Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Būt latvietim

Kas valda valodu, valda prātu


Pilsoņa lūgšana
12.05.2006

Domājot par sarkano varas gadu upuru bērēm, kas vēl nebeigsies trešajā gadu tūkstotī pēc Kristus, jūtot nebūšanas, kas ar caurvēju vien tik drīz nemainīsies. Tas Kungs, kura ziņā mūsu liktenis, mūsu nākotne, jālūdzas, lai, savā nomodā būdams, Viņš nenovērš savu dzīvo aci no savas Dainu tautas, lai tai bezgalīgi nevajadzētu nīkuļot pārmaiņās radīto garo, kultivēto ēnu vēsumā.

Jaunajā simtenī kā Tavs un Latvijas pilsonis ticu un lūdzos: mums vairāk nevajadzēs ne atsevišķi, ne visiem kopā sajust nemieru vai bailes par dzīves dabīgo pamatu - mūsu zemi, lai tā, neskatoties uz valdošo nepolitikas chaotismu stipras lauksaimniecības veidošanā, tomēr paliktu tautas īpašumā un kopšanā mūžīgi mūžos. Sevišķi zinot, tās plaukšanā glabājas kāpnes tautai uz debesīm. Aicinājumiem, mudinājumiem jākļūst visu zemniecības spēku atraisītājiem. Zemes ļaudīm pašiem jākļūst organizētākiem, dzīvākiem uzņēmībā, jāatgūst vecā kvalitāte, jāatrod jauna seja. Jo zemkopība ir mūsu turības spogulis - galvenā un vienīgā dabīgā bagātība, no kuras ceļas vērtīgs saturs un kura veido veselīgu attīstību, lepnus raksturus, un visām tautsaimniecības nozarēm ir arī pamats un ķīla drošai, veselīgai nākotnei.

Kungs, kas pavasara vējiem dāvini balsis, puķēm ziedus, putnu dziesmām melodijas un visu redzi, kas jāredz, tad arī tas nu būtu Tev jāzina: Latvijas zemi nedrīkst izpārdot svešiniekiem, jo tā, piederot pašiem, reizē pieder arī mūsu valstij un visai tautai. Par šo zemi visos pagājušos gadusimteņos esam maksājuši milzīgu asins, asaru un sviedru cenu, īpaši pēdējā simtenī, kad okupantiem jau gandrīz izdevās īstenot savu sātanisko ieceri... Tāpēc tā nav citiem pārdodama, jo tā ir mūsu pastāvēšanai - mūžības vieta. Taču, kā pašreiz tas izskatās, kad no 26 novadiem pieci vairs daļēji nepieder latviešiem, tas jau atgādina jaunu Latvijas traģēdiju, kura nekad neattaisnos tagadējo saimniekošanu.

Reizē jālūdzas debess un zemes spēkiem, lai mūsu ģimenes kļūst stipruma vairotājas: un - mātēm, tēviem - Jādara iespējamais, ka viņu bērni, peldēdami līdzi straumei, neaizpeldētu angļos, amerikāņos, frančos, vāciešos un krievos. Šai bēdai jau tagad ir satraucošs plašums. Kaut gan nav nevienam citas lielākas laimes kā tikai tam, kurš visu mūžu pieder savai tautai, kuram pašam sava valoda un dzīva vienotība ar savas tautas likteni, ar savas tautas leģendu. Taču savu uzticību politikā, savu sabiedriski kulturālo vadīšanu nevēlamies pamest arī pilnīgi atidejiskotu, proti, bez ideāliem palikušu jauniešu ziņā.

Kungs, te tūlīt jāpieskaras arī citai sāpei: Sirds dreb līdz izmisumam par valodas nākotni, ja tai nepiešķirs galveno lomu un pirmo vietu mūsu valsts dzīvē. Valodai paliekot bez dominējoša iespaida un svarīguma latviešu dabīgajā dzīves telpā, tautas pastāvēšanai ceļas drauds - nepārdzīvot trešo tūkstoti pēc Kristus. Nelaba, laikmetīga parādība vēl arī tā, ka visādi speciālisti, jo sevišķi mājās, dažās sabiedriskās jomās mūsu valodu moka tālāk gan ar patapinājumiem no pārkrievošanas laikiem, gan ar atvasinājumiem no pēdējos gados modē nākušajām svešvalodām. Ko tas viss var nodarīt tautas garīgajai vērtībai un raksturam, par to, liekas, pašu vidū vēl ir ārkārtīgi mazs pretspars un to, kas tam pretī vērstos ar visu dvēseles asumu. Kungs, sapurini, lai mēs nebūtu visur tik pazemīgi un līdz kaunam pieklājīgi! Jo katrs bailīgums, pašapziņas vājums stiprina tikai citu gribu un intereses. Vēl vienmēr jājūt piecdesmit zaudēto gadu rētas, nupat atkal, kā sacīt jāsaka: aknas griežas riņķī, žults kļūst rūgtāka, un pārsteigtā sirdī sāk kvēlot zibens - klausoties nepārtraukti bijušo okupantu vaimanāšanu un ļaundabīgo melošanu. Kādi motīvi uz to viņus mudina? Tiekot pat apspiestas cilvēku tiesības! Interesanti, kurās tiesībās tad viņus tik nežēlīgi moka? Lūgšanas vidū jāatkārto jautājums: bet vai tad tiem, kurus sarkanie toreiz mocīja, turēja drūmumā, bija paradīze virs zemes? To laikam dzirdamie klaigātāji negrib vairs atcerēties. Kaut gan tieši šie draudošie kliedzēji - netrūkst negantu izdomu - toreiz komūnistu virskundzības nolūkā impērijas robežās centās pavisam izdzēst mūsu tautu.

Tu Žēlīgais, kas pērkonu svētī ar spožumu, un upju straumēm liec plūst jūras virzienā: ja jau tā taisnība - bet īstenībā pašu skandalētāju safabricēta vēsture vien viss ir - tad kāpēc šie «cietēji», kuriem nekad vairumā pie mums neklāsies tik labi, kā dzīvojot savās mājās, vēl vienmēr kavējas atgriezties aiz Zilupes? Tas būtu reiz abām pusēm visgaišākais notikums. Iepludinātā masa, kas tā kā tā negrib mācīties zemes iedzīvotāju valodu, arī nekas cits te iemīļots viņus nesaista, ja tie pēkšņi pierādītu savu cēlumu un atgrieztos, kur viņus gaida pašu tauta, pašu zeme, tradīcijas un tuvinieki. Tāpat iespaids, ka, dzīvojot Latvijā, viņiem lojalitātes sajūta arī ir tikai kaut kas tāds, kam nav jēgas nopietnāk pievērsties, vai par to sākt atbildīgāk runāt, bet savā mistiskā slāvu misionismā, izmantojot mūsu ieilgušo iekšējo apmulsumu, nedrošību, cer, ka atkal viņi varēs vēl mūsu valstī radīt savu valsti - šovinistisku mudinājumu tam netrūkst. Taču tā ir nedzīva lieta, kas dziļākā būtībā kļūtu tāda pati drāma, kāda tā jau notika Afganistānā, pašlaik veidojas Čečenijā, un beidzot, atklājot elli līdz malām, radīja Kremļa diktatūras sabrukumu. Jāpiezīmē, pazīstot krievu cinismu pret saviem robežu kaimiņiem; pazīstot viņu maisīšanos citu zemju nekrievu tautu dzīves problēmās un imperiālistiskās rosības, piemēram, par viņu bubuli - izsludinātajām saimnieciskajām sankcijām - nav pamata ne uztraukumam, ne stājas maiņai. Tās dod pat jaunu cerību, ka, no tām sargājot savus mūsu valstī ar nolūku atstātos tautiešus, nu tos varbūt klusām beidzot paši sāks vest projām, atpakaļ uz savām sādžām. Jo Krievija ir krievu vieta šinī pasaulē, tāpat kā mums mūsu Latvija. Mūsu patiesība arī pavisam vienkārša, taisna un bez līkumiem: franči domā franciski, angļi - angliski, dāņi - dāniski, vācieši - vāciski, krievi - krieviski utt., bet šinī pašā laikā mūs negrib saprast, ja savā zemē, savu dzīvi dzīvodami, domājam latviski, un tēvzemi gribam sev izveidot atbilstoši saviem ideāliem, savām pastāvēšanas vajadzībām.

Kungs, kas esi dieszin no kura tāluma nākušiem mums licis palikt Gaujas, Daugavas, Ventas krastos, apdāvini mūs ar nerimtīgām alkām atrast laiku, arī strādājot reizēm ar smaidošām acīm būt projām no sviedrainās ikdienas. Daba jāpiedzīvo. Krāšņumam no cilvēka sajūsmas jākļūst dzīvākam. Un, ejot caur birzi, lai Tavu labestību atgādina zaros, pazarēs iekritušie saules stari... Katram avotam, strautam, katrai upei, ezera krastam ir sava teiksma. Tikai jāskatās, jāredz īstenība un jāatceras arī vecās mātes stāsti...

Ulbrokā, paugurainā stūrī atrodas īpatnējs parks, kas tāds ir vienīgais ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē, kurā starp akmeņos kaltiem simboliem, akmeņos iekaltām saules zīmēm čalo un sapņo Pikurgas upīte. Otrs piedzīvojums pārsteidz Ogrē, Lazdukalnā: no piecos kontinentos savāktiem kokiem, stādiem izveidotais dendroloģiskais parks, kas aiz upes nogāzēs izskatās gandrīz kā neticams liels burvības dārzs... No malu malām pārstādītais, ieaudzētais un ilgos gados aizrautīgi koptais, kas citādi redzams vien Austrālijas, Ceilonas, Indijas, Japānas, Jaunzēlandes ceļmalās un apbrīnojams tālos dienvidus mežos, nu netālu no Rīgas.

Kungs, Tava gaisma naktīs ir dzīva. Eņģeļi ar Tavu ziņu spēlē saulei melodijas, un katra septītā cilvēkam ir svētdiena. Tavai bezgalībai paklanos pilsoņa lūgšanā, ne jau tikai par apbrīnojamo, iepriecinošo, bet arī rūpes jāpiemin, jāsauc vārdā. Rūpju netrūkst, bieži pašu dēļ to vairāk nekā pieļaujams. Jo, ar gadiem mainoties vērtību jēdzieniem, notiek lietas, kas godu nedara ne cieņai, ne centībai.

Tavu uzmanību lūdzas lūgšana arī visam, kas vienaldzības, aiz muguras perinātu intrigu un apsēstības apdraudēts. Zilajam kalnam kļūst vienmēr tumšāka nākotne: vietējā pašvaldība turpat kalna tuvumā, tieši senā kulta vietā Dirmēs, pie tā sauktā Pūķu akmens, nolēmusi par katru cenu (pieci miljoni latu) izbūvēt Ziemeļvidzemes apgabalam atkritumu izgāztuvi. Zinot, kā tas izskatīsies, ko tas nozīmēs un kādas tam būs sekas, jāsaka: lēmumu var atbalstīt tikai, kam salta sirds. Pieņēmums izdarīts, pagasta padomei neiedziļinoties kultūrvēsturiskajā būtībā. Visu izšķīris vienīgi aprēķins. Apdziedātais tautas mošanās simbols padomes locekļus nav interesējis, interesējis tikai - cik tas ienesīs pagastam naudas. Okupācijas gados līdzīgā veidā noslīcināja Staburagu, izputināja romantisko Pērses ūdenskritumu, un no izskalošanas vēl vienmēr nav nodrošinātas Kokneses pilsdrupas. Kāpēc tā darām, ka savai dvēselei zaudējam pasaku?! Bagātāki tādēļ nekļūstam, labklājību arī neceļam, vienīgi nožēlojami un pelēkāki gan kļūstam kopā ar savu zemi.

Kungs, aizbildini grēkus, kas ir cēlušies sajukumā, cēlušies laikmetā, kad ļaunumam kalpoja aizrautīgāk nekā labajam. Liec kā mīlīgu vēsmu just, kad Tavs radīšanas gars lidinās... Bet, ja dzirdi starp miljons citām valodām mūsu Dainas, tad to apliecini ar zelta liesmu mūžīgajā spožumā... Mudini celties sajūsmā, dzīvot godprātībā un jaunajā gadsimtenī - tēvzemes gaišumam. Pēc pārdzīvotā varas laika daudzi esam palikuši bez dziņas pēc stiprākas vienotības: tautiskumā esam kaut kur aizplivinājušies, un arī citādi vēl tinas mums apkārt par daudz nomācošas miglas... Aizbildini debesīs, ka pilsonim savā lūgšanā tas bija jāpiemin. To nedarot, sākam justies arvien mājīgāk, sākam pierast pat pie liekulības, samierināties ar likteni, tā paliekot vienmēr vājāki savā dzīves pavedienā...

Tiem, kas nedzīvo sev vien, tiem sevišķi jārūpējas, lai neapsīktu uzdrīkstēšanās, lai dziļāki pamati būtu atjaunotās dzīves jaunajai mājai.

Bet tas, kas par to visu šaubās, kam nav drosmes būt meistaram nākotnes smēdē, tas savā prātošanā būs nokļuvis kādā nomales malda iespaidā, un tam simteņa tecējumā nekad nebūs ne skaidrības, ne atbildības par trīs vārdiem karogā: Turies, ir jāturas!

Kungs dzirdi, tikai dzirdi šo pavalstnieka un pilsoņa lūdzošo saucienu, ka beidzot atkal tur, kur esam, visur vairotos uzticība, un bezpalīdzību līdzšinējās likteņa lietās palīdzi novērst ar pašaizliedzīgiem, uzticīgiem stūres turētājiem sabangotajā pastāvēšanas jūrā. Kungs, savās svētbirzēs vērodams notiekošo, mudini katru dzīvāk pievērsties pavasara garam un tikai tam labajam, kas brīvi dzimst lepnās sirdīs, un tuvina saules pusei.


Alberts Eglītis

Komentāri
Baiba  17.05.2006 14:13:13
"Paļaujies uz Dievu, bet automašīnu aizslēdz"! Ja no lūgšanas vien viss taptu labāks, tad jau nemaz nevajadzētu saujiņai latviešu cīnīties par to, kas pagaidām vēl saucas Latvija. Vai ticēt tam, ka visi pasākumi ir "ilgtermiņa" un sekas gaidāmas tikai nākotnē?

Leonards Inkins  17.05.2006 20:14:02
Vispirms ir jābūt mūsu vēlmei, tai seko vārds (lūgšana) un tad ar Dieva palīdzību mūsu darbi nes cerēto.


Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Mariss, Matīss, Modris
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».