Jā, tas ir daudz grūtāk.

Un atdeve nebūs rīt. Un mani ziņās neparādīs... Un rezultāts būs pēc 5, 6 gadiem...

Nu, pēc pieciem, sešiem droši vien nē, tas varētu būt arī ātrāk, atkarībā no tā, kā strādā. Es domāju, ka tas ir vienīgais ceļš, kā cilvēkus pārliecināt. Didaktiski mēs nepārliecināsim, jo katrs vicina savu karogu, bļauj, ka viņam ir taisnība, un bārsta it kā faktus. Skaidrs, ka izmanto arī neirolingvistisko programmēšanu, pret kuru esmu kategoriski pret. Tāpēc arī manā avīzē jūs neatradīsiet materiālus par neirolingvistisko programmēšanu. Būtībā tā ir kodēšana ar vārdiem, caur vārdiem. Varam to saukt arī tā. Tā nākusi no Rietumiem, un mums pat ārstu biedrībā tā ir. Tas viss notiek. Bet cik tas mums ir lietderīgi? Jā, ar šo metodi var daudz panākt. Un es nezinu, vai apvainošu tos speciālistus un politiķus, teikdama, ka, manuprāt, šo metodi izmanto arī diezgan augstās varas struktūrās, nu, ļoti daudz kas par to liecina...

Bet vienīgais veids kā kazino vinnēt naudu, ir nespēlēt. Vai nav tā, ka mums viss šis teātris, – partiju dibināšana, vēlēšanu sarakstu taisīšana, iesniegšanas, kandidēšanas... Viss tas teātris ir pataisīts par kārtīgu ruletes iestādījumu, kurā vienīgais veids kā vinnēt ir nespēlēt, nepiedalīties šajās izdarībās. Jo katrs kazino īpašnieks savu ruleti uztaisīs tā, lai viņa viņam nestu peļņu. Nevis tiem, kas tur piedalās. Laiku pa laikam jau kaut kas iekritīs. Arī aklai vistai kāds graudiņš gadās!. Vai šie 15 gadi par to neliecina, ka šādā veidā, kā mēs cīnāmies līdz šim mēs neko nepanāksi, ja mēs arī turpmāk tāpat mēģināsim izcīnīt to latvisko Latviju? Mēs savācam dažus domubiedrus, tagad domājam kā partiju nosaukt. Uzrakstām kādu programmu, strīdamies, un tad domājam, ko mēs darīsim tālāk. Mums nav paša galvenā. Mums nav telpu. mums nav tehnikas, mums nav naudas. Un telpas, tehnika un nauda ir mūsu pretiniekam un viņiem ir lieliska iespēja mums šīs trīs lietas piedāvāt. Tas viss notiek tā gudri un soli pa solim partiju līderi tiek iekārtoti, finansiāli nodrošināti un partija aiziet neceļos. Un viņa kļūst varai nekaitīga. Pretiniekam viņa kļūst nekaitīga. Es intervēju četru nacionālu partiju vadītājus. Visām šīm organizācijām es uzdevu 7 vienādus jautājumu un principā visas šīs organizācijas uz visiem 7 jautājumiem atbild vienādi. Tad jautājums – kāpēc ir 4 partijas? Kāpēc nevar būt viena? Un visi saka – mēs gribējām... Mēs piedāvājām, bet tie nepiekrita. Bet, ja to piedāvājumu izvirza tādu, kas nav pieņemams otram, tad tā patiesībā ir tāda formāla pļurkstēšana. Manuprāt, ja vēlme vienoties ir patiesa tas ir ļoti vienkārši. – Četras partijas vienojas, ka katra deleģē X cilvēku sarakstu, un šos cilvēkus saliekam vienā listē alfabēta kārtībā un viss notiek, jo 7 ir jautājumi, uz kuriem visi atbild vienādi un uz šo jautājumu bāzes veidojas programma. Bet viņi to nevar! Kas viņiem traucē? Varbūt, ka šīm partijām ir finansētāji, ir labvēļi, kuri tomēr diktē, ar ko šī partija kopā ies, vai viņa ies viena pati, varbūt, ka viņi ir ieinteresēta dot naudu, lai viņas iet atsevišķi. Lai viņas nav kaitīgas, lai viņas netiek Saeimā.

Pirmkārt, ja visu šo procesu uztver kā ruleti, kā kazino, tad 100% tā ir. Bet man ļoti negribētos to gluži pielīdzināt kazino vai ruletei. Jebkurā gadījumā tā ir tikai azartspēle ? manuprāt, tur ir kaut kas cits. Pavērojiet, kas apgrozās ap tām partijām, valdībām, komisijām. Paskatieties uzvārdus. Viņi praktiski nomainās tikai vietām. Viņi turpat vien ir, mīcās, viens otru pabīda, bet tas jau atkal liecina par ko citu! Pirmkārt, tā ir droši vien slavas un varas kāre, patikšana zīmēties. Bet tam, ka jānolaiž rokas... Nu, man negribas tam piekrist. Varbūt tas naivi un dumji skan, jo es tiešām neesmu politiķe un it kā cenšos neturēties tik daudz pie politiskajām lietām, bet, manuprāt, vienkārši atteikties no vēlēšanām nebūtu pareizi. Jo kas tad būs pie teikšanas? Jebkurā gadījumā būs kaut kāda valdība, būs kaut kāda Saeima un tā tālāk. Ja mēs atteiksimies iet vēlēt, tad, kas tur būs? Ja tagad mums ir kaut kādas izredzes kaut ko mainīt, tad nebūs nekādu izredžu...

Bet varbūt, ka būs tāpat kā tagad? Jo arī tagad mēs neko nevaram mainīt. Jo mūsu saimnieki ir citās valstīs, un no turienes diktē, kā šeit dzīvot. Un vietējiem kolaborantiem nekādas teikšanas nav, jo viņi ir marionetes. Varbūt, ka nekas nemainīsies. Mēs šādi jau 15 gadus cīnāmies un redzam, ka 15 gadu laikā ir tikai zaudējumi varbūt ir jāpamaina kaut kas tajās mūsu cīņas metodēs?

Tieši tā, tieši cīņu metodēs, jārīkojas savādāk.

Vara valstī pieder tam, kam pieder iela... Un, lai iekarotu ielu, mums nevajag miljonus, mums nevajag sponsoru naudu, mums nevajag piedalīties ruletes griešanā, mums neko no minētā nevajag. Ja mēs varam vienā pagastā, vienā kaktiņā, vienā kāpņu telpā ieviest latvisku kārtību, pēc tam otrajā, trešajā, un šīs saliņas sakoordinēt, mēs varam varbūt daudz vairāk izdarīt, nekā nelietderīgi aizņemoties naudu, startējot vēlēšanās. Un no tā, ka mēs piedalāmies vēlēšanās, no tā, ka mēs uzrakstām nez kādas programmas ar zelta burtiem, nevienam latvietim labāk nepaliek. Ne malkas vairāk, ne bērniem vairāk kaut kas skolai, nekas latviešu dzīvē no tā nemainās, bet, ja mēs veidotu šīs mazās saliņas... Jā, Rīgu mēs esam zaudējuši, bez revolūcijas mēs Rīgā varu nevaram paņemt. Bet paliek vēl pagasti, kuros mēs vēl varam to latvisko noturēt. Bet mūs ievirza šajā ruletē, uz to centru, uz to Saeimu pilnīgi bezjēdzīgā lietā. Kamēr mēs sapņosim par Saeimas tribīni, zaudēsim iespēju arī tos pagastus vismaz saglabāt latviskus.

Tā ir kolosāla doma! Caur šīm saliņām, caur šiem te visiem pagastiem... Arī Rīgā atrastos kāda saliņa.

Kaspars Dimiters šo domu sauc par latvisko rezervātu veidošanu!

Labi, sauksim par latviešu rezervātiem! (Smejas) Bet caur šiem rezervātiem varētu arī kaut kā tās politiskās norises ievirzīt pareizāk.

Protams! Tad, kad ir šī mazā saliņā ir kaut desmit cilvēku un, ja šo desmit cilvēku vārdā runā viens cilvēks ar pagasta deputātu vai ko, tad tas pagasta vecis zina, ka tas nav tikai viens cilvēciņš, ka aiz tā cilvēciņa stāv vēl desmit un ar šo viedokli viņam jārēķinās vairāk nekā ar daža laba naudīga vai cita deputāta vēlmi. Daudz vairāk! Varbūt, ka tā no apakšas mēs varam bez miljoniem daudz ko mainīt. Nevis vēl 15 gadus pilnīgi bezcerīgi nodarboties ar varas ņemšanu parlamentārām metodēm.

Tā ir tiešām lieliska doma, tikai kā to panākt?

Ļoti vienkārši..

Nu?

Mums ir iespēja drukāt, jums ir iespēja drukāt, arī citiem latviešiem ir iespēja drukāt. Mums šī doma ir jānoformulē cilvēkiem saprotamā veidā un kā recepte, padoms, ieteikums jāizplata un cilvēki uz vietām, atbilstoši saviem apstākļiem šo recepti var pielāgot un izmantot un šīs saliņas paši var veidot. Priekš tam nevajag ne politisku partiju. Ne daudz naudas. Vajag tikai gribu un darīt!

Turēšu jūs pie vārda! Par pirmo politisko recepti...

Manuprāt, tas ir vienīgais pareizais ceļš.

Tas ir ļoti pareizs ceļš, jo tikai no apakšas jaut ko var iesākt, no augšas vairs nav iespējams.

Tāpat kā žīdiem, rabīns nav tikai garīgais vadītājs, viņš ir arī saimnieciskais vadītājs. Viņš nosaka, kur cilvēks ieguldīs naudu, kur neieguldīs, viņš to visu rēķina. Principā šo saliņu līderi un vadītāji pagastos, uz ielām, pilsētās, mikrorajonos, kāpņutelpās, viņi jau tāpat var koordinēt latviešu rīcību. Ko tas veicina? Tādējādi var latvietim labāku darba vietu atrast, tas veicina to, ka tevi nevar vienā dienā izmest laukā un teikt «ej, tu man vairs neesi vajadzīgs»!Darba devējam ir jārēķinās, ka aiz manis stāv vēl cilvēki, kuri būs neapmierināti un, ja tā godīgi ņemtu, tad mums ir aizsargi, mums ir zemessargi, mums ir armija, bet mums nav neviena, kas aizsargā latvieti... Un tā ir tā galvenā problēma. Un otra lieta, kas mums noteikti nav – mums ir ļoti daudz labu partiju, labu līderu, bet viņi neiztur pārbaudījumu ar varu un naudu. Un ja mums būtu (es teikšu pavisam rupji) viens trīs, četru huļigānu bariņš, kurš aiziet un iedod pa muti tam, kurš grēko, oi, kā viņš domātu, jo no politiskās atbildības viņš nebaidās. Mums bija gadījums, kad pašvaldības vēlēšanās Rīgā izveidojās 5 partiju saraksts un mēs to nosaucām par Latviešu sarakstu. Uzrakstījām normālu programma un tad savācām visus tos deputātu kandidātus vienā telpā, cik nu bija sanākuši, mums tāds Laimonis bija zemessargs tajā laikā, viņš atnāca un teica: «Jūs nedomājiet, ka šo programmu parakstījāt un var to aizmirst. Pasarg' Dies', ja jūs tiksiet un iekšā un viņu nepildīsiet. Sākumā pa purnu dabūsiet. Nākamā dienā trīs no saraksta pazuda, aizgāja prom! (smejas) Jo, kas ir: tas ir tas, mums patiesībā pietrūkst sodīšanas mehānisma. Ir viena puse, kas kārdina, bet nav otras puses, kas attur... Atgriežoties pie saliņām, ja šīs saliņas kļūs par reālu spēku, tad var ļoti daudz ko pagastos izdarīt.

Cik tad maksā Latvija? Latvija, tas ir viens zemes gabaliņš, uz kura ir naftas vads un vēl un vēl... Un ir bezgala daudz gribētāju, kas grib šo teritoriju iegūt. 1940. gadā ar tankiem iebrauca? Bet, vai tagad ar tankiem ir jābrauc? Ja viņi iepludina iekšā naudu, ko nosauc par investīcijuām. Ko nozīmē investīcija? Tas nozīmē ieslēgt drukmašīnu, kas sadrukā vai nu dolārus vai rubļus, cik nepieciešams. Atnes šurp un noliek. Dod man pretī mežu, dod man pretī zemi, dod man pretī to visu un viņi vienkārši nopērk to valsti, nopērk Latviju. Tāpat kā tika nopirkta Jūrmala, Rīgas rajons ir izpirkts viss, viņi vienkārši nopērk, tas ir lētāk nekā braukt ar tankiem. Un tas notiek un vienīgais, ko mēs šeit redzam, tās haizivis, kas pērk to Latviju savā starpā plēšas un mēs redzam, ka Soross ir slikts un Lembergs ir labs un vēl kaut ko, bet patiesībā jau viņi necīnās par mums! Viņi plēšās savā starpā par šo kumosu. Un mūs ievilina atkal tajā ruletē un mēs plaukšķinām plaukstas un priecājamies «re, cik labi, re, cik labi!» Bet patiesībā jau viņi plēšās par to pīrāgu, kas pieder mums!

Man liekas, ka nu jau gan vairs neplaudē «re, cik labi». Drīzāk otrādi ? redzot, kā šīs haizivis plēšas, cilvēkos briest pesimisms.

Otra galējība! Iedomāsimies, ka es būtu cilvēks, kam būtu kādi 10 miljoni. Pēkšņi es nosapņoju, atrodu, izroku, man ir pieci miljoni. Un es domāju: re, paskat, te ir valsts Latvija. Kas tad man ir nepieciešams, lai es tanī valstī, kas saucās Latvija, būtu saimnieks? Ļoti vienkārši, man jānopērk 51 deputāts. Vismaz... Cik man būtu jāiztērē nauda, lai viņi klausītu man un cilātu rokas kā es teiktu? Cik katram - 100 tūkstoši, 200 tūkstoši katram jāiedod? Un ar 10 miljoniem pietiktu...

Kādam laikam...

Jā, bet pa to laiku es radīšu sev vajadzīgus likumus un viss, ko es darīšu, būs likumīgi. Un visas trubas piederēs man un visi tranzīti piederēs man un visa naudiņa nāks man. Tā kā tagad, man būs valsts budžets. Budžets – tie ir miljardi. Manas partijas to budžetu dalīs. Man būs savi uzņēmumi, kas par to budžeta naudu cels ceļus, būvēs mājas un es būšu lieliski iekārtojies. Un pēkšņi, ja notiks brīnums un radīsies kaut kāds Ančāns, kaut kāda Mūsu Zeme, kuri savācās kopā, nodibina kaut kādu sarakstu vai koalīciju un pasarg' Dies' (tas ir neiespējami), bet viņi dabū 51 balsi. Tas nozīmē ko: ka es te vairs nebūšu saimnieks? Ka man tos miljardus atņems? Ko es darīšu? Nu, sliktākajā gadījumā es viņus nošaušu. Bet tā nauda ir tā vērta, vai ne? Varbūt, ka ne tik rupji, kā es tikko teicu, bet tas viss tā arī notiek patiesībā.

Jā, spēle ir rupja.

Vienkārši vairs nav nepieciešams nekāds rupjāks spiediens. Vairāk bitēm nav jākož neviens, jo pietiek. Bet, ja vajadzēs, būs arī vairāk.

Pārbaudījums ar varu un naudu ir tiešām visgrūtāk izturams.

Un līdz ar to šo teritoriju nopirkt ir ļoti viegli. Grūtāk ir nopirkt Poliju vai Vāciju, kur ir ļoti daudz cilvēku. Un, ja mēs tā uz to lietu skatāmies, tad mums ir tikai vienīgā izeja – šos latviskos rezervātus sev apkārt veidot un vismaz tur kaut ko noturēt. Nevis solīt pa purnu tam, ko mēs nevaram piekaut.

Tikai kas to darīs? Kas tos latviskos rezervātus taisīs? Kas būs tie?

Ļoti labs jautājums! Mums ir jāimportē nēģeri no Āfrikas. Lai viņi atbrauc šurp un uzceļ to latvisko Latviju. Ja paši latvieši to darīt negrib, pašiem latviešiem to nevajag... Tad jāsauc nēģeri palīgā. Vai tā nav? Droši vien, ka pašiem latviešiem tas vien būs jādara... Un šitām visām politiskām partijām, visiem šiem polītiķiem reiz ir jāsāk saprast, ka nevis partijas jādibina, bet tie rezervāti ir jāveido. Jo mēs esam... 1940. gadā, kad Latviju okupēja, šeit izveidoja Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku. Šīs republikas vadītāja it kā bija augstākā padome un saskaņā ar Padomju Savienības konstitūciju, kurā bija teikts, ka jebkura no Padomju Savienības republikām var no šīs vienotās valsts izstāties, mēs esam saskaņā, ar šo konstitūcija no vienotās valsts arī izstājušies un paņēmuši līdz visas šīs okupācijas sekas! Patiesībā tas, kas bija visus šos piecdesmit gadus nelikumīgs, tagad tiek legalizēts un kļūst likumīgs. Bet tas nemaina būtību. Vienkārši kļūst likumīgs. Civilokupanti un okupanti kļuva par pastāvīgiem iedzīvotājiem, dabūja šeit īpašumu, dabūja sertifikātus, patiesībā viņus piesēja un noenkuroja. Nekas cits jau nav noticis. Ir notikusi vienkārši vienas Padomju Sociālistiskās republikas atdalīšanās un viņi izlaboja 40-tā gada kļūdu. Jo 40-tajā gadā viņi to teritoriju okupēja, bet nosauca to par sociālistisko revolūciju. Bet viņi aizmirsa paņemt Latvijas karogu un himnu! Tagad viņi to kļūdu laboja – paņēma arī karogu un himnu. Netiek jau atjaunota tā valsts, kuru okupēja, bet veido jauna uz Latvijas PSR bāzes. Un tāpēc jau visi tie konflikti ir kā tādas bumbas ar laika degli apraktas. Tā problēma vienalga līdīs ārā. Tas ir vēl viena Karabaha. Problēma nekur nepazudīs. Mums valstī ir divas kopienas, nenoliedzami viņas ir divas. Katra skatās savu televīziju, katra lasa savus laikrakstus. Nevar jau teikt, ka viena kopiena ir laba, otra ir ļauna un slikta. Viņas vienkārši ir tik dažādas, ka viņas viena otru neiznīcinot nevar līdzās pastāvēt. Kā dažādības izpaužas? Viena kopiena, varētu teikt tā latviskā, viņa būtu eiropeiska. Eiropeiskais cilvēks atšķiras no aziāta ar to, ka jo svarīgāks lēmums viņam ir jāpieņem, jo viņš pats to grib izlemt. Un aziāts – jo svarīgāks lēmums viņam ir jāpieņem, viņos šo lēmumu pieņemt deleģē caru, batjku vai vēl kādu, bet kādu šņabi pirks, to gan pats izlems. Viņiem tas ir pilnīgi ar kājām gaisā, sagriezts otrādi. Un līdzās pastāvēt šādas divas sabiedrības miermīlīgi nevar. Izņemot tikai tad, kad viena nomāc otru. Tas nav iespējams! Kamēr valdībā tomēr vairumā ir latvieši, tikmēr viņi vēl var izlavierēt, starp šīm divām kopienām. Tad, kad tas pilsoņu loks paplašināsies un paplašināsies uz nelatvisko pusi, tad šo abu kopienu spiediens būs tik liels, ka valdība vienkārši vairs nevarēs izlavierēt un būs tā saucamā varas krīze un tad šis konflikts risināsies pa tiešo! Un, protams, būs ieinteresēti cilvēki, kuriem ir nauda, šos konfliktus padziļināt, izraisīt, ievilināt un tā tālāk un tā joprojām, jo nesaskaņas, konflikti, karš, tā ir peļņa, tā ir milzīga peļņas iespēja. Tas, kas notiek tagad Libānā patiesība ir viens lielisks bizness. Ja maize maksā tik dārgi un tie tirgotāji kam tas pieder ir zināmas tautības pārstāvji to biznesu arī taisa. Un sagrautā infrastruktūra arī būs jāatjauno. Atkal iespēja pelnīt!. Tas ir milzīgs bizness... Ieroči un viss pārējais, tiek tirgot un ar tiem apgādātas karojošas puses. Viņiem vajag to karu. Un to karu vienkārši izraisa. Un tā ir mūsu Latvijas nākotne. Varbūt ne tik asiņaini, ne tik traki, kā tas notiek Izraēlā un Libānā vai vēl kaut kur (vai Irākā). Bet būs! Šie terorismi būs, viņi būs! Tā ir mūsu nākotne. Jo citādas izvēles nav, ja mēs šobrīd neapstāsimies, ja mēs šīs saliņas jau nesāksim veidot un tādejādi šo pretnostatījumu nesamazināsim. Tas notiks pēc 5, pēc 6, pēc 10 gadiem, bet tas reiz notiks! Un tāda ir mūsu nākotne.

Nu, jūs tagad nodarbojaties ar neirolingvistisko programmēšanu.

Vai ir argumenti pret?

Es tik tiešām tik dziļi politikā neesmu...

Bet maizes cenas Libānā ir visīstākā politika.

Te jau viss ir politika, jā, arī būt tālu no politikas ir politika! Par to Libānu un Izraēlu. No cilvēciskā viedokļa. Ne no politiskā un ļoti saprātīgā. Kas man ir ļoti grūti saprotams no cilvēciskā, tie paši ebreji jeb žīdi, kuri ir piedzīvojuši genocīdu, būtībā šobrīd Libānā realizē tieši to pašu, kas tika veikts pret viņiem.

Ne tikai šobrīd!

Es runāju par šo konkrēto gadījumu. Būtībā tas, ko viņi visvairāk nosoda un ko prasa, lai respektē viņus, un to arī visi cilvēki respektē ? es saprotu. Un tagad viņi rīkojas tieši tikpat vardarbīgi un zvēriski.

Terorismu un spridzināšanu arī viņi aizsāka....

Nu, es tik smalki nezinu...

Tieši tāpat! Patiesībā daudz ko viņi ir aizsākuši... Cits jautājums varētu būt par to holokaustu un tiem 6 miljoniem, nu, to jau tagad arī Strenga atzīst, kad nu arhīvi ir atvērti un nu jau tagad cilvēkiem būs skaidrs, ka tur labi, ja trīs miljoni sanāks, jo seši nekādi nesanāk. Skaidrs, ka tas cipars ir uzpūsts. Nebija vācieši eņģeļi, par to jau mēs neviens nešaubāmies, bet tas cipars ir uzpūsts. Bet ar šī cipara palīdzību ir radīts šis milzīgais spiediens pasaulē. Cilvēki tiek pāraudzināti, it sevišķi Vācija, visi ir vainīgi , visi ir žīdu šāvēji, visi viņiem ir parādā un tādā veidā viņi tagad drīkst darīt to, ko pret viņiem darīja. Viņi drīkst un neviens neiebilst, jo viņi takš ir tie, kas holokaustu pārcieta un izdzīvoja! Pamēģinātu šitā Huseins darīt, kas tad notiktu!

Jā, tas viss ir patiesība, bet visā šajā jūklī pazūd cilvēks kā personība, kā indivīds ? tā ir mana valsts, tā ir mana zeme, tā ir tauta... Man liekas, ka politikā bieži vien panākumus gūst tie politiķi, kas iet caur tautu, caur konkrētiem cilvēkiem no tautas. Jo var būt nez cik labas programmas, bet, ja šī cilvēka nav, tie būs tukši saukļi. Mani personiski vienmēr šis cilvēka faktors uztrauc. Man liekas, ka mums tā pietrūkst. Mēs neejam caur šo cilvēku. Arī starp mums, starp latviski runājošajiem latviešiem, ir ļoti godīgi, un tādu ir, es domāju, vairākums, bet ir arī nelieši. Man arī nācies saskarties ar tādiem. Domādams neizdomāsi, ko viņi var izdarīt! Un latviešu cilvēki!

Jā, bet starp latviešiem, kā starp citiem arī ir visādi cilvēki. Viņš ir latvietis un viņš ir nelietis. Bet viņš ir mūsējais! Un tikai tāpēc, ka viņš ir nelietis, mēs nedrīkstam viņu atdot saplosīšanai citiem.

Jā, bet tāpēc jau mums ir vajadzīga šī valsts. Kāpēc tad es saku, ka ir vajadzīgas vēlēšanas? Mums ir jāpiedalās tajās, mēs kaut drusciņ varbūt varam ietekmēt un tad arī šo nelieti mēs varēsim sodīt paši.

To var labi redzēt, teiksim pie čigāniem. Lai viņš tur ko būtu sadarījis, bet neviens no ārpuses viņu nesodīs. Viņi paši viņu sodīs. Bet, ja kāds gribēs no ārpuses, viņi viņu aizstāvēs! Un tās ir manuprāt pareiza rīcība!

Jā, protams, un mums šīs te nianses ļoti, ļoti pietrūkst.

To mēs varējām vērot kaut ar Pērkonkrustiešiem. Viņi spridzināja to Maskavas pirkstu. Tas neizdevās un tad sākās! Mēs jau sen zinājām, es jau sen teicu, ka viņš tāds ir un zemessargi no viņiem kratās vaļā, aizsargi no viņiem kratās vaļā... Nedrīkst tā nodot savus cilvēkus! Lai viņi ko būtu izdarījuši! Viņi taču ir tavējie! Tu pats vari viņus nosodīt, tu pats vari viņus sodīt, bet nenodod tādos brīžos!

Es personiski pazīstu Liniņu. Es faktiski biju pirmā, kas publicēja fragmentus no viņa grāmatām. Vienu viņš man uzdāvināja vēl padomju laikā. Lielisks cilvēks. «Zintniekā» arī viņš kaut ko labu ir rakstījis. Viņš negribēja, lai ar savu vārdu parakstīt... Visus nevar tā viennozīmīgi klasificēt! Tas ir tas, tas ir tas... Tur jums taisnība, mēs drusku... ļaujamies.

Mēs kļūstam par latviski runājošiem un arvien mazāk par latviešiem. Jo tā tomēr ir starpība – prast valodu un būt latvietim.

Cik tad to tīro latviešu ir? Nu, ar zilajām asinīm...? Būt latvietim nozīmē ? pēc visas savas būtības. Es zinu, ka jauniešiem un daudziem latviešiem gandrīz ir kauns uzvilkt tērpu ar tautiskiem elementiem... Nu, kaut vai man ir viena pazīstama filozofe, kurai kauns vilkt kaut ko latvisku, jo tas esot vecmodīgi un tādā garā. Nu, ir mums tādi.

Kas palika nepateikts?

Nezinu. Varbūt vienīgi gribas vēlreiz uzsvērt, ka arī politikā vienmēr jāiet caur cilvēku, caur viņa sirdi...

Mēs jau arī visu darām priekš latviešiem, ne jau priekš partijas, valdības...

Jā, bet kā to uztver? Tas ir didaktiski, un tiklīdz nāk didaktika, tad arī rezultāti ir stipri pavāji. It kā ļoti labas lietas. Es esmu ar Gardu kādreiz līdz baltkvēlei te diskutējuši... Es saku, jā, es piekrītu mērķiem, bet nepiekrītu tai stratēģijai, ja tā varētu teikt, tam veidam, kā tos panākt. Ja visi tie, kas tiešām par Latviju un par latvisko rūpējas, un tādu ir tiešām daudz, ja viņi apvienotu savus spēkus... Man ļoti gribētos, lai viņi iziet caur to atsevišķo cilvēciņu, kaut vai saucat to par saliņu. Arī tepat Rīgā atradīsies kaut 5 cilvēku kolektīvs, varbūt nevis vienkārši zem karoga ar saukli tas jāaicina, bet viņus jādabū pie sapratnes, ne savā pusē!, bet ? pie latviskās sapratnes... Varbūt kādreiz pietiek ar acu skatienu, varbūt paklusējot, varbūt paturot roku, un viņi sapratīs. Ne vienmēr vajadzīgi skaļi vārdi.

Paldies par sarunu!