Mana dvēsele kliedz. Pēc patiesā, svētā un tīrā viņa kliedz. Taču katru dienu - bezdievības, nāves un nelaimju ziņas. Līst cilvēku asinis. Mirst sirmgalvji, spēkavīri un bērni. Tepat, Eiropā, mirst.

Bet mūsu valstī tautas ievēlētie pārstāvji darba cilvēku radītās vērtības dala un laupa. Privatizācijas vārdā to dara. Viņi ņirgājas par pensionāriem un veciem cilvēkiem. Morāliski spļauj viņiem sejās - nopelnīto darba mūža devumu ar tā saucamo indeksāciju par astoņpadsmit santīmiem, par nelielu maizes kukulīti novērtē...

Nekā mūsu varasvīriem nav svēta. Viņi kampj, rij, laupa. «Likumīgi» laupa. Viņi neiedomājas, ka paši arī ir mirstīgi un pīšļos reiz pārvērtīsies. Viņiem prātā neienāk, ka Kristus lielā tiesas diena tiem garām nepaies.

Daliet, kampiet tautas radīto īpašumu. Pabeidziet Latvijas rūpniecības un lauksaimniecības pilnīgu iznicināšanu. Taču padomājiet, ka saules mūžu nedzīvosiet, savu bagātību kapā līdzi nepaņemsiet...

Mana dvēsele kliedz par bezgalīgo netaisnību, kas valda atdzimušajā Latvijā. Par meliem un briesmīgo tukšvārdību, kas pārpilnībā skan latviski ēterā un izraibina preses izdevumus.

Nekā vairs Latvijā nav svēta. Ne Dievs, nedz arī Māte. Māte miesīgā un Māte Tēvzeme. Arī tauta.

Cilvēki, kas augstajos krēslos sēž, klanās Rietumiem un Austrumiem. Viņi skaļi izkliedz neizpildāmus solījumus un publiski demonstrē savu nekompetenci, stulbumu. Kauns raudzīties šādā valstsvīru ārējās kultūras nabadzībā, bet jo vairāk - klausīties viņu vāvuļošanā. Pat skaidru latviešu valodu viņi nav iemācījušies, bet par svešvalodu prasmi vispār runas nevar būt.

Latvijā vasara plaukst... Tikai manā dvēselē tās nav. Dvēsele salst, dvēsele kliedz. Pēc patiesas brīvības, Dieva un Tēvzemes mīlestības tā kliedz. Kliedz tāpēc, ka mīl šo zemi un valsti. Kliedz tādēļ, ka arvien vēl mana Tēvija no sarkanā murga nav pilnībā modusies. Ka agrākie sātaniskās varas pārstāvji arvien to pārvalda, komandē, izlaupa, ar patriotiskiem saukļiem un padomju filozofu dogmām vēlētāju prātus apstulbo.

Atjēdzieties, tautieši! Neticiet nevienam baroklim, kas lepnībā varas augstajos krēslos sēž!

Ticiet Dievam un Latvijai, mūsu baltajai Mātei! Visiem spēkiem to stipriniet un neļaujiet jūdām latviešu likteņus lemt! Neklausiet viņu solījumiem, viņu meliem!

Kliedz mana dvēsele. Pēc taisnības un patiesi neatkarīgas baltās Latvijas kliedz. Pēc latviešu tautas sakoptas mājvietas brēc. Jo vēl tik daudz ļaunuma, netaisnības, gara nabadzības un netīrā ir tajā.

Dievs, uzklausi šo kliedzienu! Dod mums patiesu augšāmcelšanos! Dod latviešu tautai pastāvēt un šķīstai kļūt! Ļauj mums savā zemē īstiem saimniekiem būt!

Par tevi, Latvija, mana dvēsele kliedz...