiķi. Traģiskākais visā šajā žīdu šaušanas akcijā bija tas, ka īstie vainīgie, kaŗam sākoties, bija paguvuši aizbēgt uz Krieviju, bet ciest nācās viņu tautasbrāļiem. Taču šajās eksekūcijās nekādā gadījumā nav vainojama nedz Latvijas valdība, nedz arī latviešu tauta, jo, pirmkārt, Latvijas territorija bija okupēta, valdība - vardarbīgi likvidēta, bet nedaudzo Arāja vienības dalībnieku līdzdalība zināmā mērā ir izskaidrojama ar atriebības jūtām, bet tas nekādā gadījumā nav attiecināms uz visu latviešu tautu. Ir taču zināmi daudzi gadījumi, kad latvieši palīdzējuši žīdiem paglābties no vajāšanām.

Bet vēstures rats turpināja griezties, vācu uzbrukums Padomju savienībai apsīka un kaŗa norise pagriezās pretējā virzienā. Lielvācijas vadība, sapratusi, ka saviem spēkiem vien nevarēs apstādināt aizvien pieaugošo pretinieka spiedienu, nolēma iesaistīt citu tautu kaŗotājus. Tā radās ideja par latviešu leģiona dibināšanu. 1943. gada martā lielā ātrumā iesauca vairākus gada-gājumus, tiem piepulcināja līdz tam kārtības uzturēšanai dibinātos policijas bataljonus. Jau maija sākumā pirmos divus leģiona pulkus iekļāva purvainajā Volchovas frontes iecirknī ziemeļos no Novgorodas, kur tie varonīgi turējās līdz nākamā gada janvārim, kad pēc ziemeļu frontes pārrāvuma sākās atkāpšanās ar kaujām, kas turpinājās līdz martam, kad latviešu leģionu papildināja ar otru divīziju, kas tad arī turpināja aizstāvēšanās kaujas Latvijas pierobežā pie Ostrovas un Opočkas, pakāpeniski un ar kaujām atkāpjoties cauri Latgalei un Vidzemei, līdz 1944. gada rudenī 19. divīzija ieņēma aizsardzības pozīcijas Kurzemē, bet 15. divīziju pārcēla uz Pomerāniju. Iesaukšana leģionā bija turpinājusies pusotra gada. Pavisam ap 140 tūkstošiem latviešu vīru un jaunekļu, no kuriem daudzi jau bija krituši, daudzi smagi ievainoti kaujās, pēc Rīgas krišanas daļa savas vienības bija atstājuši, taču Kurzemes aizstāvēšanas kaujās 19. divīzija pierādīja visīstāko varonību un dzimtenes mīlestību. Par to rakstīts daudz un varbūt tomēr par maz, ja šodien attieksme pret latviešu leģionu ir tik klaji necienīga un nepelnīti nievājoša. Katram Kurzemes cietokšņa aizstāvim šodien pienākas pateicība vispirms no tiem tūkstošiem latviešu, kam leģionāri nodrošināja iespēju rast rietumos patvērumu un glābiņu no sarkano varmāku represijām. Arī tik centīgie Latvijas tēla meklētāji varētu pirmām kārtām pieminēt tieši šos varonīgos savas dzimtās zemes aizstāvjus, kas dažkārt pat septiņpadsmit reižu pēc kārtas atsita ienaidnieku uzbrukumu, nevis Latvijas tēla spodrināšanai izmantot krievu sportistus vai citādus artistus.

Sen ir laiks sastādīt to pret boļševismu cīnījušos kaŗavīru sarakstus, kas par kaujas nopelniem saņēmuši dažādu pakāpju dzelzskrustus un trieciennozīmes, kā savulaik drosmīgākie Latvijas atbrīvošanas cīņu kaŗavīri saņēma Lāčplēša kaŗa ordeni. Ne mazāku cieņu pelnījuši kaŗavīri, kas šinī cīņā atdevuši savu dzīvību, saņemot par to bērza krustu, ko bezdievīgie boļševiku salašņas pēc tam nopostīja, nolīdzinot kapa vietas līdz ar zemi.

Ka latviešu leģionāri nav nekādi vācu pakalpiņi, liecina tas, ka daudzi pēc kaŗadarbības beigām Kurzemē, citos novados pat vēl tai risinoties, iesaistījās nacionālo partizānu kustībā, lai turpinātu cīņu pret boļševistiskajiem paverdzinātājiem un terroristiem, cerēdami, ka rietumu sabiedrotie kā 1919. gadā palīdzēs Latvijai atgūt neatkarību, taču Jaltas un Potsdamas konferencē par Baltijas valstu neatkarību aizmirsa, augstsirdīgi atstājot to likteni PSRS ziņā. Arī viņu, nacionālo partizānu, savas dzimtenes brīvības cīņu varoņu saraksts būtu Latvijas tēla cienīgs.

Vīzentāla centrs un Maskava vienā balsī mums aizrāda par Leģiona dienas atzīmēšanu, par leģionāru gājieniem, par žīdu šāvēju netiesāšanu un citiem nāves grēkiem, bet mūsu gaišie prāti pa galvu pa kaklu cenšas iztapt Eiropai, kas ciniski piedāvā mums integrēt 50 okupācijas gados pārkrievošanas nolūkā iepludināto padomju pilsoņu milzīgo masu. Tai pašā laikā nevienam neienāk prātā PSRS mantiniecei Krievijai piestādīt rēķinu par latviešu tautai sagādātām ciešanām un Latvijas valstij nodarītiem materiāliem zaudējumiem. Mums, latviešu leģionāriem, kas stāvējuši pret boļševismu, ir sevišķi sāpīgi noraudzīties, ka atjaunotās Latvijas neatkarības gados joprojām vēl nav veikta deboļševizācija un dekolonizācija, ka valdošā elite vēl arvien sastāv no bijušajiem padomju funkcionāriem un to pēcnācējiem, ka Latvijas ekonomika pārsvarā ir nelatviešu rokās, kas ar kontrabandu tīši grauj Latvijas lauksaimniecību, saistās ar ārzonu firmām, nemaksā nodokļus, darbā nepieņem latviešus, tādējādi kaitē Latvijas valstij. Arī par valstī arvien straujāk pieaugošo kriminalitāti mums jāpateicas mūsu mīļajiem kaimiņiem. Zem demokratijas un brīvā tirgus maskas pašlaik valstī noris visaptveroša dabas resursu izlaupīšana un pamatiedzīvotāju paātrināta dzīšana absolūtā nabadzībā un beztiesībā.

Latviešu leģionāri un citi nacionālās brīvības cīnītāji ir tie, kas ar šādu stāvokli nevar un negrib samierināties, kas visur un vienmēr pauž neapmierinātību ar valdošo dubultmorāli, ar patriotisko centienu slāpēšanu bailēs no pasaules un Eiropas kosmopolītu dusmām, nevar un negrib samierināties ar izmisīgiem centieniem naturālizēt visus tos, kas ar savu krievisko klātbūtni traucē mums dzīvot mierīgu, nacionālu dzīvi savā tēvzemē, jo šī nav tikai etniska, bet arī sociāla un saimnieciska problēma. Lūk, īstais iemesls, kādēļ leģionāri netiek cienīti, jo viņi nepārstāj atgādināt par Latvijas valsts piecus gadu desmitus ilgušo padomju okupāciju, par visām tās laikā latviešu tautai nodarītām pārestībām - masu deportācijām, tautsaimniecības struktūras deformēšanu, nacionālā ienākuma izmantošanu pasaules komūnisma ambīcijām, territorijas absolūtu piesārņošanu, zem Latvijai absolūti nevajadzīgās, tikai bruņošanās vajadzībām paredzētās rūpniecības apkalpošanai nepieciešamo strādnieku piesaistīšanas maskas pārkrievošanas nolūkā apmēram viena miljona padomju pilsoņu iepludināšanu, reāli apdraudot latviešu tautas fiziskās izdzīvošanas iespēju.

Leģionāru nacionālā stāja šodien ļoti traucē dažādiem kangariem, kosmopolītiem, krāpniekiem, polītiskiem iznireļiem un valsts nacionālo interešu nodevējiem netraucēti turpināt Latvijas izlaupīšanu un pārvēršanu par pasaules nabagmāju.


Aleksandrs Frīdrichs Neilands,
leģionārs, nacionālais partizāns,
10,5 gadus Vorkutas katordznieks,
pēc tam vēl visādi citādi represētais,
taču joprojām nepadevies.

Komentāri
Irēna  11.05.2006 23:50:56
Tas, ka godājamā vīra atmiņu un uzskatu apkopojumu ikviens jaunietis var brīvi lasīt Internetā, ir saviļņojošs fakts. Vai to varēja iedomāties mūsu vecvecāki un vecāki?/jā, pēdējā laikā mēģinu atrast pozitīvo katrā nacionālisma izpausmē, jo piliens pie piliena veido jūru.

Alvils  12.05.2006 10:13:47
Žēl tikai, ka vēl dzīvo leģionāru paliek arvien mazāk un mazāk... Pēc gadiem 10 to būs pavisam maz - ja vispār būs...

Alvils Bērziņš  12.05.2006 11:09:04
Aivara Gedroica komentāru, kuru viņš šeit bija publicējis, dzēsu. Domāt var dažādi, un savas domas izteikt nav aizliegts, tomēr jādomā par toni, kādā to dara. Viens no komentēšanas noteikumiem ir nepamatoti neaizskart ne līdzīgi domājošos, ne pretiniekus.

Aivars Gedroics  15.05.2006 09:39:23
Un vai tas draņķis nebija pirmais mani aizskāris? Es jau tikai aizstāvējos!

Alvils Bērziņš  15.05.2006 09:49:26
Tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka Tev nav nekādu tiesību sirmu leģionāru saukt par draņķi. Šajā sakarā vēlētos Tevi brīdināt - ja vēl reizi biedrības mājaslapā ierakstīsi kādu komentāru, kurā pārkāpsi komentēšanas nosacījumus (un tos, līdzīgi kā visi citi reģistrētie lietotāji, saņēmi reģistrācijas e-pastā), nāksies bloķēt Tev komentēšanas tiesības. Nedrīkst apvainot citus latviešus - jo sevišķi, ja tam nav pamatojuma.

Aivars Gedroics  15.05.2006 10:53:34
Labi, ka viņam mani apvainot bija pamatojums, vai ne?

Alvils Bērziņš  15.05.2006 10:58:20
Nezinu un, godīgi sakot, mani tas neinteresē. Savstarpējos kašķus vari kārtot personīgi, nevis piesārņojot Latvijas interneta telpu. Ja nu dikti gribās šādas lietas publiskot (kas gan, manuprāt, ir stipri bērnišķīgi), izveido pats savu mājaslapu/blogu, kurā vari publicēt visu, ko vien vēlies.

Baiba Eihenberga  17.05.2006 16:51:37
Irēna: Visu cieņu! Tā ir liela māksla atrast labo ikkatrā lietā. Ne visi to var (un grib) :)


Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Banga, Glorija
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».