Reiz vecais Osis, pie jautra galda būdams, vecajam Ozoliņam pateica, lai viņš necer. Vecajam Osim par veco Ozoliņu esot kopromats. Ko?! Jā, jā, nemaz nelūri. Pamatīgs kā baņķieŗa pirtiņa. Uz to mirkli Ozoliņš par Oša vārdiem neko lielu netaisīja. Vai tāpēc viņš šovakar maitā māgu, veselīgo dzīvesveidu upurē, lai par katru piedzēruša stulboviča murkšķienu pulka kreņķētos? Lido mazā kaija, lido tālu prom, bet tu, Os, vecais sūdabrāli, pulka te neorkšķi. Ka nedabū pa oriņiem. Tā jau Ozoliņš ir rimts kā miegazāles, bet nokaitināts var kļūt sirdīgs. Jūti, pēc kā tas ož? Nu tad! Šodien liekie zobi maksā bargu naudu. Ieliksi zobus, nebūs ko ēst. Tupi, ēd gaļu, uzdzer šņabi, baudi mirkli un nepļurksti. Norunāts?

Eh, jā. Nākamās dienas pievakarē, kad durnums pavējojās, vecais Ozoliņš kļuva mazliet domīgāks. Jā, jā, šitā te. Piebeidza krietnu jērgaļas zupas bļodu, to viņa vedekla vāra makten smeķīgu, un beidzot sāka domāt ar galvu. Kompromats? Ko tas mazattīstītais muld? Piedošanu, labie ļaudis, mīļais Dieviņš Ozoliņam lieciniekos, ka viņš ir balts kā Droiska dūjiņa! Komūnistos nebija, žīdus nešāva, nenodeva partizānus, ne šos, ne šitos, jā, reiz vācu laikos vienam darbos attriektam krievam slepus iedeva maizes ņuku, tas tiesa, bet toreiz viņš bija jauns, dulls puika un tas tur arī bija puika, tā teikt - aiz jaunības dulluma sasējās ar polītiku, bet tā bija pirmā un pēdējā reize. Grozi to Ozoliņu, kā gribi - balts ir balts. Jā, prokurora kungs, jums taisnība. Dažas tonnas kombinētās lopbarības viņš kolchozam nozadzis un saviem lopiem izbarojis ir, tas tiesa, bet toreiz tā drīkstēja. Mode toreiz bija tāda. Nevienam nebija nekas, viss piederēja visiem. Taisnība, arī dažas tonnas kolchoza dīzeļdegvielas ir nosvilināts, apaŗot savu tīrumu. Ja pieķeŗ kultūru tiesu klāt, dažas tonnas noteikti būs. Bet, izmeklētāja kungs, lūgšu ņemt vērā kādu ļoti būtisku apstākli. Tā bija sociālistiskā lopbarība, komūnistiskā dīzeļdegviela, un Ozoliņš jau tajos laikos, zemapziņā nojauzdams - nākamais Latvijas prezidents kaut kur dziļā pagrīdē jau auž sarkanbaltsarkanos karogus un nāks vēl latviešiem reiz ulmaņlaiki, apzinājās, ka ar komūnistisko sērgu jācīnās visiem iespējamiem un pieejamiem līdzekļiem. Ko Ozoliņš, vienkāršs traktorists, lielās lietas labā varēja izdarīt, to viņš gods godam darījis, neuzveļot savu nastas daļu citu pleciem. Fenderēja visu, kas nebija piesiets, ja bija, atsēja un tad fenderēja. Te iepretī Ozoliņa uzvārdam jums, valsts prezidenta kungs, noteikti jāievelk trekns krustiņš. Ka par rūpestiem Ozoliņam ordenis pienāktos, to, eminence, ē, ekselence, Ozoliņš neapgalvo, bet... un tomēr, vai zin'. Zināmi nopelni. Tāpat kā jums. Un katrs, kā saka, savā vietā, un, zināms, savu iespēju, tā teikt, robežās, uz šosejas rokās sadevušies. Labi, deputātu kungi, norunāts, pavērosim, ko Ozoliņš labu sadarījis brīvestības ieguves atjaunotnes un jauncelsmes gados. Gājis vagā. Audzējis sev, ģimenei, drusku pārdošanai. Abi ar Osi drusku čabinājušies pa Oša mežu. Oša tēvs bija budzis. Tā, pa druskai, nav vairs Ozoliņam tas krampis mežā iet, un tomēr. Iespēju robežās. Plaši sakot - kā jaudājis, dzīvojis nost mūža vakariņu. To šajā vēsturiskajā periodā darījis Ozoliņš. Nekā tāda, slepeno dienestu kungu iztēli rosinoša, Ozoliņa jaunāko laiku pagātnē nav. Ko 1991. gadā te darīja švāģerienes puika Agris Brītiņš? Atveda māti uz māsas bērēm, lai viņai vieglas smiltis un mūžīga pateikšanās par kopā būtajiem gadiem. Ko Agris te darīja 1982. gadā? Paga, valsts drošībsdienestnieka kungs, tas bija sen. Nu, ja jau jūs tā sakāt, tad Ozoliņš atceras. Toreiz Agris abi ar māti atbrauca uz Ozoliņa sievas, lai viņai vēlreiz vieglas smiltis, apaļo jubileju. Nē, es nezināju, kur viņš strādā! Nē, es nezināju, ka viņš ir čekists! Zināju? Nu un tad? Jā. Zināju. Bet nezināju. Man tas nebija jāzina. Nevienam tas nebija jāzina. Tagad visi varoņi, bet toreiz neviens nezināja neko. Es taču neko tādu, sliktu... Nē, man nebija ar viņu nekādas vienošanās. Nē, es nekādus ziņojumus neesmu rakstījis. Kādi te, lauku kaktā, ziņojumi, notikumi? Nu un tad, prokurora kungs, ka man nav liecinieku? Es vēlos advokātu, man ir prezumpcija! Es nevienam neko neesmu ziņojis. Es taču zinu, ka ne! Ar to pietiek! Kā tas ir - kā kuŗam? Jums nepietiek? Nu tad ejiet uz pirti! Man pietiek. Pietiek! Un viss.

Nākamās dienas pievakarē vecais Ozoliņš saprata, ka viņam nepietiek, ne velna nepietiek. Negulēt vēl vienu nakti? Viņš nav puika, nervi nav loterijā vinnēti. Tāds sports var piebeigt. Vilks rāvis! Ņems vienu nikno, ies pie Oša aprunāties.

Osis, edz, kā nu provinces viltnieks tēlo, bija priecīgs. Skat, kāds viesis! Un ar polšu! Nu kaut kas nedzirdēts. Sēdi, sābri. Sadukurēšu ankambarī speķi, sīpolu...

Sēdēja, par darbu runāja, aprunājās par valdības dullumu un citām mūžīgām vērtībām. Ozoliņš tā lēnām, tā nemanāmi, kamēr beidzot tam neattapīgajam āzim uzaust tā īstā, tā polšu vērtā, Ozoliņam notīgā saulīte.

- Nu, fakts, ka tu nemaz neceri! Ja pie manis sāks vazāties nodokļu inspektori un kaut ko par pārdoto mežu zukurēs, tu nemaz neceri, ka tev tas sveikā beigsies. Citi mežinieki mainījās, to es speciāli tā izkārtoju. Visu to ciršanas, izvešanas operu no viena gala līdz otram pārzinām tikai mēs abi. Un, ja nodokļu inspekcija man bāzīs špickas pakaļā, - ui, fuksīt, kā tu rausies! To zini. Es malku jau sazāģēju, no ciema drātīm jau sen esmu nost. Tagad tu viens mums te strāvas zagļos esi palicis. Un arī to visi pēkšņi uzodīs, ka tu ciema kanālizācijai esi bez ziņas klāt. Nemaz neceri. Atnāks, izkontrolēs, nosodīs.

- Bet tu pats arī esi bez ziņas klāt!

- Tāpēc jau saku, lai tu neceri. Viss noprivatizēts. Laiki grūti. Jāzog, kur var. Nāburgiem šodien jādzīvo draudzīgi.

Ozoliņam kā akmens novēlās no sirds. Pats nobijies kā diegs, bet vecais -Ozoliņš - viņnakt, prokurora kungs, prezidenta kungs, jūs muldat, es turu jums līdzās... Tfu tu! Paldies, Os, par brango speķi, nu Ozoliņam jāiet. Nav vaļas ar tevi te gaŗi pļangāties. Kas tad tevi, dzērāju nolāpītu, pārdzers? Šovakar pat Ozoliņš paņems knaibles, un, rauj jupis, to miesta strāvu. Kad draud, tad nevajag. Pasvilinās lampas vārgās, nekas slikts nenotiks. Latvietis tumsā norūdās. Bet kā būtu, ja pie viena nolikvidētu kanālizācijas pievadu? Tad uz listes paliek tikai Osis ar savu nodokļu nemaksāšanas negodu. Šitā draudēt, šitā veco Ozoliņu izāzēt! Ek, kā ģeldētu Osi izcūkot! Tā lēnītēm izrakt savu cauruli, aizbērt grāvi - domā nu, Os, ko gribi. Jā, un pateikt:

- Tagad uzmanies tu! Nu man ir kompromats!- Jā, bet te ir liels, mazliet smakojošs mīnuss. Kur Ozoliņš grūdīs savus sūdus? Varbūt beidzot aiziet uz ciemu aprunāties, noslēgt oficiālu līgumu? Nē. Tie ir dulli, projekts, tāme, būvatļauja, aizliegums. Jedritvai, ko? Netiek un netiek tam slidenajam mūjābelim nekur pieķert. Glums kā ieeļļots nēģeris. Komūnistos nebija. Armijas izpalīgs neder. Tie šodien cieņā. Vajag domāt. Domāt vajag! Tā nebūs, tā nepaliks, ka Ozoliņš par Osi kādu kompromatu neizdomās.

Tā notika.

Nabaga vecais Ozoliņš neaizmiga otru nakti pēc kārtas. Bet, piedošanu, viņš vairs nav nekāds puika! Cik var?!