Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Vēlies pievienoties?

Iespējas tikties ar biedrības vadību

Kas valda valodu, valda prātu


Kas tu man esi, Latvija?
22.08.2006

- Latviešu tautai Dieva dotā mājvieta, mūsu zeme.

- Zeme pelēkā, ko pavasarī rokot un dobes veidojot, man aiz muguras seko cielaviņa. Žiglā, gudrā cilvēka padarītā darba vērtētāja.

- Zeme, kur salapojušās bērzu birzis šalc un Vasarsvētku priekšvakarā uzplaukuši ceriņkrūmi.

- Zeme, kur uz Mātes kapa neaizmirstules zied.

- Zeme, kur kādā aizbērtā tranšejā kopā ar cīņu biedriem mūža miegā dus Kursas cietokšņa aizstāvis, mans tēvs.

- Zeme, ko, cildinot dzejas rindās un mūzikā, apdziedājuši latviešu patrioti Leonīds Breikšs, Jānis Silazars, Ilze Kalnāre, Andrejs Lihtenbergs, Aivars Šics... Viņus pieminot, mana sirds sāpi un mīlestību sevī dedzinošu jūt. Tās neizplēnēs un neizgaisīs, kamēr viens šīs pasaules ceļus iešu. Sirds, kas mīl, mūžam savus dārgos atceras.

- Zeme, kurai tēraudziliem viļņiem Baltijas jūra savus skarbos glāstus sniedz.

- Zeme, pa kuru skaistules Daugava, Gauja, Venta, Lielupe un Bērze tek. Upes, kas mani veldzējušas jaunības karstajās dienās. Upes, kuras par tautas likteni neskaitāmus stāstus teic. Vajag tikai tajos ieklausīties. Ja ne prāts, tad sirds noteikti tos sadzirdēs un sapratīs.

- Zeme, kurā kā dzintara krelles saulē latvju pilsētas mirdz. Apdziedātā Rīga, Mātes jaunības pilsēta Jelgava, mana un bērnu dzimtā Dobele. Dobelē staigātas bērnības un jaunības takas. Te iepazīts darba sūrums. Te ceļš uz dievnamu iets, vakarskolas gadi vadīti. Te satikta Mīlestība. Tagad ģimenes pavarda vieta ir Jelgava. Te bērni par vecākiem kļuva, ieceļot mani vectēva, bet dzīvesbiedri vecmāmiņas kartā.

Rīga, tās Brīvības piemineklis un Brāļu kapi ir visu latviešu svētvieta. Arī mana. Rīgā pirms gadiem es bijīgi vēru Alma Mater durvis, bet pēc piecām vasarām ar pateicību sirdī aizvēru tās.

- Zeme, kur mani bijušie skolnieki bērnus pie rokas ved un ratiņos vizina. Vairums jauno tēvu un māmiņu ar bērniņiem runā latviešu mēlē, taču gadās dzirdēt arī manām ausīm netīkamu buldurēšanu.

- Zeme, kas ziemā sastingst un pārklāj sev baltu sniega segu. Šai laikā gājputni svešajā malā atgriešanās dienu gaida, bet ziemcietīte zīlīte, pelēkais zvirbulītis un ķērcēja vārna palikuši tepat. Viņi ir patrioti, lai arī cik smaga un barga nebūtu ziema. Cilvēk, mācies Tēvzemes mīlestību no šiem putniem! Turi svētu dzimtā pavarda vietu! Svešā krastā tu nīkdams nīksi un sevi kā latvieti pazaudēsi...

Kas gan tu man esi, Latvija?

- Zeme svētā tu esi. Tēvija, par kuru pirms daudziem gadiem rakstīja Leonīds Breikšs, atgādinot:

«No zemes šīs mēs izauguši esam,
Mums šajā zemē galva jānoliek.»

Dzejnieks savas vārsmas parasti rakstīja ar zaļu tinti. Bet «Svētais mantojums» - otrā Tēvzemes himna, uzrakstīta ar sirds asinīm, tajā ir atbilde jautājumam, ko meklēju visu mūžu. Visu savu sagandēto mūžu. Paldies Dievam, ka, dzīves rieta ielā ieejot, beidzot esmu to sadzirdējis, sapratis!


Egils Bauzis


Vārda dienas
Maigurs, Mārica, Māris
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».