T. L. Praids?

Jā, jo daži uzskata, ka tas viss ir Pirmās partijas reklāmas kampaņa.

Jūs gribat zināt, kāda ir mana nostāja pret šiem homoseksuālistiem?

Nē, nē, tikai viedokli par to, Jūsu domas plašāk, jo tas process, ko mēs redzam ir tikai aisberga virsējā daļa. Kas tur apakšā, kas to virza, kas to finansē, kam tas ir izdevīgi? No kurienes tas vējš pūš? No kurienes tās kājas aug?

Jebkurā gadījumā tie varētu būt minējumi...

Protams.

Man vienmēr bijusi un ir nostāja pret šo homoseksuālismu būtībā kā novirzi no normas - tāpat kā jebkura mūsu slimība vai kaite. Mēs neejam karogus vicinādami un nemēģinām uzspiest, ka tā ir norma. Piemēram, mums ir visādas biedrības ? diabēta, onkoloģiskās, nu, visvisādas. Arī psihiskās novirzes pastāv, bet neviens vēl nav mēģinājis šīs novirzes par normu nosaukt. Jo šajā pasaulē tomēr ir vīrišķā un sievišķā puse, un visur ir tā. Lai viņi guļ, ar ko grib, dara, ko grib, bet es neuzskatu, ka būtu to jāpataisa par normu. Bet te ir otrs jautājums. Vai to vajag šādā veidā, kā pie mums dara, aizliegt, jo visi aizliegtie augļi ir garšīgākie, un tur jau tiešām jādomā, kā Jūs teicāt, kurš ko finansē, kur tās kājas aug un tā tālāk. Bet es nedomāju, ka man būtu iespēja uzzināt, kas to finansē, kas to dara. Un arī to, kā šajā lietā iesaistās baznīca... Es personīgi televīzijā tik smalki neskatījos visas šīs lietas... Manuprāt, kaut kas visā tai būšanā ir diezgan nejēdzīgi.

Jā, bet, ja mēs runājam par normu. Norma... Vai tas ir normāli, vai nav normāli. Kas to nosaka?

Normai var būt tikai viens kritērijs. Daba. Paskatīsimies dabā, vai tajā notiek visādas perversas lietas un, ja notiek, vai pati daba nesaliek visus «punktus uz i»? Es domāju, ka par normu var pieņemt tikai to, kas notiek dabā, veicinot attīstību, progresu ? nevis regresu.

Vai mēs nevaram reliģijas saukt vienkāršoti par satiksmes noteikumiem cilvēkiem? Ir satiksmes noteikumi mašīnām - kā braukt, pie kāda signāla stāvēt, kur drīkst stāvēt, kur nedrīkst stāvēt, tāpat reliģija nosaka (katrai tautai raksturīgā reliģiju, protams), nosaka tos satiksmes noteikumus, kā tai tautai dzīvot un izdzīvot. Ja viņa neievēro tos noteikumu, tad ir nebeidzamas avārijas un tauta beigās iet bojā. Vai mēs tā varam uz to skatīties un tad no tā skatoties šīs nenormālības patiesībā ir nāvējošas mūsu tautai?

Tā noteikti varētu būt, tikai, es domāju, diez vai kāds noliegs, ka Dievs ir viens. Nu, ir viens Dievs visā pasaulē! Un, manuprāt, visas reliģijas, ir cilvēku radītas, turklāt gadu gaitā mēs arī redzam, kā tās ir gan progresējušas, gan diemžēl arī regresējušas. Tā jau nevar strikti pateikt ? tautai raksturīga... Latviešiem tā varētu būt dievturība, varbūt pat ne dievturība, jo tas, ko mēs saucam par dievturību ir Ernesta Brastiņa aprakstīts un formulēts. Ir cita pieeja Dieva ticēšanai... Vai tā ir mūsu tautai raksturīgā, vai varbūt kāda no kristietības konfesijām, luterāņu, pareizticīgo ? es nedomāju, ka to var nosaukt par katrai tautai raksturīgu.

Es to biju domājis, tā, ka katrai tautai ir savas rakstura īpatnības un savas pieņemamas un nepieņemamas lietas. Arābiem ir cita uzvedība un cits skats uz lietām un atbilstoši šim dzīves veidam jau ir pieskaņota šī reliģija, kas patiesībā ļoti tālu no kristietības nestāv. Viņu dzīvesveidam ir pieskaņota viņu reliģija. Kāpēc pie arābiem nezog? Nevis tāpēc, ka roku cērt nost, bet tāpēc, ka savā starpā, savā ģimenē, ja redz kādu, kurš tā rīkojās, viņi arī no savas ģimenes to izraida un nosoda. Sabiedrība arī nosoda. Nevajag valdībai cietumā likt. Varbūt tas ir tas galvenais. Un tas, ko mums tagad mēģina iepotēt, kā kaut ko demokrātisku un pareizu, varbūt tas ir arī nāvējošs mums. Jo, ja mēs paskatāmies uz globusu un iedomājamies tā: kurā valstī mēs izņemot Latviju gribētu dzīvot... Kur mums patiktu. Nu, tā būtu teiksim Vācija vai Francija vai Itālija, bet principā mēs vienmēr iedomāsimies to valsti, kura pirms 100 gadiem, pirms 200 gadiem bija kristīga valsts. Un ļoti maz (varbūt kāds vēl Japānu var iedomāties). Valstis kurām ir attīstīts dzīves līmenis, to ir sasniegušas caur kristietību. Un tikko šīs valstis no tā atsakās (uzreiz tas nenotiek, paiet kādi 100 gadi), bet tās valstis sāk grimt. To mēs to redzam ar Ameriku, to mēs redzam ar to pašu Eiropu. Viņa sāk grimt, jo vairs nepieturas un neievēro tos kristietības radītos satiksmes noteikumus. Var filozofēt, vai viņi ir pareizi, vai viņi ir mūsējie, vai uzspiesti, bet tie ir kaut kādi noteikumi, pēc kuriem kā cilvēkiem būtu jādzīvo, savādāk viņi iet bojā.

Nu, es neteiktu, ka tie ir tieši reliģijas noteikumi. Es 100% piekrītu, ka tāds organizatoriskums no baznīcas puses mums ir vajadzīgs, jo ļoti maz ir psiholoģiski un psihiski stipru cilvēku, kas var iztikt bez šīs baznīcas palīdzības. Atkārtoju ? Dievs ir viens, un to es iedomājos tā. Varētu būt kalna virsotne, bet mēs visi cilvēciņi kāpjam augšā ? katrs no savas puses. Un katrs mēs gribam tikt augšup ? cits vairāk, cits mazāk, cits varbūt nemaz nespēj... Protams, reliģija ir vajadzīga. Bet tur pamatīgi būtu jādomā, kā to darīt. Es diezgan daudz, arī personiski, pazīstu mācītājus. Esmu pārliecināta (vismaz subjektīvi pārliecināta), ka tie ir cilvēki, kuri pilda savu profesionālo amatu, darbu... Labāk, sliktāk. Un es diemžēl nezinu, vai starp šiem mācītājiem ir daudz svēto. Viņi ļoti labi zina svētos rakstus, māca tos izprast mums. Viņi dara ļoti svētīgu darbu, bet tas ir viņu darbs, tāpat, kā jums ir savs, man savs ? mēs katrs cenšamies veikt savus pienākumus. Viens to dara no sirds, otrs sliktāk, cits halturē un tā tālāk. Acīmredzot arī uz šo tēmu mums ir tāds kā tabu, jo mēs uzskatām, ka par to nav labi runāt un ka mācītāji ir svēti cilvēki. Nu, zinot dažu labu mācītāju, man ļoti negribētos tam piekrist, tai pašā laikā starp viņiem ir arī ļoti daudz labu cilvēku. Un tiešām var būt tādi, kurus varētu pielīdzināt svētiem... Bet es nepiekristu, lai, kā jūs teicāt, reliģija būtu satiksmes noteikumu regulētājs, tad tai 100% būtu jābūt ārpus politiskajām partijām. Jo būtībā tad tā būtu kā tiesa, kas objektīvi regulē mūsu dzīvi. Tagad, ja mācītāji ietilpst Pirmajā partijā (vai jebkurā citā), viņiem ir ļoti strikti jāievēro partijas noteikumi, un līdz ar to otrā vietā paliek reliģiskās un morālās vērtības. Jo viņiem tās jāpakļauj savas partijas prasībām. Pieņemsim, es būtu Rubika partijā un, piemēram, manas draudzes mācītājs būtu, tēvzemietis. Vai es ietu pie viņa kādā grūtā dzīves brīdī parunāt? Es kā katoliete varētu izsūdzēt grēkus? Kas notiktu? Manuprāt, tas ir patiesais iemesls, kāpēc mums baznīca nav tik varoša, lai šos noteikumus tiešām regulētu. Tā, kā to vajadzētu darīt. Bet tas ir mans subjektīvais viedoklis...

Mēs varam pateikt tieši to pašu citiem vārdiem, ka lielākā daļa (tas ir mans subjektīvais viedoklis) tā saucamo mācītāju patiesībā ir mākleri starp mani un Dievu. Viņi ir starpnieki, iemetušies pa vidu, tas ir viņa darbs, tādā veidā viņi nodrošina sev iztiku un, protams, ka jebkuru darbu darot un jebkuru amatu ieņemot, cilvēks cenšas pēc iespējas vairāk nopelnīt un pēc iespējas tikt augstāk pa tām karjeras kāpnēm un līdz ar to tā ticība un viss pārējais pabīdās stipri vien malā. Līdzīgi notiek arī partijās. Kamēr partija ir jauna, kamēr viņai nav varas, tikmēr tā balstās uz ideoloģiju uz kaut kādu pārliecību. Tikko šai partijai parādās kaut neliela varas mehānismi, pašvaldībā vai kaut kur, tā šinī partijā saplūst lozungu runātāji, lai viņi tiktu pie šīs varas, ar vienu nolūku izmantot varas dotās iespējas personisku labumu sasniegšanai. Un patiesībā, jo lielāka ir tā baznīca, jo lielāka ir tā konfesija, jo mazāk tur ir to svēto mācītāju.

Tā varētu būt. Bet man negribētos piekrist, ka visi mācītāji varētu būt šie mākleri. Varbūt viņi ir mākleri, bet ne visi, kuriem rūp tikai amats, tikai labums. Es pazīstu dažus tādus cilvēkus, uz kuriem es šo terminu noteikti nevarētu attiecināt, kuriem tomēr galvenais ir kaut kas cits. Un tieši ticība Dievam. Nupat prātā ienāca, ka man bija darīšana ar ļoti nesavtīgu (un līdz šim nav neviens man zināms fakts liecinājis pretī) mācītāju Andreju Trapučka. Man bija darīšana pavisam sadzīviskā līmenī, kad es viņu pilnīgi nepazinu. Es biju pat pārsteigta, ka var būt arī tā...

Bet, ja mēs esam tik daudz pievērsušies ticībai, Brastiņam, dievturībai un visām šīm lietām tad vai nav tā, ka tur nav nekādu pretrunu. Vismaz es nesaskatu nekādu pretrunu. Dievturība - jā, latviska dzīvesziņa un tā tālāk. Tas patiesībā viens otram netraucē un viens otru tikai papildina. Un viņi var ļoti labi sadzīvot. Bet, kam vajag radīt to konfliktu. Tas mums neder un tas ir mūsu un tas nav mūsu...

Te ir tā galvenā sakne ? kam to vajag? Ja Dievs ir viens, tad nebūtu tik svarīgi, vai Viņu viens pielūdz pie kāda gleznota altāra vai kāds cits - pie ozola vai liepas.

Svarīgi, lai abiem būtu «tev nebūs nokaut»...

Nu, protams! Šie desmit baušļi bija pat komunistiskās partijas morāles kodeksā! Būtībā tie paši desmit baušļi ir taču bijuši un dzīvojuši cauri vēsturei, un tie ir tie, kas cilvēkus kaut cik atturējuši no tām šausmām, ko viņi viens otram spēj darīt un dara. Man liekas, nevienā reliģijā tur nebūtu pretrunu, jo... Tā ir gadījies, ka es esmu padomju «produkts». Savulaik, es strādāju skolā, un man bija ik pa laiciņam jāceļ kvalifikācija, jo mēs skaitījāmies ideoloģiskie darbinieki. Nu, man iestāšanās partijā nedraudēja tāpēc, ka mans tēvs bija represētais, bija notiesāts, bija ziemeļos un tikai pēc Staļina nāves viņu amnestēja. Es, protams, varēju būt laba vadītāja, organizatore, taču dabīgi, tas palika malā ? bezpartejiskā... Bet nu kvalifikācija jāceļ! Un man bija jāmācās zinātniskā komunisma institūtā. Toreiz, tā kā mani vienmēr interesējusi psiholoģija, es gribēju, ja jau man ir jāmācās, dziļāk apgūt psiholoģiju, sociālo psiholoģiju ? vienalga kādu psiholoģijas nozari. Man pateica ? nē, jums ir jāmācās zinātniskā ateisma nodaļā. Bet, ja dzīvē nekas nenotiek tāpat vien, tad tas arī nebija tāpat vien. Sākumā mēs bijām vairāki cilvēki, pabeidza ? apmēram desmit. Mums pusotru gadu mācīja reliģijas vēsturi un tad pusgada laikā centās atspēkot baznīcas dogmas. Tas tā naivi bija... Mēs jau iemācījāmies ticēt Dievam. Pat toreiz teica ? ja jūs ieejat, vienalga, kurā baznīcā (mošejā, vecticībnieku vai jebkurā), tad pieņemiet tos noteikumus, kas tur ir. Nevis «es neliekšos, es nemetīšos ceļos», lai redz, ka es nepiekrītu tam! Ir jābūt elementārai cieņai pret visu, kuras manuprāt mūsdienās pietrūkst. Mēs ieejam un sākam diktēt bieži vien savus noteikumus. Ar saviem statūtiem uz svešu klosteri nedrīkst iet!

Bet mums jau tagad stāsta, ka vajag Praidus atļaut, mums vajag viņus cienīt, mums vajag samierināties...

Nāk vēlēšanas. Kā izskatās tas, kas tagad notiek (un notiks) cilvēkam, kurš nav politiskajās partijās iesaistījies? Man ir savs redzesloks, jo es to visu redzu no iekšpuses. Bet kā tas no ārpuses izskatās? Ir cerība vai nav? Ir kāda jēga vai nav?

Es domāju, ja mēs runājam par vēlēšanu kampaņu, tur redzam tikai naudu. Tad, kad runājam par iepazīšanos ar kandidātiem, mēs arī runājam tikai par naudu. Es personīgi varbūt nemāku saklausīt, bet es nedzirdu, ka mūsu tautai piedāvātu patiešām iepazīt to cilvēku no vienas un otras puses, ko viņš Latvijai ir devis, vārdu sakot ? tas ir tāds ļoti plašs spektrs. Kā šie cilvēki lai zina, par ko balsot, un galvenais ? kāpēc? Tas, kuram vairāk naudas, tas vairāk samaksās reklāmām, cits to izdarīs labāk, cits sliktāk. Vakar es Delfos izlasīju Visvalda Lāča rakstu, un delfu vadība ilgi taisnojās, kāpēc viņi šo te rakstiņu ieliek, ka tur, lūk, viņam ar to redzi sliktāk un viņš nevar rakstīt... Nu, ilgi un dikti... Es nedomāju, ka tas ir briesmīgi, ja kaut ko pozitīvu, kaut ko labu par kādu cilvēku pasaka. Jā, tur arī būs meli. Bet tas, vai šie meli, kas tur būs, atsvērs to darvas karoti medus mucā, ko dod mūsu šitā te... Nu, šausmeņu tipa informācija, kas tiek pasniegta visur. Vienkārši nezinu, man liekas, ka netīrumu mums ir tik daudz, ka mēs aizmirstam, kas ir labs.

Bet vai mēs ar vēlēšanām kaut ko varam mainīt. Ar ( ko mainīt) es domāju, ka šī valsts un šī teritorija pamatā ir domāta, lai šeit dzīvotu un vairotos latvieši. Vai mēs ar šīm vēlēšanām varam kaut ko labu tiem latviešiem izdarīt? vai vispār tas ir iespējams?

Domāju, ka varam. Ja mēs nenolaidīsim rokas. Es personiski domāju, ka vajadzētu ļaut vēlēt par personībām, nevis tikai par partijām. Labi, lai būtu grūti strādāt tādai valdībai tādai un Saeimai, kur būtu dažādās personības. Bet tad būtu šī tautas balss redzama. Tomēr ? kas ir tas ir, un mums ir partijas... Acīmredzami ? jo mazāk cilvēku būs pasīvi, jo vairāk būs jādomā par Latviju.

Līdzšinējo gadu pieredze par ko liecina... Vai tā neliecina par to, ka, ja tagad latvietim teiks «nu, viss, gals klāt. Ej un karies!», viņš neiebildīs. Tikai pajautās «vai tas striķītis ir pašam jānopērk vai iedos...»

Arī taisnība. Es saku ? tā ir tā pasivitāte. Mēs tā kā aunu bars ejam, kur mums parāda. Gluži kā ēzeļi pēc burkāna. Vai to pašu piecīti vai šņabja pudeli pa priekšu kāds nes, mēs (diezgan daudzi, bet, paldies Dievam!, ne visi) ejam rātni pakaļ.

Bet ko darīt? Varbūt, ka nav jēgas piedalīties tajās vēlēšanās?

Bet tad nav jēgas dzīvot!

Var jau būt... Varbūt jāizvēlas kāda liela un civilizēta tauta, kurā asimilēties, jo šī tauta vienalga izmirs...Kļūt par lietuvieti vai par vācieti?

Bet kāpēc tie latvieši tomēr ir izdzīvojuši? Ja paskatāmies uz mūsu vēsturi. Caur ko tikai nav gājuši! Un kā viņi nav locīti! Jā, it kā pēc tā burkāna iet, bet ne jau visi! Un tur vajadzētu, manuprāt, orientēties vairāk uz tiem cilvēkiem, kuri neizrādās, bet viņos iekšā ir latviskā spīts, latviskais mugurkauls. Varbūt vairāk uz tiem? Mums ir tiešām labas sabiedriski politiskās kustības, tas pats Raivis Dzintars - nu, cepuri nost puisim! Un ir mums daudzi tādu, kas tiešām stāv un krīt par latvisko. Nelaime ir tā, ka tas tiek darīts apmēram tāpat kā komunismu uzspieda. Katrai kustībai jāizstrādā kaut kas savs, lai cilvēkam nevis didaktiski pasniegtu vienu vai otru atziņu, kas ir kā aksiomu, bet, lai šo domu, atziņu pasniegtu tā, ka viņš to pieņemtu uzreiz kā savējo. Nevis «man tur teica tas un tas», bet, lai šī doma kļūtu par viņa paša domu. Informācija, kas iet caur sirdi uz prātu, nostrādā. Tā nostrādā vienmēr. Daudz pamatīgāk nekā tā, kuru uzspiež.