Ar gara acīm es atkal paveros mūžībā. Un ieraugu caur tālajiem gadu tūkstošiem baltus uz šo zemi nākam. Redzu kuršu, zemgaļu, latgaļu un sēļu ģimenes kuplojam un plaukstam. Un arī viņu tuvumā dzīvojošo brāļu - žemaišu, augštaišu, senprūšu saules apmirdzētos ciemus un sētas.

Daudzo gadsimtu gados mūsu Latvija asinīm krāsota. Kritušo kareivju augumiem pierakta. Verdzības, netaisnības un varmācības laikos arājtautas sāpju kliedzieniem pielieta.

Es skatos un arī redzu latviešu gļēvo padevību, svešzemju kungu piedurkņu bučošanu. Un tautas interešu nodevību - kā senajos laikos, tā šai gadsimtā. Pat tagad.

Taču latviešu tauta nebija izdeldējama, tās valoda apklusināma, viņas senču pārmantotais varoņgars nožņaudzams.

Pienāca diena, kad latvju vīri, pulcējušies strēlnieku pulkos, saprata, ka:

Latviešu strēlnieku durkļi, viņu nenovērtējamā asins maksa pacēla brīvestības gaismā tautu, izcīnīja tai dižāko balvu - Latvijas valsti.

Es turpinu raudzīties dienās un gados, kad nāve no jauna līksmoja mūsu Tēvzemes ārēs. Kad lielvaras raidīja kaujā brāli pret brāli, tēvu pret dēlu. Kad Latvija kā valsts aizgāja nebūtībā...

Latviešu sāpes par nokautajiem, izsūtītajiem, trimdā klīstošajiem, okupantu varmācībām, pazemojumiem nav vārdos izsakāmas.

Redzu, kā aizsteidzas apspiestības un ciešanu gadi. Dievs no nebūtības uz savām rokām paceļ Latviju, latviešu valsti. Bet Otrais pasaules karš mums nav beidzies. Nav dzēstas kara sekas. Nav zudis tautas posts. Latvijas vadoņi un valdoņi kā senāk paši pārdodas svešzemniekiem un pārdod tiem arī Tēvzemi.

Pasaule varbūt šodien ko nojauš, kas ir Latvija, taču nekā nezina par latviešiem. Par viņu likteni. Par vēstures netaisnību, ko tā pret viņiem pieļāvusi. To Eiropai un pasaulei vajadzētu atgādināt. Bet Latvijas diplomāti klusē. Nekas neatliek kā kliegt pašam savā vārgajā sirmgalvja balsī:

Akli ir ne tikai aiz valsts robežām, bet arī daudzie uz vietas, mūsu Rīgā, citās pilsētās un novados dzīvojošie nelatvieši, kas nīst manu tautu un grib saglabāt virskundzību pār to.

Es raugos vēsturē, cerot ieraudzīt Latvijas rītdienu. Taču nesaskatu. Daudzi to neredz. Un arī nezina, kur meklēt to. Te atkal lai noder dzejnieka padoms:

...Atskan durvju zvans, pieliekot punktu manām pārdomām par latviešiem. Atnākusi mazmeita. Viņa apsēžas un stāsta par savām skolas gaitām, klases biedriem un daudzajiem pienākumiem, kas vēl jāveic.

Es klausos un dziļā sirsnībā domāju: «Ar tavām acīm, mīļais bērns, manī aizgājušās un nākamās paaudzes skatās. Latvija skatās. Tavs acu skats un valoda manas skumjas kliedē un tauta nemirstību apliecina. Nemirstību šai Dieva pasaulē un Viņa mūžībā. Mēs dzīvojām un dzīvosim. Tāpēc vien, ka latvieši esam.»