Vai varat iztēloties atplaukstam stādu, kas gadu desmitiem aizkaltis, nu atzaļo? Nē, droši vien. Ja nu nākotnes biotechnikā, kas solās mamutus un dinozaurus dzīvē griezt. Turpretim sēkla, bez valgmes turēta, glabā sevī dīgšanas sparu, plaukšanas enerģiju un visas tālākas dzīves kodu.
Ja ar zaļojošu stādu saprotam Latvijas nacionālo valstiskumu, tad sēkla ir latviešu griba, vēlme, potences izcīnīt un radīt šādu valsti. Upurēties, strādāt, cerēt, ticēt un nīst.
Kādi pamatvilcienos bija apstākļi, kuŗos šāda vēlmes un varēšanas sēkla iespēja briest? Pēc vienīgā vēsturiskā precedenta nosacījumu ideālais kopums veidoja šādu ainu.
Latvijas zeme, okupēta, anektēta, ir citas valsts daļa. Latvijā valda sveša, nežēlīga vara. Valsts valoda un varas valoda nav latviešu valoda. Tauta kopumā, un lauku cilvēki it īpaši, ir kalpu, beztiesisku strādnieku un nabagu stāvoklī. Latviešu rentnieku un saimnieku slānis plāns. Lielākās pilsētas gan iedzīvotāju sastāva, gan architektūras ziņā ir nelatviskas. Zeme, nekustamais īpašums, bankas un citi saimnieciskie līdzekļi lielum lielā vairākumā ir nelatviešu rokās. Ir dažas latviešu avīzes. Izglītoto un inteliģento latviešu slānis pieticīgs. Daļa inteliģences tomēr tic latviešu tautas nākotnei un latviska valstiskuma iespējai. Pasaulē nepieredzēts kaŗotspējīgs cīņas spars.
Salīdzinot šo ideālu ar šodienas realitāti, redzam, ka virknē rādītāju - lauku cilvēku, strādnieku, tautas vairākuma stāvoklis, aina pilsētās, īpašuma attiecības, nabadzība, beztiesiskums - ideāls ir sasniegts. Avīžu, grāmatu un visādas inteliģences - stipri par daudz. Okupācijas, skolu, valodas, zemes īpašuma problēmas ir labojamas un cītīgi tiek labotas. Piemēram, ļaujot pirkt zemi nepilsoņiem, juridiskām personām - un vopros rešajetsa (jautājums tiek atrisināts) viens divi. Praktiski atliek pieprasīt okupācijas statusu, taču, šķiet, uz austrumu partneŗa atbilstošu rīcību ilgi nenāksies gaidīt. Vairāk nekā naivi pieņemt, ka te darbosies kādas humānas konvencijas Krievijas izpildījumā - ha-ha! Austrumu kaimiņa izpratne - tas jau visapkārt redzams - cilvēktiesības ir krievu tiesības laupīt, iekarot, apspiest, apmelot, nogalināt, ja vien pietiek spēka izdarīties ar citām zemēm un tautām pēc patikas.
Secinām. Ir visai lielas un ticamas iespējas atkārtoti nokļūt situācijā, kādā bijām pirms 18.novembŗa Latvijas. Nobriestot brīvības sēklai, saspringstot tautas spēkam (kas diez ko nav jūtams pašreiz - ne šādā, ne tādā situācijā), varam nopietni cerēt uz savu valstiskumu de facto. Minētais ideāls nebūt nav ilūzija. Taču mainījies ir mērķis: jāpaceļas ne vien pašiem, bet arī jāpaceļ Eiropa no šodienas murgainā kosmopolītisma un anticivilizācijas.
Par brīvu, zaļu un latvisku Eiropu!
Jānis Biezais