Nesen plašsaziņas uzņēmumu vidū notika lielas pārmaiņas, Volta Disneja (Walt Disney) uzņēmumam par 19 miljardiem ASV dolāru iegādājoties Capitol Cities/ABC, uzņēmumu kam pieder ASV televīzijas tīkls ABC. Tādējādi Disneja uzņēmums ir kļuvis par lielāko plašsaziņas konglomerātu, un cilvēks, kurš vada šo uzņēmumu - Mihaels Eisners - ir kļuvis par visietekmīgāko plašsaziņas līdzekļu kontrolētāju pasaulē.

Ko tas nozīmē mums - vienkāršajiem cilvēkiem? Vai mums būtu jāuztraucas par to, ka uzņēmums, kurš radīja pelēnu Mikiju, pīlēnu Donaldu un pilnmetrāžas animācijas filmu par Sniegbaltīti nākotnē arvien lielākā mērā ietekmēs amerikāņu televīzijas skatītāju viedokļus un veidos rietumvalstu morāles un kultūras standartus?

Atbildēšu: jā, noteikti ir jāuztraucas, jo Volta Disneja uzņēmums vairs nav tas, kas tas bija kādreiz. Tas ir pārveidojies no derīga bērnu izklaides veidotāja par kaitīgu instrumentu, kura mērķis ir mūs vājināt un iznīcināt morāli un garīgi.

Lai saprastu, kā tas ir noticis, dosimies pastaigā pa vēsturi. Volts Disnejs piedzima 1901.gadā vidusrietumu amerikāņu strādnieku ģimenē. Savus jaunības gadus viņš pavadīja ģimenes fermā Misūri, pusaudža gados palīdzot ģimenei materiāli - strādājot par avīžu piegādātāju. Vēlāk šo jaunības dienu pieredzi un iegūto darba disciplīnu viņš uzskatīja par galveno iemeslu savai spējai pārvarēt visdažādākos šķēršļus un sasniegt rezultātus.

Lai arī jaunais Volts uzauga tipiskā tā laika amerikāņu ģimenē bez sevišķām priekšrocībām, viņš bija izcili talantīga personība. Vēl mācoties pamatskolā, viņš juta sevī spēcīgu mākslinieka talantu, un apguva neklātienes kursu zīmēšanā. Vēlāk Volts turpināja attīstīt savu talantu vidusskolā, zīmējot karikatūras skolas avīzei. Volts izstājās no skolas 16 gadu vecumā un piedalījās Pirmajā pasaules karā kā kareivis. Pēc kara tā vietā, lai pabeigtu mācības, viņš kopā ar vēl kādu jaunu mākslinieku Kanzasā izveidoja nelielu studiju un sāka eksperimentus ar animācijas filmām. Izmantojot ļoti primitīvu aprīkojumu, viņi divatā veidoja īsas animācijas filmiņas pēc pasaku motīviem, mēģinot tās pēcāk pārdot, izmantojot kādu Ņujorkas filmu izplatītāju, tomēr šis izplatītājs nolēma iegūt papildpeļņu - viņš nozaga abu jauno mākslinieku darbus un izplatīja tos, jauniešiem neatstājot ne centa.

20 gadu vecumā, 1922.gadā, Volts Disnejs nolēma visu sākt no sākuma - šoreiz Holivudā. Viņš pārdeva savu kameru un ieguva pietiekoši naudas ceļojumam uz Kaliforniju, kur, ieguvis sava brāļa kā biznesa vadītāja atbalstu un pierunājis savu draugu no Kanzasas pievienoties viņam, Volts atvēra jaunu filmu studiju. Viņi kopīgi radīja animācijas filmu tēlu, kuru nosauca par trusi Osvaldu. Filmiņu sērija ar Osvaldu galvenajā lomā ļāva nelielajai studijai ielauzties filmu biznesā.

Vēlāk, kad 1927.gadā parādījās pirmās skaņu filmas, Volts radīja pelēnu Mikiju, pats ieskaņojot Mikija balsi. Pelēns Mikijs bija ļoti veiksmīgs tēls un palīdzēja uzņēmumam Walt Disney Productions uzplaukt un augt.

Gadu gaitā Volta Disneja bagātā iztēle mums deva pīlēnu Donaldu, Pluto un Sprukstu, zilonīti Dambo un veselu rindu citu animācijas filmu tēlu, kuri jau vairāk, kā 60 gadus ir fascinējuši bērnus visā pasaulē. 1937.gadā Disnejs uzņēma savu meistardarbu - "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši". Šī, ārkārtīgi skaisti animētā pasaka patika gan pieaugušajiem, gan bērniem. Kā jau daudzas pasakas, tā sakņojas dziļi balto cilvēku rasu apziņā.

Pēc Sniegbaltītes sekoja "Pinokio", "Fantāzija" un "Bembijs". Walt Disney Productions kļuva par vērā ņemamu spēku ASV filmu industrijā. Pats interesantākais bija tas, ka šī bija vienīgā lielā Holivudas filmu studija, kura nepiederēja un kuru nekontrolēja žīdi. Tiesa, fakts, ka Volts Disnejs nebija žīds, viņam radīja zināmas problēmas - viņu aplenca žīdi, kuri ņēma ļaunā viņa ietekmi amerikāņu kultūrā. Pret viņu organizēja slēptu kampaņu, kuras ietvaros izplatīja baumas, ka Disnejs esot fašists. Disneja studijai sākās problēmas ar darbinieku pieņemšanu.

Protams, patiesā problēma bija tā, ka Volta Disneja pasaules skatījums, kuru viņš atspoguļoja savās filmās, bija pilnīgi citāds, kā viņam apkārt esošo žīdu producentu. Kamēr Volts veidoja filmiņas par pelēnu Mikiju un pīlēnu Donaldu, uz šo problēmu varēja nereaģēt. Kad Disneja studijas sāka izlaist pilnmetrāžas animācijas filmas, kā "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši" un "Pelnrušķīte", Holivudas žīdi kļuva nervozi. Sniegbaltītes pasaule bija balta - tā bija eiropiešu pasaule. Baltajiem amerikāņiem tā atsauca atmiņā savu rases apziņu, un tas nebija labi - Holivudas žīdu plašsaziņas līdzekļiem un filmu studijām kā toreiz, tā tagad galvenais uzdevums ir panākt, lai baltie aizmirstu savas saknes. Viņi vēlējās sākt popularizēt multikulturālismu, tiklīdz bija beidzies Otrais pasaules karš, tomēr viņu ceļā stāvēja Volts Disnejs. Žīdi nevarēja sākt popularizēt rasu sajaukšaos un atļauties, ka kāds, kurš ir tik populārs, kā Volts Disnejs, atsakās viņiem pievienoties - pretstats būtu pārāk acīmredzams. Pat Disneja populārās filmas par dabu pārējai Holivudai nepatika - tās mēģināja popularizēt mīlestību pret dabu un dzīvniekiem, un žīdiem, kuru dzīve bija pilsētnieciska un kuru "daba" bija nauda, tās likās aizdomīgas.

Šīs atšķirības var likties smalkas, un patiesībā lielākā daļa cilvēku ārpus Holivudas par neievēroja šo ideoloģisko un kultūras konfliktu starp Disneju un citiem filmu producentiem. Vistuvāk sabiedrībai šis konflikts nonāca 1940.gadu beigās - 1950.gadu sākumā, kad Volta Disneja absolūtais simpātiju trūkums pret komunismu un viņa personīgais aizliegums iekļaut jebkādu komunisma propagandu viņa studijas filmās Disneju nodalīja no pārējās Holivudas. Tiesa, kamēr Volts bija dzīvs, Holivuda viņam neko daudz nevarēja nodarīt - viņš bija pārāk populārs.

Pēc Volta nāves 1966.gadā situācija mainījās. Viņa uzņēmums visu savu pastāvēšanas laiku bija nodrošinājis labklājību, pateicoties Disneja ģēnijam, un bez viņa nespēja konkurēt. Pēc tam, kad Disneja uzņēmuma ienākumi vairākus gadus pēc kārtas bija samazinājušies, cīņā iesaistījās žīdu uzņēmēji Sauls Šteinbergs un Irvains Džeikobs. 1984.gadā, kad Šteinbergs bija noslaucis uzņēmumu par 32 miljoniem ASV dolāru, Disneja ģimenes akcionāri bija pārāk vāji, lai pretotos Mihaelam Eisneram no Paramount Pictures, kurš pārņēma Walt Disney Productions. Eisners uzņēmumā par savu vietnieku iecēla vēl vienu žīdu - Džeferiju Kacenbergu. Kopš tā laika Volta Disneja uzņēmums - uzņēmums, kurš visai pasaulei deva Sniegbaltīti un "Fantāziju" - ir žīdu rokās.

Savā pirmajā darba dienā Disneja uzņēmumā - ticiet vai nē, bet pirmajā - Eisners norīkoja R-vērtējuma filmas uzņemšanu par tipiski neirotiskas Losandželosas žīdu ģimenes perversiem seksuāliem piedzīvojumiem. Tā bija pirmā Disneja studijas uzņemtā R-vērtējuma filma - bet noteikti ne pēdējā.

Nevajag mani uzskatīt par svētuli. Arī pieaugušo filmām ir sava vieta. Un tomēr - sava vieta ir arī bērnu nevainībai, bērnu fantāzijai un bērnu iztēlei - vieta tādām filmām, kuras uzņēma Volts Disnejs. Un Amerikā jābūt vietai tādai filmu studijai, kurā uzņem šādas filmas; jābūt vietai studijai ar māksliniecisku skatījumu un talantu, nevis tikai tieksmi pēc maksimālas peļņas.

Patiesībā tas, ko Mihaels Eisners ir nodarījis Disneja uzņēmumam, ir daudz ļaunāk, kā dvēseles izraušana. Viņš to ir pārvērtis par vēl vienu žīdu instrumentu Amerikas (un visas pasaules) multikulturalizēšanai. Viņš to ir pārvērtis garīgi iznīcošā propagandas instrumentā, kuru mērķē uz mūsu bērniem.

Grūti atrast labākus piemērus, kā nesen uzņemtās Disneja studijas bērnu filmas - "Džungļu grāmata" un "Pokahonta". Patiesībā 1967.gadā, gadu pēc Volta Disneja nāves, Disneja studija uzņēma animācijas filmu pēc Kiplinda "Džungļu grāmatas" motīviem. Tā bija filma Disneja tradīcijā - veidota, lai izklaidētu bērnus, nevis skalotu tiem smadzenes. Pirms kāda laika Eisners izveidoja jaunu, politkorektu "Džungļu grāmatas" versiju. Jaunajā versijā, kurā animācijas vietā tiek izmantoti dzīvi aktieri, tiek popularizētas starprasu seksuālās attiecības. Eisnera kunga versijā baltie vīrieši tiek attēloti kā nicināmi, gļēvi, nemākulīgi un neuzticīgi radījumi. Filmas baltā varone noraida savu līgavaini - britu virsnieku, un ļauj sevi bildināt indiešu džungļu zēnam, kuru tēlo ķīniešu aktieris. Un, protams, tam visam nav nekāda sakara ar Radjarda Kiplinga grāmatu... Diez vai ir nepieciešami daudz komentāri par filmu "Pokahonta", izņemot to, ka tās uzdevums ir tieši tāds pats, kā "Džungļu grāmatas" Eisnera versijai - parādīt, ka rasu sajaukšanās ir visnotaļ pozitīva, ka absolūti nav nekāda iemesla, kādēļ baltais vīrietis nevarētu apprecēt indiāņu sievieti vai baltā sieviete nevarētu veidot attiecības ar ķīnieti.

Eisnera kungam bija vajadzīgi desmit gadi, lai Disneja uzņēmumu degradētu līdz "Pokahontas" līmenim. Viņš ir uzmanīgs un zina, ka uz kārts ir likts daudz. Viņš noteikti nevēlas steidzināt notikumus un radīt negatīvu skatītāju reakciju. Viņš nevēlējās brīdināt skatītājus par saviem nodomiem uzreiz, tādēļ sāka ar R-vērtējuma filmām un pamazām uzsāka tādu filmu veidošanu, kuras baltajiem bērniem stāsta, ka rasu jaukšanās ir jauka un pat cildena, un ka tiem, kuri nav baltie, ir daudz labākas rakstura īpašības, tomēr es ticu, ka Eisneram šis iznākums bija prātā jau tajā dienā, kad viņš pārņēma Disneja uzņēmumu un sāka to degradēt.

Tagad Eisnera pārziņā ir arī ABC televīzijas tīkls. Es nedomāju, ka ABC būtiski mainīs savu partijas līniju - tas, līdzīgi, kā citi televīzijas tīkli, ir bijis pietiekoši žīdisks jau no saviem pirmsākumiem. To vairāk, kā 30 gadus ir vadījis žīdu plašsaziņas līdzekļu boss Leonards Goldensons. Fakts, ka Capital Cities Communications, kura vadītājs Tomass Mērfijs, nežīds, saplūda ar Goldensona ABC pirms divdesmit gadiem, būtībā sevišķi nemainīja ABC raidījumu programmu. Goldensona cilvēki palika savos amatos un saglabāja lēmumu pieņemšanas tiesības. Eisnera pirkums tikai vēl nedaudz konsolidē žīdu īpašumus, noceļot Mērfiju un ļaujot ABC kļūt vēl politkorektākam, kā līdz šim. Tas nozīmē vien to, ka ABC televīzijas tīkls vēl vairāk rādīs raidījumus, kuros popularizēs rasu jaukšanos un graus balto cilvēku pašapziņu. Tas nozīmē arī to, ka notikumi tiks nedaudz paātrināti, ieviešot vēl vairāk destruktīvas propagandas. Tas nozīmē to, ka mūsu bērni varēs baudīt vēl nedaudz intensīvāku smadzeņu skalošanu, kā līdz šim.

Situācija ar pārējiem amerikāņu plašsaziņas līdzekļiem nav daudz labāka. Tiklīdz žīdi 1930.gados pārņēma Holivudu, viņi nekavējoties uzsāka arī pārējo plašsaziņas līdzekļu pārņemšanu, un šodien tiem ir tik liela ietekme, ka pat tie, kuri nav žīdi, seko viņu norādījumiem, lai netiktu izslēgti no spēles.

Bieži vien, norādot uz šo faktu politkorektām personām, tās atbild, ka "nav svarīgi, kurš kontrolē plašsaziņas līdzekļus". Viņai jautā: "Kādēļ tu uztraucies par to, ka žīdiem pieder Holivuda?" Es zinu, ka cilvēki, kuri šādi atbild, nav godīgi paši pret sevi. Viņi noteikti uzskata, ka būtu citādi, ja plašsaziņas līdzekļus kontrolētu, piemēram, es. Patiesībā es uztrauktos, ja jebkura cilvēku grupa ar saviem mērķiem kontrolētu plašaziņas līdzekļus. Es uztrauktos arī tad, ja plašsaziņas līdzekļus kontrolētu, piemēram, baptisti vai radikālie veģetārieši.

Neraugoties uz to, mani īpaši uztrauc fakts, ka plašsaziņas līdzekļus kontrolē tieši žīdi. Pirmkārt, tie, kuri kontrolē plašsaziņas līdzekļus, kontrolē arī ASV politiskos procesus - viņi kontrolē ASV valdības politiku un sabiedrības virzību. Tas tādēļ, ka politiķi, neatkarīgi no tā, vai tie būtu republikāņi vai demokrāti, nepretosies žīdiem - tā vietā viņi kritīs pie žīdu kājām. Katrs politiķis zina, ka, lai tiktu ievēlēts, viņu pozitīvi jāatspoguļo plašsaziņas līdzekļos, un katrs politiķis zina arī, kurš tos kontrolē.

Otrs iemesls, kādēļ tieši žīdu kontrole ir katastrofāla, ir žīdu unikālā daba. Ja plašsaziņas līdzekļus kontrolētu baptisti, piemēram, viņi pierunātu valdību pieņemt likumu, kas aizliegtu svētdienās nodarboties ar seksu. Ja plašsaziņas līdzekļus kontrolētu radikālie veģetārieši, amerikāņi hamburgeru vietā ēstu sojas burgerus. Tomēr to visu var pārdzīvot. Cilvēki varētu nebūt laimīgi, tomēr vismaz varētu izdzīvot - baltie cilvēki varētu izdzīvot. Ne baptisti, ne veģetārieši nemēģinātu baltos sagraut garīgi un iznīcināt balto rasi, taču tieši to dara Eisners. Tāds ir filmu "Džungļu grāmata" un "Pokahonta" uzdevums. Tās pirmkārt ir mērķētas uz mūsu bērnu garīgo sagraušanu un, pēcāk, uz mūsu rases iznīcināšanu.

Es zinu, ka daudziem šis paziņojums liekas ļoti ekstrēms - viņi domā, ka divas bērnu filmas nav pietiekošs pierādījums, lai apvainotu visus tos, kuri kontrolē ASV plašsaziņas līdzekļus. Un man ir jāpiekrīt - ir nepieciešams daudz vairāk pierādījumu. Tomēr šie pierādījumi eksistē, un katrs, kurš nebaidās tos meklēt, kurš nav sasirdzis ar politkorektumu, var tos atrast.

Piemēram, aplūkosim, kas pēdējo gadu laikā ir noticis ar popmūziku. Tas nav tikai t.s. "gangsta rap", pret kuru 1990.gadu sākumā protestēja daži republikāņu politiķi, jo plašsaziņas līdzekļi mēģināja to popularizēt pārāk strauji, tā radot negatīvu sabiedrības attieksmi. Man nav jāuzskaita tos, kuri kontrolē ASV popmūzikas industriju, tomēr es to veikšu. Lielākie uzņēmumi, kuri popularizē "melno repu" balto bērnu vidū, pieder žīdiem - piemēram, Time Warner un MTV. Džeralds Levins kompānijai Time Warner, ir tas pats, kas Eisners Disneja studijai. MTV arī pieder žīdam - Samneram Redstonam (izmantojot uzņēmumu Viacom Corporation). Šie trīs uzņēmumi - Disneja studija, Viacom un Time Warner - ir trīs lielākie masu izklaides ražotāji ASV. Tie visi pieder žīdiem. Sakritība?

Vienīgais veids, kā iespējams sākt ārstēt šo kaiti, ir pilnībā pārņemt plašsaziņas līdzekļu kontroli. Plašsaziņas līdzekļus ir jāizmanto, lai dotu cilvēkiem identitātes sajūtu. Tikai tad, kad plašsaziņas līdzekļus kontrolēs tādi cilvēki, kāds bija Volts Disnejs, būs iespējams cerēt, ka mūsu bērni apgūs tās vērtības, kas ir radījušas šo civilizāciju.