Patriots mīl savu valsti un nāciju, tikai par valstiskuma jēdzienu cilvēkiem ir atšķirīga izpratne. Vieniem tā ir ierobežota, noteikta ģeogrāfiska teritorija, kurā mitinoties tie izdevīgi un ērti iekārto savu dzīvi, izmantojot iespējas uzņēmējdarbībā, valdībā, likumdošanā, ierēdniecībā, aizsardzības spēkos, dažādās mahinācijās, kombinācijās vai arī klaji noziedzīgā darbībā utt. Apliecinājumam, ka tas tā ir, pierādījumu netrūkst, kā piemēram, vieniem tas ir apmaksātais «darbs», mēnesī saņemot no 1000 līdz vairākiem desmitiem tūkstošiem latu, otriem tie ir «biznesa» ienākumi, kas sniedzas miljonos latu. Šādi tipi ar to vien neapmierinās, jo, lūk, viņi rīko visiem redzamas greznas pieņemšanas, uzņemšanas, līksmošanas, kāzu svinības, dzīvo greznos mitekļos un tā joprojām. Patiesībā, tā ir tieša ņirgāšanās par nabagiem un trūkumcietējiem, par kādiem padarīti ap 65% valsts iedzīvotāju!

Citiem mūsu zeme ir ierasta apmešanās vieta, tiem, kas uzņēmības trūkuma vai citu iemeslu dēļ nevēlas mainīt mītnes zemi uz iespējami labāku pasaules daļu. Šos cilvēkus nesien pie Latvijas izpratne par tēvzemes un savas tautas mīlestību, viņiem ir dziļi vienaldzīga šīs valsts pamattauta, tās liktenis un valsts intereses tiem ir nepieciešamas tik vien, cik tās nodrošina viņu personīgo labumu. Tieši otrādi – lielais vairums šādu iedzīvotāju ieņem klaji naidīgu, labākajā gadījumā apslēpta naida pozīciju pret valsts pamattautu un nav nekādas starpības, vai tie ir sveštautieši, pilsoņi, nepilsoņi vai arī kādi citi gadījuma ieklīdeņi, bet viņiem visiem ir dzelžaina kosmopolītu morāle, kas, kā to liecina cilvēces vēsture, jo spilgti atklājas, kad valsti un tautu piemeklē kritiska x stunda.

Valsts pastāvēšanas jēga ir tikai tādā gadījumā, ja tā spējīga droši aizsargāt šīs zemes etnisko pamattautu, kuras vārdā valsts ir nosaukta un pēc Dieva Taisnības Likuma šī tauta saņem visu to, kas tai pienākas.

Otrās Latvijas republiku ir izdevies «ievirzīt» tādā «demokrātijas» ceļā, kas ved latviešu tautu aiz bīstamas robežas. Tikai aklais var neredzēt, ko mūsu tautai gatavo nākotne jaunajā savienībā. Palūkosimies uz pašmāju politiķu propagandēto ideju par politiskās nācijas radīšanu! Kā novērtēt nepārtraukti un uzbāzīgi demonstrētos kustīgos «mākslas» darbus uz visa veida ekrāniem? Uz tiem var redzēt visīstāko internacionālo putraskatlu, vardarbību, cietsirdību, nežēlību, netiklību, naudas varu, vilinoši greznu dzīvi. To pašu ik uz soļa atrodam literatūrā, presē un citos «mākslas» sniegumos. Atcerēsimies Astras Milles kādreizējās rūpes par to, lai padomju ekrāna skatītājs nenoģībtu, ieraugot sieviešu kailās krūtis un dibenus un aktus vai arī «šausmu filmu» skatus. To visu atklāt solīja paredzamā demokrātija. Vai nav nokavēts tādā pašā veidā sagatavot un pieradināt mūsu tautu jaunam pārdzīvojumam, rādot vīriešu savstarpējos aktus? Mūsu zemes visdažādākajās vietās ir redzami zīmējumi, plakāti, fotogrāfijas ar dažādu rasu un ādas krāsas cilvēku sajaukumu. Kāds tam visam ir nolūks? Jautājumam ir skaidrotāji, sakot, ka tas taču ir laikmetīgi! Svešvārdā to šodien sauc par INTEGRĀCIJU. Vienīgi vērīgs tautietis saskatīs mērķtiecīgu smadzeņu apstrādi, kas domāta mūsu sagatavošanai «nākotnes» Eiropai. Protestētājus demagogi pamāca: ja jums tas nav pieņemams, tad neskatieties, nelasiet, neklausieties, nepiedalieties! Kā jau demokrātiskā valstī! Daļa tā arī dara, bet kurš pateiks, kā no tā pasargāt mūsu bērnus un nenobriedušus jauniešus?! Pie pašreizējās pasaules kārtības šādi ieteikumi ir neizpildāmi. To labi zina tie, kam ir izdevīgi radīt vienotu Eiropas un pasaules nāciju, kas patiesībā tiks pārvērsta par vergu pūli. Secinājums: ja pasaules jaunajai kārtībai nav paredzēta dažādu tautu un rases nāciju eksistēšana, tad zūd nepieciešamība pastāvēt atsevišķām etniskām valstīm.

Šī raksta autoram dažs lasītājs centīsies piedēvēt naidīgumu pret citām rasēm un tautībām. Šeit nav runa par naidu pret kādu noteiktu tautu vai rasi, bet gan par to, ka stingri jāievēro Dieva noliktā kārtība par katras nācijas likumīgām tiesībām uz savu valsti un iespēju dzīvot tajā pēc tās cilvēciskas gribas un vēlmes. Ja to ignorē, tad agri vai vēlu izceļas kari, nemieri un citas tautai postu nesošas nelaimes.

Nav tautas, kas labprātīgi ļausies iznīcībai. Arī latviešu tautas vēsture to apliecina, kaut arī tā pārdzīvojusi ļoti traģiskus fiziskas un garīgas iznīcināšanas laikus.