Latvietis

Autorizācija
Lietotājs:
Parole:
 
 

Būt latvietim

Kas valda valodu, valda prātu

Vēlies pievienoties?


Kad latviešiem atgriezīsies veselais saprāts, viss jau būs par vēlu
26.09.2006

Nacionālām partijām uzdevu vienādus jautājumus, ar nolūku noskaidrot atšķirību, un, ja tādas nav, tad kāpēc šīs partijas vēlēšanās startē katra ar savu sarakstu, nevis visas kopīgi vienā sarakstā. Biju iecerējis intervēt arī TB/LNNK, bet viņi atteicās. Laikam zina ko ēduši! Arī Zaļie zemnieki smalki iztaujājuši, kas izdod, kāpēc utt., atteicās. Intervēt citas partijas uzskatīju par nelietderīgu. Interviju ar NSS vadītāju publicējām jau iepriekš.
«Latvietis Latvijā» redaktora Leonarda Inkina saruna ar Tēvzemes Savienības vadītāju Mārtiņu Draudiņu.

L. I. Pirmais un galvenais jautājums. Kāpēc mēs vispār veidojam partijas, kāpēc tajās iesaistāmies, kāpēc mēs vispār to darām? Vai mums ir garlaicīgi? Vai mēs tādā veidā mēģinām sev labāku darba vietu, labāku iztiku dabūt? Dažādi motīvi, dažādi cilvēki, bet galvenais - kāpēc?

M. D. Mūsu partijai tie motīvi ir tādi, ka latviešiem (un mēs esam latviešu tautas pārstāvji) šīs vēlēšanas var izrādīties pēdējās, kurās var demokrātiski panākt kaut kādas latviešu tautas nacionālas intereses. Tāpēc mums nav svarīgi ne ieņemamie amati, ne materiālās intereses, mums ir svarīgas nacionālas intereses. Ja būs šīs nacionālās intereses nodrošinātas, tad latviešu tauta pastāvēs un ne tikai 100 gadus, bet ilgāk. Ja šīs nacionālās intereses tiks mīdītas kājām, kā tas bieži vien notiek tagad, tad mūsu latviešu tauta ir nolemta iznīcībai daudz lielākā mērā, nekā tas bija krievu laikā. Tad nacionālais gars turējās uz pretestības spēka. Tagad šī pretestības spēka vairs nav. Visi kļuvuši nihilisti un ir nolaiduši rokas - mēs jau neko nevaram, mēs jau neko nedarīsim... Un patiešām neviens neko nedara. Otrkārt - mums partijas ir saradušās kā sēnes pēc lietus, jau pāri par astoņdesmit, kas visas skaitās ļoti nacionālas, bet viņiem no nacionālisma ir gaužām maz, tāpēc, ka viņi neskatās uz šo nacionālo jautājumu. Viņi grib būt mazi hercogiņi savās zemītēs. Viņi grib kaut ko panākt ar šo nacionālo domu savām interesēm, bet nevis strādāt patiešām latviešu nacionālās interesēs.

L. I. Iedomāsimies pretiniekus, kas saskaņoti savā starpā darbojas un mums uzbrūk. Un iedomāsimies to, kā mēs viņiem pretojamies. Mēs nevis apvienojam spēkus, bet pa vienam...

M. D. Pat ne pa vienam. Mēs uztaisām katrs mazu bariņu, kas pēc savas būtības neko nespēj. Mūs piesit vienā rāvienā, bet mēs turpinām ar šo mazo bariņu vicināt dūres un ārdīties...

L. I. Bet kāpēc? Vai tas mazais bariņš ir tik dumjš ?Ka mīl solīt pa purnu tam, ko viņš nevar piekaut...?

M. D. Tā notiek tāpēc, ka šajā mazajā bariņā ir viens barvedis, kurš grib uz šī mazā bariņa rēķina izsist savas ambiciozās intereses. Viņš pat neinteresējas un pat saprot, ka neko neizdarīs tam lielajam rupjajam spēkam, bet viņš vienkārši, taisot šo troksni, grib kļūt par šī mazā bariņa līderi. Un tad cer uz balta zirga iejāt Saeimā vai kādā uzņēmumā par pilnvarnieku.

L. I. Vai tas nozīmē, ka visām šīm grupiņām patiesībā tie lozungi un programmas ir tikai izkārtnes, aiz kurām stāv pavisam prastas lietas?

M. D. Jā, prastas lietas. Tās ir personiskās intereses, un es to esmu manījis, jo es esmu centies visus šos mazos bariņus, cik vien iespējams apvienot. Bet viņi nevar apvienoties. Tāpēc, ka uzreiz rodas jautājums: kurš es būšu sarakstā, ja es iešu ar jums kopā... Kāda starpība, kurš tu būsi sarakstā! Svarīgi ir tas, lai tu apvienotu to spēku, lai mums būtu muskuļi un mēs varētu kaut ko panākt. Ja visas šīs sīkās astoņdesmit partijas apvienotos, tad tas būtu viens liels spēks.

L. I. Jā, bet varbūt, ka ir nedaudz citādāk. Varbūt, ka tas nav tikai šo cilvēku ambīciju rezultāts, bet arī valsts politiskās un saimnieciskās situācijas valstī rezultāts. Ka tā vara, ko mēs saucam par okupācijas varu, nekur nav pazudusi, viņi tepat vien ir un gan ar finansēm, gan visām pārējām iespējām šīs mazās partijiņas ļoti vienkārši un veikli komandē, kurš ar kuru ies, kurš kurā vietā sarakstā būs un kurš ne. Galu galā tie partiju vadītāji un ierindnieki nemaz nav lemt spējīgi par to, ar kādu programmu un ar ko kopā ies?

M. D. Nosacīti tā tas ir, kā tu saki, jo jautājums ir: kas tad ir mūsu valdība, mūsu Saeima un tā tālāk. Tie ir tie paši bijušie komunisti, kas pārmetuši savu ādu uz otru pusi un no vilkiem kļuvuši par aitām. Tie paši cilvēki tos pašus lēmumus pieņem. Kāpēc mums nevar attaisīt čekas maisus? Mēs te šūpojamies jau 15 gadus! Ja čeka bija pret latviešu nacionālajām interesēm, tad tos maisus bija jāattaisa vaļā pirmajā gadā, tikko viņi nonāca rokās, nevis tagad, pēc 15 gadiem. Kas notiek ar mūsu prezidenti? Viņai ir viena interese - tikt ANO ģenerālsekretāra amatā. Un pārējais viņai ir pie vienas vietas, apaļas un mīkstas...

L. I. Tas ir tikai kārtējais pakāpiens karjeras kāpnēs...?

M. D. Jā, tieši tā! Es viņu ļoti cienu, es viņu uzskatu par gudru cilvēku, par inteliģentu, par attīstītu. Nolieku cepuri viņas priekšā. Un tomēr... Šajā gadījumā latviešu nacionālās intereses viņai ir vienaldzīgas. Saproti? Viņa vienkārši domā par savām interesēm. Un latvieši tikmēr ar šādām metodēm sevi pagodinās, kamēr vairs nebūs šīs latviešu tautas un nebūs šo latviešu interešu vispār.

L. I. Bet vai jau tas jau nav noticis? Tas nāves punkts ir pārvarēts un iestājusies absolūtākā vienaldzība, kad lielākā daļa latviešu nemaz neinteresējas par to, kas valstī notiek, viņiem ir vienalga, kāda te ir valsts valoda un tā tālāk...Varbūt tas jau ir tas rezultāts?

M. D. Redzi, tas, kā mēs dzīvojam, nosaka, kā un ko domājam. Cilvēki ir nolaisti galējā nabadzībā, nodzirdīti. Viņiem nav darba, nav iespēju, nav izaugsmes. Arī paši daudz kur vainīgi. Bet vienalga, viņi redz šo negatīvo pusi mūsu valstī. Tie, kas stāvēja un krita par nacionālām interesēm 1991. gadā, šodien ir norobežojušies un aizgājuši pilnīgā vienaldzībā, bet viņi nesaprot dziļāko lietas būtību. Viņi nesaprot, ka, aizejot dziļākā vienaldzībā, viņi zaudē savu nacionālo identitāti. Ja tiek zaudēta nacionālā identitāte, iznīkst tauta. Šodien šis process iet dažādos veidos. Jauktās laulības - viens no veidiem. Otrs no veidiem ir braukšana labākas dzīves meklējumos uz Īriju, Angliju, Vāciju un vēl nezin kur. Mēs desmitiem tūkstošu cilvēkus pazaudējam. Un labākos cilvēkus, gudrākos cilvēkus.

L. I. Un kā ar turīgiem latviešiem?

M. D. Ar turīgiem latviešiem ir citādāk. Es jau teicu, ka tas, kā mēs dzīvojam, nosaka, kā un ko domājam. Tas, kas ir turīgs, viņam ir svarīga šī turīguma lieta. Viņam ir svarīgs viņa bizness. Un bieži vien viņa biznesā ir svarīgi, lai viņš būtu ar krieviem, amerikāņiem, vāciešiem, angļiem kopā. Viņam nav tautības. Tikai bizness. Ir atsevišķi biznesa cilvēki, kam ir šī lieta aktuāla un kas cīnās par šo nacionālo interešu jautājumu. Ir vienkāršā tauta, gudri cilvēki, kam ir kaut kāda sajēga par lietām un kaut arī trūkumā, bet viņš zina, ka ir jācīnās par šīm lietām. Mūsu partijā tādu ir daudz. Tautā ir arī citādi, kas man pasaka: «Ej, nu, Mārtiņ, es tur vairs par šo maitu valdību neiešu balsot, vot, iespītēšu» un tā tālāk. Un tad es divas stundas borēju smadzenes, ka tā jau tu vēl sliktāk izdarīsi, tu jau neizdarīsi to kaitējumu valdībai...

L. I. Spītē tikai savam vēderam?

M. D. Jā, saimniekam iespītēšu, neēdīšu...Tas taču ir idiotisms! Ir vajadzīgi tādi cilvēki, kas spēj tiem iestāstīt. Kas spēj viņus mobilizēt. Un es, kad runāju ar saviem cilvēkiem, kurus es aizstāvu (pensionārus), es ar viņiem izrunājos par šiem jautājumiem. Es patērēju nedaudz laiku, bet viņi apzinās šīs lietas nepieciešamību. Bet diemžēl šī elite, ko tu pats minēji, nelaiž pie masu saziņas līdzekļiem. Avīzes bloķē, lai nebūtu nekur iekšā politiskās reklāmas un tā tālāk. Ko tad bloķē? Ne jau tos bagātniekus, kas ir varas partijas pārstāvji. Viņi tāpat atrod sev iespēju pastāstīt, ko viņi labu ir izdarījuši, vai ne? Bloķē tos spēkus, kurus nevar laist pie varas, jo viņi aizvedīs citur.

L. I. Tātad varas partiju darbību varētu ilustrēt šādi: ir valsts, kurai ir valsts kase - budžets. Valsts dažādu nodokļu veidā iekasē diezgan daudz naudas. Un to naudu apsaimnieko valsts budžets - tas ir tas, ko Saeima kaut kādā veidā pieņem un Ministru kabinets izstrādā, vai ne? Tad iedomāsimies, ka aiz partijām stāv šie turīgie cilvēki, kuru uzdevumā partijas rīkojās. Viņiem ir kaut kāda brīvība pa labi, pa kreisi, kaut ko pabļaut (vai mums vajag eiro vai euro, bet tas jau nav svarīgi, ja cilvēkam ne viena, ne otra nav kabatā). Un šie daži turīgie cilvēki (vai grupa), kam pieder partijas, kurās viņi nosaka, kā partijām balsot konkrētajā gadījumā, kā praktiski šie cilvēki šos budžeta līdzekļus apsaimnieko un izsaimnieko. Un iedomāsimies tagad situāciju, ka notiek brīnums un pēkšņi ievēl kādus citus un tagad tie rīkosies ar to naudu. Ko viņi darīs, lai tā nenotiktu?

M. D. Nu, uz to es tev varu atbildēt gaužām vienkārši. Tu 100% pareizi spried. Jautājums ir tāds: kas ir politika? Politika ir koncentrēta ekonomka! Mēs tagad pārejam no sociālās ekonomikas uz tirgus ekonomiku. No valsts regulētas ekonomikas uz pašplūsmas ekonomiku. Katrs, kas ir iniciatīvas bagāts, taisa visu, ko grib. No vienas puses, tas ir labi, bet no otras puses, pie šīs taisīšanas tiek klāt tie, kas ir pie teikšanas. Kāpēc tiek šīs lielās partijas sponsorētas un dažādi atbalstītas? Tāpēc, lai varētu šīm partijām prasīt atbalstīt tādus likumus, kādi ir vajadzīgi šiem biznesa cilvēkiem, lai viņi dabūtu vēl lielāku peļņu un visu, ko grib. Lai varētu privatizēt visu valsti. Šis privatizācijas process jau bija bandītiska valsts izlaupīšana. Tā ir notikusi gandrīz jau līdz galam. Palikuši ir kaut kādi sīki kauliņi. Tagad viņi vēl pēc tiem kauliņiem snaigstās un cenšas sagrābt...

L. I. Bet vai tie cilvēki, par kuriem mēs tā mīklaini runājam, no mēness nolaidās? Viņi taču tepat dzīvoja. Lai sāktu šādu darbību, viņiem bija vajadzīgs starta kapitāls. Vai nav tā, ka tā pati sliktā padomju vara šo starta kapitālu dažiem iedeva, ar šādu nolūku. Daži to izsaimniekoja, bet daži lika lietā. Kļuva par lieliem, turīgiem baņķieriem un tagad šīs bankas atbalsta partijas un tā tālāk un tā joprojām?

M. D. Es saprotu, ko tu domā. Tā ir «Parex» banka un komjaunatnes nauda. Labi, «Skonto» un visas lietas, tā ir KGB nauda un tā tālāk. Teiksim, viss jau tas tā ir. Noteikti komunistu partijas nauda kaut kur taču parādās. Tikai mazajām partijām jau šo lielo naudu neredzēt.

L. I. Tieši tā. Bet pietiek ar mazu naudu, lai šo partiju līderi klausītu un neietu uz vienošanos, neietu uz lietām, kas tautai būtu izdevīgas?

M. D. Zini, es to tā nesaskatu, ka viņi būtu atklāti nopirkti. Viņi vienkārši ir pietiekoši ambiciozi, no vienas puses, un pietiekoši muļķi, no otras puses. Katrā tautā apmēram 70% ir muļķi. Un tikai 30% ir gudri cilvēki. Un tagad šie 70% muļķu taisa šīs mazās partijas. Viņi paņem vienu vai nu lielāku muļķi, teiksim, vai kas ir mazāks muļķis un virza par šīs partijas vadību. Lai viņš varētu tikt par šīs partijas vadītāju, viņam pirmkārt jābūt ambiciozam. Viņš grib izcelties uz šīs tumšās masas fona. Viņš izceļas, nodibinot sev partiju. 200 cilvēku savākt nav grūti. Ja es varētu publicēt, teiksim tās savas idejas, ko es daru un par ko es cīnos, tad, es domāju, man būtu 5000 un varbūt vēl vairāk. Bet šie lielie monstri, kas negrib pielaist tās mazās partijas, bremzē šo informāciju. Mūsu mazās partijas turot absolūtā informācijas vakuumā. Viņas nav nopirktas, jo neviens viņas nepērk tāpēc, ka nepērk beigtu zivi. Viņus uzskata par beigtām zivīm, kuri šos 5% pārvarēt nevar.

L. I. Es nebiju domājis, ka viņus tā tiešā veidā nopērk, bet gan to, ka tā bijusī vara, lai saglabātu savu labklājību arī šodien, dara visu, lai šīs partijas šķeltos un nevienotos. Padarot partijas atkarīgas no viņu naudas. Atkarīgus var padarīt dažādos veidos.

M. D. Es piekrītu. Bet visi līdzekļi tiek mesti lielajās partijās. Varas partijās. Tādā veidā viņi iegūst varu. Bet par mazajām partijām... Man ir bijušas sarunas ar viediem vīriem un viņi atklāti tekstā pasaka - ja jūs apvienosities, būsiet spēks un būs nauda.

Iedomājies tādu lietu: ja nebūtu šo 5% griestu, kas notiktu? Būtu demokrātija valstī. Būtu no mazajām partijām viens, divi cilvēki tikuši iekšā un tad šīs mazās partijas varētu sevi parādīt, savas partijas būtību un jēgu - ar savu darbu, ar savu uzstāšanos Saeimā vai radio, vai vēl kaut kur.

L. I. Vai partija «Tēvzemes savienība» vēlas panākt okupantu repatriāciju?

M. D. «Tēvzemes Savienība» vēlas to panākt, protams, cilvēciskā veidā. Nevis tvarstot uz ielām un sēdinot lopu vagonos, bet maksājot repatriācijas naudu, radot viņiem labvēlīgus apstākļus, draudzīgu aizbraukšanu uz viņu nacionālajām valstīm, jo šeit viņi nejūtas labi. Šeit nav uz ielām uzrakstu viņu valodā. Viņiem Krievijā būs visi uzraksti, viņiem būs visa televīzija, raidlugas, viss. Mēs taču par viņiem rūpēsimies - aizsūtīsim viņus tur, kur viņiem ir labāk.

L. I. Vai partija uzskata par nepieciešamu pārtraukt pilsoņu loka paplašināšanu un pārskatīt piešķirtās pilsonības lietderību, un, ja nepieciešams, nelojāliem jaunpilsoņiem anulēt to, un izraidīt tos no Latvijas?

M. D. Tā ir mūsu principiāla nostādne šajā jautājumā. Kādreiz bija žīdu bodītes, kur bija iekšā rāvēji, kas rāva iekšā. Tagad mēs to pašu darām ar pilsonības piešķiršanu. Un šādu iekšā rāvēju mums ir daudz, ieskaitot valsts prezidenti, ieskaitot visādus vandermūļus un visus citus.

L. I. Tas jau būtu loģiski, ja mēs nonākam atkal pie secinājuma, ka tā padomju vara pārtapa par šo varu, un secinājuma, kā intereses viņa pārstāv. Patiesībā būtu loģiski padarīt par legālu to, kas ir nelegāls.

M. D. Pilnīgi pareizi. Ar to nodarbojas šobrīd mūsu oficiālā valsts. Un, protams, mēs esam par to, lai pārtrauktu šo vienkārši ārprātīgo pilsoņu formēšanu. Jo tagad praktiski pilsonībā iekšā tiek vilkts jebkurš nelojāls cilvēks. Un, pirmkārt, pilsonība ir goda lieta. Un, ja mēs šo godu neprotam nest, ja mēs zogam, ar bandītismu nodarbojamies, slepkavojam, tad kā var slepkavam pilsonību piešķirt?! Kā var laupītājam, kurš laupa bankas, piešķirt pilsonību? Viņam jāatņem šī pilsonība. Kā var būt pilsonība tiem, kas iet un stāv, ar putām uz lūpām kliedzot mi ņedopusķim (mēs nepieļausim)? Kas ir tie, kas piešķir viņiem pilsonību? Tie ir slēpti tautas ienaidnieki, kas to dara. Eiropai jau tur štrunts - vienas tautas vairāk vai mazāk.

L. I. Tā viņiem pat labāk.

M. D. Mazāk tautu, mazāk problēmu. Mums jau nav jāskatās Eiropai ne pakaļā, ne mutē. Mums ir jācīnās par savām interesēm. Un Eiropas intereses ir tādas pat, kādas bija PSRS intereses. Mums toreiz bija tikai PSRS intereses. Tagad mums ir tikai Eiropas intereses. Mums absolūti vairāk nav savu nacionālo interešu. Tās netiek nekādā veidā atbalstītas. Citās valstīs, Austrijā, ir tāds atbalsts. Vācijā pat ir tāds atbalsts. Nu, Vācijā sakarā ar karu, viņi ir šokēti bišķi ar to holokaustu un tā tālāk. Viņi jau tur žīdiem gandrīz pakaļas bučo, saproti? Amerikā tas pats par sevi jau ir kaut kas cits, tā ir cita masa, tur nav tautas kā tādas, tur ir nācija.

L. I. Vai partija vēlas pieņemt likumu par genocīdu pret latviešu tautu un pasludināt, ka latviešu tauta izmirst un ar šādu pamatojumu radīt latviešiem Latvijā pirmtiesības, kā ANO konvencija to paredz?

M. D. Jā, jebkurā gadījumā.

L. I. Vai partija uzskata, ka valstij ir nepieciešams finansēt tikai tās izglītības iestādes, kurās mācības notiek latviski?

M. D. Simtprocentīgi un tikai tā! Citādi būt pat nevar!

L. I. Vai partija uzskata, ka Latvijā okupantiem valstij nav jāmaksā pensijas?

M. D. To es nevaru tā vienkārši formulēt, jo eksistē nacionālie jautājumi, politiskie jautājumi, eksistē arī vispārcilvēciskie jautājumi. Protams, mums nav jāmaksā okupācijas karaspēkam pensijas par tiem laikiem. Protams, ne. Bet, ja viņi ir strādājuši šeit? Viņi nav vainīgi par to, ka ir uz šejieni atsaukti un ielikti kaut kādos amatos, kaut ko strādājuši un tā tālāk. Nu, pensijas atņemt viņiem, tas būtu genocīds pret viņiem, to es nevaru atzīt.

L. I. Vai partija uzskata, ka visi pabalsti, nodokļu atlaides piešķirami tikai Latvijas pilsoņiem un, ņemot vērā demogrāfisko stāvokli, latviešu ģimenēm jāpalielina pabalsti?

M. D. Es personiski uzskatu, ka to vajadzētu darīt, bet šeit ir jābūt ļoti smalki izstrādātai likumdošanai. Tai ir jābūt pamatotai ar to, ka ir jāatbalsta latviešu ģimenes savā etniskajā dzimtenē. Te nav runa par latviešiem, kas dzīvo Krievijā. Te nav runa par latviešiem, kas dzīvo Amerikā. Bet runa ir par tiem latviešiem, kas dzīvo savā etniskajā dzimtenē. Vispār mums ir jārada tādi apstākļi latviešiem, lai viņi varētu vairoties, lai viņiem būtu nodrošinājums ar dzīvokļiem. Kas šodien ir ar dzīvokļu īres brīvlaišanu? Jebkurā gadījumā, es uzskatu, ka latviešiem ir jābūt privilēģijām Latvijā. Ne tādām rupjām privilēģijām (ka tikai viņi var braukt tramvajos vai restorānos var sēdēt tikai latvieši un tā tālāk, tā kā bija kādreiz Amerikā), bet ir jābūt dažādām likuma normām.

L. I. Tā saucamā pozitīvā diskriminācija...

M. D. Pozitīvā diskriminācija, jā. Kad, kaut vai latviešu bezbērnu ģimenēm jāuzliek lielāki nodokļi. Jāuzliek latviešiem dzemdību pabalsti lielāki. Īsi sakot, teiksim tādā veidā, lai latvietis justos saimnieks savā dzimtajā zemē. Visi šie te jautājumi... Tie būtu jārisina, bet nav jau mums to, kas grib risināt. Vai to darīs Eiropai pakaļā skatošās partijas? Zini, Eiropa mūs nesapratīs. Ja kādreiz Eiropa mums nāca, atceries, sākotnējos momentos, pretī, tur mūs kaut kādā veidā aizstāvēja, tad tagad mūs atļauj gānīt visiem tiem mērkaķiem pa eirokomisijām, ka latviešiem ir krievu diskriminācija un Ivanovs tur ar putām uz lūpām gāna mūs, bet mēs mierīgi noslaukāmies apspļaudīti un dzīvojam tālāk.

L. I. Mēs jau esam ar to saraduši...To vien darām, kā taisnojamies. Bet, ja tu taisnojies, tas nozīmē, ka atzīsti sevi par vainīgu.

M. D. Protams! Un tagad par žīdiņiem. Mēs jau tiktāl esam nonākuši, ka iedrošinās Kiršteins pateikt par žīdiem kaut ko, saproti, viņu uzreiz no ārlietu komisijas nost! Žīdi ir nekaunīgi, kaut gan es pazīstu žīdiņus, zini, sinagogu vadītājus. Man ar viņiem ir bijusi darīšana. Viņi ir gudri, godīgi, godprātīgi. Vismaz ārēji tēlo tādus. Sakarīgi vīri un gudri cilvēki un, starp citu, mani ļoti ciena. Un tanī pat laikā ir šitie Zurofi un citas hujabas, kas vienkārši bezkaunīgi sit kulakus uz galda.

L. I. Nu tāds viņiem bizness...

M. D. Nu, labi, tāds bizness. Es, zini, ko izdarītu? Es viņus izsviestu no Latvijas bez tiesībām jebkad atgriezties. Man te valdībā troksni taisīt! Vēl ir tāda lieta: mums pie varas ir mīkstie. Saproti, kas ir mīkstie? Kas no visa baidās: ko Eiropa padomās, ko Amerika padomās, vēl kas kā padomās... Uz zini, beigās neko nevar izdarīt. Bet nu tādi tiek ievēlēti... Un no tām mazām partijām, zini, tur jau arī viena daļa ir šitādi paši. Hitlera «Mein Kampf» esi lasījis?

L. I. Jā.

M. D. Man ļoti patīk tā grāmata. Viņš pasaka vienkārši - ka 500 idioti sēž un katrs deķi velk uz savu pusi - pazūd miljoni, visi intensīvi meklē, bet neviens nevar atrast!

L. I. It kā par šodienu būtu rakstīts...

M. D. Kad es to lasīju, domāju, viņš ir dzīvs, sēž Latvijā, lasa mūsu avīzes, skatās mūsu televīziju un raksta savu «Mein Kampf»! Tāpēc jau briesmīgi tvarstīja to grāmatu. Vispār mums taču ir preses brīvība. Un kāpēc Hitlers ir citādāks? Kāpēc Ļeņina rakstus var lasīt, pirkt pat antikvariātos, bet «Mein Kampf» kāpēc aizliedza? Tāpēc, ka viņš atklāja to, kas mums ir šeit. Pie varas raujas spēcīgākā tautas daļa. Tie ir blēži, saproti?

L. I. Agresīvākā...

M. D. Jā, un tie blēži ir sagrābuši to varu savos nagos. Viņi māk to turēt un neizlaiž no saviem nagiem. Notiek lobēšana, totāla lobēšana. Mums pensijas atmaksāja 5 milj. atpakaļ. Tā taču vistīrākā laupīšana bija. Saproti pats, ja tev ir aprēķināta pensija, cik tev pienākas mūžā, izrēķina, ka tev 80 gadus jānodzīvo un sadala tagad uz tiem 80 gadiem to atlikušo mūžu. Un pēc tam tev vēl sāk to pensiju čakarēt ārā - ņemt nost! Vidējais mūža ilgums vīriešiem ir 64 gadi. Un man izrēķināja, ka man jānodzīvo līdz 80 gadiem, lai es saņemtu visu to, ko esmu sociālajos nodokļos iemaksājis. Bet, ja nu es nenodzīvoju līdz 80 gadiem?

L. I. Ietaupīsies nauda!

M. D. Kam? Tiem pašiem blēžiem, kas tos likumus pieņēma. Labi, es vēl saprastu to lietu, ja nu es nenodzīvoju - pats vainīgs! Dzēru šņabi, meitas mīlēju, pats vainīgs. Bet, ka tev izņem to naudu ārā, kas tev piešķirts uz 80 gadiem un atstāj tikai 60 latus. Kur paliek tā mana nauda? Es saprastu, viņi ieskaita man atpakaļ manā sociālajā fondā. Tagad viņš palielinās. Nākošajā gadā man pensija ir par 20 latiem lielāka. Atkal izņem kaut ko, atkal ieskaita, nākošajā mēnesī jau par 40 latiem lielāka. Tad es saprotu, ka man nenozog to naudu. Tādā veidā man viņu atkal atmaksā, bet tā jau nenotiek. Vienkārši nozog un viss! Un to dara tiesiska un demokrātiska valsts?

L. I. Tās mašīnas taču jāpērk, tās mājas taču jāceļ...

M. D. Nu redzi. Un visas šīs lietas ir tādas, ka nevar, šeit sēžot, spriežot, tās nevar atrisināt. Bet es vienkārši uzskatu par savu pienākumu, ka man kaut kas ir jādara. Ja es uzskatu sevi par latvieti un ja es uzskatu, ka man ir jāpacīnās par saviem bēdu brāļiem, (tikai žēl ir tas, ka tie bēdu brāļi jau ir tik dumji, ka viņi pat nesajēdz, ko mēs darām). Nu, piemēram, ko es darītu. Iedomājies tādu lietu. Es viņiem katram ieliku maciņā no 50 latiem līdz 500 latiem. Katru mēnesi. Un tad, kad ir jābalso, viņš par mani nebalso! Nu, kā to uzskatīt... Ļaunprātība? Nē, vienkārši cilvēka absolūtais stulbums.

L. I. Bet visdārgākā lieta pasaulē jau ir muļķība...Par to visvairāk jāmaksā.

M. D. Nu, tā ir. Viņi skatās un ievēl tur Saeimā pazīstamus cilvēkus. Tie, kas kaut ko tur vāvuļo...Nu, to pašu Kalvīti. Es viņu uzskatu par totālu muļķi. Tad, kad es vinnēju Satversmes tiesu 5. aprīlī, pagājušogad, tad viņš uzstājās tajā pašā vakarā pa televizoru un sāka vāvuļot, kam mums vispār tāda Satversmes tiesa ir vajadzīga, kas šitā nerēķinās ar valdību un visādus pensionārus aizstāv! Faktiski, ja tā juridiski ņem, viņš uzstājās pret Latvijas Satversmi. Viņam turpat vajadzēja uzlikt roku dzelžus, ielikt aukstā pagrabā uz pāris dienām, lai atdziest. Kamēr noskaidrotu, vai tās ir viņa domas jeb vai viņš ir ārzemju izlūkdienesta aģents vai kaut kādā citā veidā. Kas notiek Latvijā? Kādas intereses un kādas valsts intereses aizstāv visi šie drošības orgāni. Ja es būtu valdības vadītājs, tad šos ar sūdainu koku padzītu.

L. I. Bet viņi jau attaisnosies, viņi jau teiks, ka tikai pilda valdības vēlmi! Bet valdībā ir tāda vēlme: vienus aiztikt, otrus ne!

M. D. Tur jau ir tā lieta! Kuras valsts valdība viņa ir? Ko viņa aizstāv, kādas intereses? Es neesmu par to, ka ar kāškrustiem vajag maršēt slaidā solī gar Brīvības pieminekli, bet vismaz tad ir jābūt analoģijai, ja mēs ar kāškrustiem neatļaujam maršēt, tad nedrīkst atļaut arī maršēt ar zvaigznēm apkārušamies, ar svešas tautas, svešas valsts simboliku.

L. I. Vai ir iespējams, nemēģinot atrisināt savstarpējos konfliktus un nerunājot par tiem, vienotības vārdā apvie-noties vienā vēlēšanu sarakstā ar NSS, Mūsu zemi, Visu Latvijai... Pēc vēlēšanām saglabājot juridisko un politisko neatkarību?

M. D. Ja vien būtu vēlēšanās, tad iespējams ir viss. Tomēr latviešiem šī «vēlēšanās» nav raksturīga. Vēlēšanās ir būt pirmajam, visievērojamākajam. Es piedāvāju NSS pirmās vietas mūsu sarakstā. Tomēr viņi labāk izvēlējās būt par «stūmējiem» Zaļajiem zemniekiem, kas viņus nepielaiž sarakstam pat tuvumā. Tomēr sola «neaizmirst» pēc ievēlēšanas. Katrs saimnieks jau atmet savam uzticīgam šunelim kādu kauliņu, kas paliek pāri no gardas maltītes.

Čekas maisos ir latviešu tautas nodevēji, iespējams, ne paši galvenie. Čekas maisus bija jāatver tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas, bet tad jau liela daļa Saeimas deputātu un brīvās Latvijas valsts iestāžu vadītāji vairs nevarētu palikt savos amatos. Ja mēs esam lojāli pret Latvijas valstiskuma un latviešu tautas nodevējiem, tad nākotnē mums nav ne mazākās cerības, ka tie paši vai jauni nodevēji grūtā brīdī atkal nenodos, jo nodevība jau tiek bagātīgi atlīdzināta ar augstiem valsts amatiem, lielām algām, ar pašu un ģimenes locekļu aizsardzību pret teroru u.t.t). Nākotnē atkal parādīsies jauni tautas nodevēji, līdz ko radīsies attiecīgi apstākļi un būs nepieciešama izvēle. Neatverot šos maisus, mēs jau šodien izsniedzam indulgences nākamo paaudžu tautas nodevējiem.

Aizdomīga un nesaprotama ir Valsts prezidentes nostāja, kura ar visu sirdi un dvēseli cenšas nepieļaut čekas maisu atvēršanu. Aizdomīga tādēļ, ka smagajos padomju varas gados, kad katru ārzemju latvieti izsekoja VDK un nevienam ārzemniekam netika dotas tiesības izbraukt ārpus Rīgas un Jūrmalas, pati prezidente bija tiesīga pārvietoties pa visu Latvijas PSR teritoriju.

Nesaprotama tādēļ, ka, nenosodot tautas nodevējus, mēs nekad nebūsim droši, ka nodevība neatkārtosies, līdzko kāds piedāvās 30 sudraba grašus.

Nožēlojami un skumji ir tas, ka tad, kad latviešiem atgriezīsies veselais saprāts, viss jau būs par vēlu. Šajos 16 gados Latvijā ietekmi ir nodrošinājuši mūsu kaimiņi igauņi un lietuvieši, arī norvēģi un dāņi, krievi un ebreji, bet latvieši savas nenovīdības un nesaskaņu dēļ nav kļuvuši saimnieki savā zemē.

L.I. Paldies par sarunu!


Komentāri

Komentārus pievienot var tikai reģistrētie lietotāji. Lūdzam autorizēties (lapas kreisajā malā) vai reģistrēties.


Vārda dienas
Magda, Magdalēna, Magone, Mērija
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
@latvietislv
 
  Versija 2.4.9. © 2005-2017 Biedrība «Latvietis». Visas šī darba tiesības aizsargātas.
Materiālu publicēšana bez saskaņošanas ar mājaslapas īpašnieku aizliegta. Jautājumu un ieteikumu gadījumā lūdzam sazināties ar biedrību «Latvietis».