Esmu nonācis pie rieta vārtiem. Atlikuši tikai daži soļi, kas jānoiet, un mūžs būs beidzies.

Taču mana sirds vēl dzīva. Vēl domas atmiņu lappuses šķiŗ. Tāpēc gara acīm es atkal veŗos dzimtajā Dobelē. Bērzes ūdenskrituma dziesmā. Basām kājām brienu pa upmalas rasoto zāli...

Lai pa kuŗu bruģi, asfaltu un taciņu es ietu, visur sastopu viņu - bērnību. Nekur tā nav pazudusi, gadu vējos izgaisusi. Tā mīt šeit, zemē mīļajā, baltās Latvijas vidū.

Te es mācījos staigāt. Te iepazinu varenību. Te es sajutu Mātes sastrādāto roku maigo glāstu. Te es neskaitāmas reizes klupu. Te piecēlos.

Zemē, kur mana bērnība dzīvo, tagad tikai vairs retais mani pazīst. Es par to neskumstu un sirdī nevienam nepārmetu. Cilvēka mūžs un atmiņa ir pārāk īsa. Tā tas sen jau bijis, un arī turpmāk būs.

Bet ziedošie ceriņi, kļavas, liepas un pīlādži gan nav mani aizmirsuši. Tie sveicinot priecīgi iešalcas. Gluži tāpat kā dienās senajās.

Ejot pa bērnības zemi, es labprāt paņemtu pie rokas savu Māti. Klausītos atmiņas par Tēvu. Kaŗā aizgājušo, nepārnākušo. Klausītos par gaŗajiem gaidīšanas un sūrā darba gadiem...

Bet Mātes šai saulē vairs nav un pa grantēto taku soļoju viens. Pa tacīti, kur mana bērnība mīt...

Eju un klusi izrunāju vārdus. Vārdus vissvētākos - Dievs, Latvija, Māte.