L. I. Kāpēc vispār dibināji partiju, kāpēc darbojies partijā, kāpēc piedalies vēlēšanās, kāpēc?

I. A. Politiskā situācija Latvijā ir ļoti sarežģīta. Sarežģītība sākās jau Tautas Frontes laikā. Neviens līdz šim brīdim nevar izskaidrot, kā tas varēja būt, ka Latvijas Tautas Frontē bija vairāk nekā 200 000 biedru, bet tās veidots saraksts neiekļuva 5. Saeimā. Nepārvarēja 4% barjeru. Bija 2,4 aptuveni. Ja spēsim atbildēt uz šo situāciju, mēs skaidri sapratīsim, ka princips «skaldi un valdi» darbojas visu laiku.

Tātad kas notika Tautas frontes laikā? Komunisti, partijas nomenklatūra, VDK, armijas un čekas nauda nonāca, kā saka, komunistiskās partijas gaišo spēku rokās. Un viņi izmantoja šo naudu, lai iegūtu varu. Ko viņi izdarīja? Saprotot, ka ir jāpārkāpj Latvijas Republikas Satversme. T. i., konstitucionālais pamatlikums. Un viņi pārkāpa šo sesto pantu, tādējādi, iegūstot varu, spēja nodrošināt šo turpmāko finansiālo stāvokli un koriģējot, gan ekonomisko, gan politisko virzību valstī. Paralēli rodas dažādas grupiņas, kas sākumā nacionālpatriotiski domā, saprot visas tās reālās situācijas un tās negācijas, kas ir, un tad dibina partijas. Nodibinoties kārtējai partijai, augša to redz un iesūta tajās dažus cilvēkus, kas runā nacionāli, pauž nacionālās idejas un izšķirošā mirklī sagrauj - nodod. Tā rodas šīs mazās partijas. Nu, lūk. Pa to laiku nostiprinājusies vara izveidojusi bufera sistēmu sabiedrībā, kura no augšas nospieda vienkāršos cilvēkus, bet no apakšas atbalstīja pašreizējo varu.

L. I. Jā, bet jautājuma būtība ir, kāpēc Ilmārs Ančāns piedalās: kāpēc viņš veido partiju, kāpēc piedalās vēlēšanās? Vai viņam nav ko darīt? Jeb vai neko citu neprot?

I. A. Jā, tas ir ļoti labs jautājums. Ilmārs Ančāns vienmēr ir domājis par politiku un nodibināja šo partiju 1993. gadā, bet šī partija tika sagrauta trīs reizes, bija nozagti pat dokumenti - reģistrācijas apliecība, zīmogs, avīzes licence un visi pārējie dokumenti. Tad es sapratu, ka ir jācīnās vēl cītīgāk, jāparedz un jāspēj atšifrēt tie, kas runā nacionālus saukļus, bet kuru intereses ir citas. Ir, protams, arī grupējumi un citi cilvēki, kas patiesībā tic Latvijai, savai zemei un savai tautai. Tāpēc es iestājos arī par to.

L. I. Vai partija «Mūsu zeme» vēlas panākt okupantu repatriāciju?

I. A. Nu, tu jau zini, ka tagad arvien vairāk par okupantiem runā Palestīnas un Izraēlas situācijā. Un tur visu laiku saka, ka okupanti ir pametuši Palestīnas zemes un noslēguši mieru un tā tālāk. Okupanti - es uzskatu, tas nav nekāds lamu vārds, tas ir starptautiski atzīts. Mūsu valsts bija okupēta, un tie, kas ir ienākuši šeit, tie ir okupanti vai kolonisti. Okupanti, tas ir attiecināms uz militāristiem, bet tie, kas ienāca kopā ar viņiem, ir kolonisti, to arī visi starptautiski atzīst. Mūsu partija ir stingros uzskatos par to, ka šis jautājums ir jārisina starptautiskā līmenī, ar starptautiskiem likumiem un jāpanāk tā situācija, kāda ir bijusi līdz 1940. gadam. Pats galvenais šajā jautājumā: mēs nekādā gadījumā nedrīkstam atdot Abreni, jo tad pienāks laiks, kad Krievija teiks, ka pret šādu valsti vispār okupācijas nav bijis, tā ir cita valsts, un, tā kā tā ir jauna valsts, tad visi pilsoņi ir vienlīdzīgi, visi iedzīvotāji ir vienlīdzīgi un visiem ir vienādas pilsoņu tiesības.

L. I. Bet vai šobrīd notiekošais tieši par to neliecina, ka nevis atjauno 18. Novembra republiku, bet dibina pilnīgi jaunu? Pamatojoties uz PSRS konstitūciju, viena no savienotām republikām no savienības ir izstājusies. Juridiski... PSRS konstitūcija paredzēja, ka jebkura republika (savienības) var izstāties. Izmantojot šīs tiesības, kas paredzētas PSRS konstitūcijā, PSRS okupācijas varas ielikteņi Latvijā (augstākā padome 4. maijā) pieņēma tādu lēmumu - izstāties. Lai varētu legalizēt to, kas pēc starptautiskiem likumiem bija nelikumīgs.

I. A. Jā, tev ir taisnība. Faktiski iznāk tā, bet nav panākta šī okupācijas atzīšana. Un, kamēr nebūs starptautiski atzīta okupācija, tikmēr viss paliks, kā ir.

L. I. Tas arī ir bijis tas iemesls, kāpēc vajadzēja Padomju Savienību pārbūvēt: legalizēt to, kas bija nelegāls. Bija okupants un kolonists, kļuva - pastāvīgais iedzīvotājs (jaunpilsonis) un ieguva īpašumus Latvijā par okupētās valsts piešķirtiem sertifikātiem.

I. A. Jā, tas tā ir, tieši tēpēc ir jābūt deokupācijas procesam. Deokupācijai jābūt! Jābūt starptautiski atzītai okupācijai un to seku novēršanai!

L. I. Nekas tāds nenotiek. Notiek integrācija, naturalizācija...

I. A. Gribu pateikt to, ka ir mums tāda interesanta situācija. Ir tādi iedzīvotāji, kas ir nacionālpatriotiski noskaņoti. Viņi saka: mēs griezīsimies Apvienotajās Nācijās, mēs griezīsimies Eiropas Savienībā. Es gribu uzsvērt tikai to, ka tas nav jādara Eiropas Savienībai, tas nav jādara Apvienotajām Nācijām, bet tas ir jādara mūsu valdībai. Mūsu valdībai jāpieņem nevis deklarācija, bet likums, ka Latvijā ir bijusi okupācija. Deklarācija ir vienkārši paziņojums, bet okupācijas likums ir jāpieņem un jāstrādā. Jāsniedz tas starptautiskā tiesā Hāgā, lai tā sniegtu atzinumu, un paralēli jāstrādā politiski diplomātiskā ceļā, lai panāktu okupācijas statusu.

L. I. Bet, sekojot loģikai...Vienā Padomju Savienības republikām kaut kādu apsvērumu dēļ izdomāja, ka grib atdalīties no visas lielās Padomju Savienības. Tā atdalījās un nu vairs nesaucas Latvijas PSR, bet Latvijas Republika. Vara un valdošie palika tie paši. Un tagad tiem pašiem ir jāiet un jāpasaka: ka mēs neesam likumīgi, mēs esam kolaboranti un okupanti? Viņi nekad to nedarīs!

I. A. Nē, viņi to nedarīs. Tāpēc mēs esam tādā strupceļā. Viņi to nedarīs, bet ir jāpanāk šī okupācijas fakta atzīšana. Pat ievēlētā valdība tagad ir antikonstitucionāla. Kad 1991. gadā atguvām neatkarību, jau tad vajadzēja rīkoties: sarīkot Saeimas vēlēšanas un tās drīkstēja organizēt tikai Latvijas Republikas pilsoņi.

L. I. Tas nozīmē, ka vēlēšanas bija jāorganizē Pilsoņu kongresam?

I. A. Jā, Pilsoņu kongresam. Kad izvirzījās jautājums par Pilsoņu kongresu, Tautas Frontē pret Pilsoņu kongresa organizēšanu bija 6 cilvēki. Tas bija, ja nemaldos: Škapars, M. Vulfsons, Sandra Kalniete, Dainis Īvāns, Ints Cālītis un sesto neatceros...

L. I. Tas liecina, ka Tautas Fronte patiesībā dzima kompartijas sistēmā, tās uzdevumā radīta un Tautas frontē komunistiskā partija deleģēja sev uzticamus cilvēkus, kas tautas vēlmes ievirzīja komunistiem nepieciešamā virzienā un, kad tas bija noticis gaišajiem spēkiem tautas fronte vairs nebija vajadzīga, un tie to pameta. Tāpēc arī TF nedabūja tos nepieciešamos procentus. Kompartija bija radījusi citas organizācijas, ar kuru starpniecību vadīja saeimu.

I. A. Tā tas bija. Komunisti mākslīgi sadalījās labajos un sliktajos.

L. I. Un laboja 1940. gada kļūdu - paņēma himnu un karogu.

I. A. Pareizi.

L. I. Vai partija «Mūsu zeme» uzskata par nepieciešamu pārtraukt pilsoņu loka paplašināšanu un pārskatīt piešķirtās pilsonības lietderību un, ja nepieciešams, nelojāliem jaunpilsoņiem anulēt to un izraidīt tos no Latvijas?

I. A. Jā, mēs stingri iestājamies par naturalizācijas apturēšanu, par pilsonības likuma pārskatīšanu, arī par repatriācijas likuma pārskatīšanu - tie, kas ir pauduši nelojalitāti pret Latviju, pat jāizraida. Viens piemērs, Jūrmalas pilsētas domē ir Kupčika. Viņa ieradās strīpainā tērpā un viņa noliek 4. maijā vaiņagu ar sēru lenti! Un tā ir Jūrmalas pilsētas domes deputāte! Es jautāju priekšsēdētājai Aizstrautai, kā viņa vērtē šādu lietu un kā viņa var atrasties starp mums. Nu, lūk, te ir jūsu lojalitāte. Esmu nodzīvojis Krievijā 18 gadus, bet man nekad nav ienācis prātā viņiem izvirzīt kaut kādas prasības. Ja es dzīvotu Gruzijā, es aizstāvētu Gruziju. Ja es dzīvošu Armēnijā, tad armēņus. Dzīvošu Indijā, es indiešus aizstāvēšu. Ja es dzīvošu Palestīnā, es palestīniešus aizstāvēšu. Bet nevar taču šeit tā uzvesties. Otrkārt, lai viņi palasa, ko krievu prese par viņiem raksta.

L. I. Vai partija vēlas pieņemt likumu par genocīdu pret latviešu tautu un pasludināt, ka latviešu tauta izmirst un ar šādu pamatojumu radīt latviešiem Latvijā pirmtiesības, jo tas ir vienīgais veids, kā apturēt latviešu tautas izmiršanu?

I. A. Vēl vairāk! Es varu pateikt, ka ir ANO starptautiskā līguma fakultātīvais protokols par civīlajām un polītiskajām tiesībām, kas pieņemts 1966. gada 16. decembrī ar ANO rezolūciju 2200A (XXI), stājies spēkā 1976. gada 23. martā un ko Latvijas Saeima ir pieņēmusi 1994. gada 10. maijā. Un šīs Konvencijas 4. pants nosaka: «Kritiskā situācijā, kad ir apdraudēta nācijas dzīvība un ja tas ir oficiāli pasludināts, šīs konvencijas dalībvalstis drīkst veikt pasākumus, kuŗi atšķiras no šīs konvencijas noteiktām saistībām tādā mērā, ko nosaka situācijas kritiskums.» Tā kā latviešiem, lai saglabātu savu tautu savā zemē Latvijā, vienīgajā tēvzemē, ir vienīgais ceļš - šis likums jāpieņem, lai glābtu.

L. I. Vai partija uzskata, ka valstij ir nepieciešams finansēt tikai tās izglītības iestādes, kurās mācības notiek latviski.

I. A. Cik es zinu, Eiropā vēl nav ne vienas valsts, kur finansē izglītību citā valodā.

L. I. Latvijā...

I. A. Tas ir nepareizi! Šī ir divkopienu valsts... Par ko Giļmans visu laiku runā? Giļmans taču skaidri un gaiši, pirms gadiem 4 vai 5 «Rīgas Balsī» teica - jums Rīgas Domē jāpierod pie krievu valodas! Bet pēc tam Giļmans pateica - mēs iegūsim varu visās 7 lielākajās pilsētās.

L. I. Visā Latvijā?

I. A. Visā Latvijā! Viņi ekonomiski un politiski pārvaldīs visu Latviju. Mums jāizšķiras: dzīvot vai mirt. Vergot vai būt saimniekiem savā zemē. Citas izejas jau nav. Kad es biju priekšsēdētāja vietnieks Jūrmalas domē, es pateicu vienā saietā, kur piedalījās Ždanoka, pēc tam Petropavlovskis: tagad ir pagājušas trīs dienas, kopš mēs esam iekļauti NATO blokā, tagad sfēra ir zaudēta (krievu ietekmes) un jūs varat braukt uz visām četrām debess pusēm, ja jums nepatīk šīs zemes likumi.

L. I. Vai partija uzskata, ka Latvijas valstij okupantiem nav jāmaksā pensijas?

I. A. Šis jautājums nav partijā diskutēts, bet par pensijām... Ja ir cilvēks... Politika ir politika. Saka tā: mēs esam fašisti un tā tālāk, par 16. martu un tā tālāk. Mēs esam nonākuši starp diviem dzirnakmeņiem. Neviens jau to nezināja, ka krievi gatavojas karam pret Vāciju pirmie. Un viņi darīja visu, viņi bija sakoncentrējuši pie robežas milzīgu spēkus, tikai Hitlers mazliet ātrāk sāka.

L. I. Preventīvi?

I. A. Jā, viņš sāka mazliet ātrāk. Kad nu Hitlers pasteidzās, tad viņš (krievs) ir it kā atbrīvojis citas Eiropas zemes no fašisma, bet faktiski Hitlers uzlaboja viņu situāciju. Pirms vairākiem, apmēram 5 - 6 gadiem notika tāda konference «amlatrus». Amerika, Latvija, Krievija. Konference notika Jūrmalā vairākas dienas. Tajā piedalījās Ukrainas, Baltkrievijas, Lietuvas, Igaunijas, Krievijas, no Dānijas, Vācijas un Amerikas pārstāvji. Un runāja par situāciju, kāda ir un ka jāveic repatriācija. Bet tā nauda, ko Amerika it kā bija iedevusi, pazuda. Konferencē uzstājās Lēbers (baltvācu pārstāvis). Viņam bija ļoti labs referāts. Kam nepatīk, lai viņi aizbrauc. Jo tie, kuri šādi uzvedās Latvijā, tiešām apstiprina šī nepatīkamā vārda «okupants» būtību. Viņi taču parāda, cik dumji ir. Kad mācījos Maskavas Medicīnas Pirmajā Institūtā, katru gadu brauca no Āfrikas afrikāņi. Institūtā vienlaikus mācījās apmēram pāri par tūkstoti afrikāņu. Viņi gadu mācījās krievu valodu un tikai tad viņi sāka mācīties pirmajā kursā. Tās jau nav vienkāršās zinātnes, tās ir specifiskās medicīnas zināšanas. Pirmajā gadā viņiem grūti gāja, otrajā gadā vieglāk, bet viņi mācījās ar mums kopā. Šeit iznāk, ka, no pirmās klases mācoties, viņi nav spējīgi apgūt latviešu valodu. Nu, tas taču ir vispār...Tā viņi parāda savu stulbumu!

L. I. Bet vai mums Latvijas valstī ir jāmaksā viņiem pensijas?

I. A. Un tāpēc, ja viņi nesaprot šādas te elementāras lietas, nu, man liekas, ka viņiem ir jāaizbrauc, bet tie, kas lojāli ir, tiem var maksāt. Bet tie jau uz pirkstiem saskaitāmi. Jūs parādīsiet retu krievu, kas ir par kādu latviešu sarakstu balsojis.

L. I. Vai partija uzskata, ka visi pabalsti, nodokļu atlaides piešķirami tikai Latvijas pilsoņiem un, ņemot vērā demogrāfisko stāvokli, latviešu ģimenēm jāpalielina pabalsti?

I. A. Tas jautājums ir saistīts ar iepriekšējo jautājumu par nācijas glābšanu. Par nācijas izdzīvošanu. Jāpieņem speciāls likums, kurā jābūt arī, ka latviešiem pabalsti ir lielāki, jābūt ir visdažādākajām priekšrocībām, lai šī nācija atspirgtu.

L. I. Kas palika nepateikts?

I. A. Pats svarīgākais ir spēja orientēties, par ko balsot 9. Saeimas vēlēšanās. Es varu pateikt no savas puses tā: ja tauta nesekos partijai «Mūsu Zeme», tad tā atstāj sevi nolemtībai, jo mēs esam iestājušies par tik principiālām lietām kā pret Satversmes konstitucionālajiem pārkāpumiem, mēs ierosinājām tiesas procesu attiecībā par to, ka mūs un citas pie varas neesošās partijas ignorēja «Milžu cīņās». Tajā atzina, ka liedzot piedalīties «Milžu cīņās» tā saucamām nabadzīgajām partijām, Radio un televīzijas padome un pati TV rīkojusies prettiesiski. Mēs esam pierādījuši ar savu darbu to, ka esam patrioti un godprātīgi cilvēki.

L. I. Jā, bet par šīm «Milžu cīņām», tas jau bija Dombura lēmums...

I. A. Nē, Gravas lēmums.

L. I. Domburs bija viņa vietnieks un viņa kompetencē ietilpa šī jautājuma izlemšana. Viņš man pats teica, ka tas bijis viņa lēmums. Viņš tā esot izdomājis.

I. A. Nu, tad viņš ir kļūdījies.

L. I. Vai ir iespējams, ka nemēģinot atrisināt savstarpējos konfliktus un nerunājot par tiem, vienotības vārdā apvienoties vienā vēlēšanu sarakstā ar NSS, Mūsu zemi, Visu Latvijai... Pēc vēlēšanām saglabājot juridisko un politisko neatkarību?

I. A. Tas būtu vispareizākais! Tikai mums tas nav izdevies... kaut mēģinājām.

L. I. Paldies par sarunu.