Visu mūžu es Tev vēstuli rakstu, latviešu meitene gaišā. Nesatiktā. Mīlestība pirmā.

Tev, tāpat kā manai mazmeitai, ir Latvijas debesu zilās acis. Nobriedušas rudzu druvas krāsas mati. Rudens ugunīs liesmojošās kļavas staltais augums. Tādu tevi redzu, tādu atceros.

Šodien, domās nogrimis, es eju pa jaunības ielu. Gar mīļo skolu eju. Skolu, kuŗā Tu mācījies dienā, bet es - vakarā. Eju kā toreiz, dzīves ziedonī. Eju, cerēdams mīļu brīnumu, senu dziesmu pa atvērto skolas logu saklausīt...

Bet veltīgi. Nekur nepavīd Tavs augums, neskan Tevis dziedātā dziesma.

- Piedod, labā, - saku, - piedod manu gļēvumu, ka toreiz Tevi neuzrunāju, nesveicināju, neuzlūdzu uz deju...

Es Tevī biju radījis iespaidu, ka esmu iedomīgs, ļauns, kauslīgs jauneklis, kam sveša cilvēkcieņa, maigums. Kuŗam nav mīlestības nedz uz Dievu, nedz Tēviju, Māti, līdzcilvēku, Tevi. Taču ārēji bravūrīgs es biju tikai jaunekļu barā, cenšoties izcelties ar slikto. Patiesībā manī valdīja pārlieku jūtīgs romantiķa gars, kas darba pelēkajā ikdienā, dzejā, mūzikā un dabā dziļi izjuta skaisto.

Savā dzīvē neesmu nevienu piekāvis. Tajās nedaudzajās reizēs, kad nu kādam iekrāvu pļauku, ļoti pārdzīvoju un ātri centos notikušo par labu vērst.

Mana muļķīgā kautrība, pašiedomātais aizvainojums, ka es Tev esmu nulle, neļāva man Tevi satikt. Steidzošais laiks, mācības un darbs aizveda Tevi tālumā, man nezināmā pusē. Es vairs Tevi neredzēju. Arī šodien nezinu, kur ir Tavs nams, kādā ielā Tavi soļi skan...

Rudenīgajā atmiņu noskaņā grimis, tagad jau sirmgalvja domas domādams, varu nu teikt:

- Svētīga ir mūsu nesatikšanās! Jo neesmu Tev dzīvē nodarījis pāri. Ejot mūža ceļu kopā, tas varēja notikt, kaut arī savā sirdī vienmēr Tev esmu labāko vēlējis...

Pēc daudziem bezdievības gadiem tagad esmu atgriezies pie Dieva un katru dienu eju pretī savas augšāmcelšanās rītam. Augšāmcelšanās rītam pretim dodas visa Latvija. Latviešu tauta. Tu arīdzan, neaizmirstamā...

...Visu mūžu es savā dvēselē Tev vēstuli rakstu, meitene nesatiktā, mīlestība pirmā. Rakstu, lai pateiktu, ko Tu man nozīmē, kas Tu man esi. Pirms četrdesmit astoņām vasarām to nepateicu. Tad nu daru to šodien, dzīves lapkritī. Ieklausies:

- Tāpat kā šī zeme, jūra, dzimtā pilsēta un debesu mūžīgā gaisma, kā mana dzīvesbiedre, bērni, mazbērni un latvju tauta, kā viss dzīvais, plaukstošais un Dieva svētītais, arī Tu - mana Latvija esi! Baltā, mūžam jaunā Latvija esi...