Dienu un nakti es domāju par tevi, Tēvzeme. Dienu un nakti man sāp pazemojumi un ļaunums, ar ko tevi šodien «aplaimo» varas gaiteņos staigājošie valdoņi, nīstot, nicinot un aplaupot savu tautu.

Šiem kungiem trūkst vīrišķības sabiedrībai visu atklāti pateikt par savu pagātni un kalpošanu okupantu varai. Viņiem nav arī kauna un goda, laužoties uz varas krēsliem, dzenoties pēc nepelnītās bagātības.

Es bieži atceros dienas aizgājušās. No laika attāluma veros bērnu, jaunības, vīra gadu ietās takās un ceļos. Visi tie vijas pa tevi, Tēvzeme. Visi viņi man devuši spēku, un dod to arī šodien, sirmgalvim esot.

Tu mums esi viena, Māmuliņa dārgā! Tikai viena, mīļā Latvija!

To, ko nesaredzēju agrāk, es apjaušu šodien - tādi ziedi neplauks, tādi koki nesalapos, tādi ir tikai Latvijā. Tādas dziesmas, tāda valoda nekur pasaulē tik dzidri neskanēs, vienīgi Latvijā.

Katra diena, ko tagad dzīvoju tevī, Tēvzeme, man ir svētku diena. Tāds gaiss, ko, iedams pa Dzimtenes pļavu, ieelpoju, ir dziedinošs balzams manai sirdij.

Saule, koki, Dieva dzīvā radība - viss tevī ir dziļāks un mīļāks nekā citur, Tēvija. Pat viseksotiskākās dienvidjūru salās to neatrast.

Tēvzeme! Es vēlos tevi redzēt tīru, sakoptu, latvisku. Patiesi latvisku. Šodien tu tāda vēl neesi...

Es gaidu tavu garīgās augšāmcelšanās dienu, ticu tās atnākšanai. Tikai tevis dēļ es vēl dzīvot vēlos, zeme dzimtā, mana mīlestība svētā.

Tu, Tēvzeme, mums latviešiem esi viena. Valsts, kurai dots skaistākais vārds pasaulē. Vārds visdaiļākais - LATVIJA.

Latvija! Dzīvības un Mātes mīlestības dāsnā zeme! Tu biji. Esi. Būsi. Nesalīdzināmā. Neatkārtojamā. Vienīgā.

Latviešiem - vienīgā...